Piemineklis valstsvīram, kas būvēja Latviju
Ligita Kovtuna    27.10.2020

 

 

Piektdienas, 23. oktobŗa dienvidū Jaunjelgavā kuplā ļaužu pulkā vainīgi atklāja pieminekli Teodoram Hermanovskim (1883-1964) - Latvijas republikas pirmajam satiksmes ministram, valstsvīram, kuŗš smagajā Latvijas valdības Liepājas periodā 1919. Gadā līdz ar saviem tiešajiem pienākumiem darbojās arī kā finanču, tieslietu, tirdzniecības un rūpniecības un zemkopības ministrs.

 

T. Hermanovskis pēc profesijas architekts, atstājis arī nozīmīgu mantojumu Latvijas architektūrā un tiek uzskatīts par vienu no funkcionālisma stila ieviesējiem. Pēc viņa projektiem uzceltas ap 100 dzīvojamās un sabiedriskās ēkas Rīgā un Jūrmalā. Viņa visvairāk zināmie objekti ir

 

Kinoteātŗi ”Daile” un ”Teika” Rīgā un tagadējā viesnīca ”Tālava” Rūjienā. Jāpiebilst, ka Hermanovskis savulaik strādāja slavenā Eižena Laubes architektu birojā.

 

Dzimis Jaunjelgavā, zemnieka ģimenē, pirmo izglītību guvis Jaunjelgavas elementārskolā. Tur nodibinājis sakarus ar jaunstrāvniekiem, bijis 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Ieguvis inženieŗa izglītību Rīgas Politečhniskajā institūtā, Teodors Hermanovskis piedalījies Latvijas valsts proklamēšanā 1918. gada 18. novembrī. Būdams finanču ministra vietas izpildītājs, uzdevis pēc saviem zīmējumiem izdot pirmās Latvijas zīmogmarkas, bandroles un izpriecas nodokļu markas. Visā savas darbības laikā ministra amatā Hermanovskis galveno uzmanību pievērsa maģistrālo satiksmes ceļu - dzelzceļu, šoseju un zemes ceļu atjaunošanai.

      

Starpkaŗu periodā Hermanovsku dzimta nozīmīgi kuplināja Rīgas un Latvijas kultūras, mākslas un sabiedriskās dzīves ainu. Četri dēli - Aksolds, Gunars, Egils un Vidvars bija mākslinieki un architekti, kuŗi turpināja Teodora un mātes Paulīnes iesākto mākslas ceļu.

      

1944. gadā Teodors Hermanovskis devās emigrācijā uz Vāciju un tālāk uz ASV, kur 1964. gadā aizgāja Mūžībā Ņūdžersijas štatā. 

      

T. Hermanovska politiķa karjeru sagrāva 1920. gada pavasarī noslēgtais neveiksmīgais darījums ar ASV firmu”USA International Corporation”, kas solīja Latvijai tik nepieciešamo lokomatīvju, vagonu un sliežu piegādes, taču izrādījās krāpnieki, kuŗu dēļ Latvijas valsts cieta lielus zaudējumus. T. Hermanovski šajā lietā 1923. /1924. gadā apsūdzēja un tiesāja, taču te nebija runas par paviršību vai ļaunprātību, bet drīzāk par visu tā laika jaunā valsts aparāta informācijas un pieredzes trūkumu. T. Hermanovska laikabiedrs Ādolfs Klīve vēlāk memuāros rakstīja:”Hermanovskis krita īstas amerikāņu blēžu bandas nagos.”

      

20. gadsimta 20. Gados T. Hermanovskis kādu brīdi pievērsās arī presesi, būdams izdevuma Latvijas Sargs un žurnāla Nedēļa redaktors. 

Piemineklis Teodoram Hermanovskim viņa dzimtajā Jaunjelgavā uzcelts par ziedojumiem un pašvaldības līdzekļiem. Ziedotāju pulkā arī gandrīz visi atjaunotās Latvijas valsts satiksmes ministri, politiķi, Jaunjelgavas Kultūras veicināšanas biedrība  ar tās aktīvo un iniciātīvas bagāto vadītāju Vairu Lejnieci un viņas ģimeni priekšgalā. Jaunjelgavas novada domes priekšsēdis Guntis Libeks savā uzrunā teica, ka šis piemineklis būs ”Jaunjelgavas Brīvības pieminekļa vērts”. Cieņpilnu uzrunu teica tagadējais satiksmes min mistrs, uzsvertot, ka viņa priekšgājējam ir ļoti nozīmīga loma Latvijas dzīvotspējas atjaunošanā un uzturēšanā pēc okupācijas varu kaŗā izplatītās satiksmes infrastruktūras. Hermanovskim bija jāsāk un jāorganizē ceļu būve, jāatjauno pasta, telegrafa un citu valsts dzīvībai svarīgu jomu darbs.

      

Pieminekļa autors ir tēlnieks Kristaps Gulbis, viņš arī ir autors mūsu lasītāju auditorijai labi zināmajam piemineklim - stāvstropam Zēdelgemas, Beļģijā, centrā, kas veltīts latviešu kaŗavīriem - gūstekņiem pēc Otrā pasaules kaŗa. Mākslinieka iecere saucas ”Dzīve rokas līnijās”- pieminekļa galvenais mākslinieciskais motīvs ir autentisks Hermanovska pirksta nospiedums, ņemts no pases un vēl arī paraksts un pildspalva. Kristaps Gulbis: ”Iecere radās, pētot pavadošos vēsturiskos materiālus pieminekļa metu konkursam. To starpā bija arī Teodora Hermanovska pase, kas izdota 1936. gadā un kuŗā ieraudzīju šo pirksta nospiedumu, kā arī parakstu. Pirksta nospiedums, kā zināms, katram cilvēkam ir unikāls, un arī tas, ko savā dzīvē izdarījis Hermanovskis. Kāpēc pildspalva? Jau iepriekš pazinu Teodora Hermanovska mazdēlu Norvelu, kuŗš, cita starpā, kādā sarunā izteicās - droši vien mans vectēvs parakstījās ar Mont Blanc pildspalvu, jo mans tēvs arī vienmēr parakstījās tieši ar šīs firmas pildspalvu. Viņiem tās patika. Tāpēc arī piemineklī stilizēta Mont Blanc pildspalva.

      

Par šo projektu man ir liels prieks, un prieks arī par Jaunjelgavu, kas var būt paraugs, kā, sadarbojoties pašvaldībai ar vietējiem cilvēkiem un Kultūras veicināšanas biedrību, kā kopt savu pilsētu un savu identitāti, apzinot, ceļot godā cilvēkus, kas te dzīvojuši. Esmu ieguvis jaunus draugus un domubiedrus, jūtos pagodināts un ieguvis jaunu pieredzi.”

      

Svinībās bija ieradies arī Teodora Hermanovska mazdēls, dēla - mākslinieka Egila atvase Norvels Hermanovskis, kuŗš, kā pats stāstīja, šobrīd pusi gada pavadot Latvijā, otru pusi - Amerikā, kur Ņujorkā, Bronksš, darbojas viņa dizaina firma Silver Hill Atelier. Norvels atklāšanas ceremoninjā teica plašu un sirsnīgu runu, ko šeit citēsim.

 

”Es vēlos jums visiem pateikt, ka jūtos ļoti lepns par iespēju piedalīties pieminekļa atklāšanas ceremonijā par godu manam vectēvam Teodoram Georgam Hermanovskim. Tas man dod tik pozitīvu sajūtu, ka esmu daļa no šī pasākuma un svinu viņa piemiņu kopā ar jums! Ikreiz, kad atrodamies Rīgā, kopā ar manu sievu Feju pieminam vectēvu Teodoru. Es pateicos viņa garam, ka mums dāvāta šī brīnišķā dzīve Latvijā! Teodora dzīve ieplūdinājusi tik lielu un dziļu mantojumu manā ģimenē, ka tas jau rit mūsu dzīslās, tāpat kā visa Latvija. (..)

      

Bet tas, kas nav pateikts par Teodoru Hermanovski izziņās, ir tas, ka viņš bija maigs, laipns un mīlošs manai ģimenei un man. Viņa piemiņa ir daudz vairāk nekā ķieģeļu ēkas vai java, ko viņš izgudroja, vai arī dzelzceļš, kam viņš palīdzēja atjaunoties. Viņš bija ceļvedis un spēks manas ģimenes ceļojumā pa jūras ceļu uz Ameriku, kur esmu dzimis. Un viņš ir tā gaisma, lai mēs varētu atgriezties Latvijā - mūsu dzimtenē! 

      

Es redzu sevi sēžam viņam klēpī, kad man bija pieci gadi. Un es tiešām atceros to brīdi, it kā tas būtu bijis vakar.

      

Es šodien jūtu viņa klātbūtni pie šī pieminekļa. Ļoti jaudīgs un spēcīgs brīdis.

 

Un, kad es sēdēju viņa klēpī pirms tik daudziem, daudziem gadiem, ja es būtu zinājis, ka pēc pieciem īsiem gadiem viņa vairs nebūs... Es būt lūdzis viņu pierakstīt dažas lietas par pagātni un domām. Es arī nezinu, kur es būtu šodien, ja nebūtu viņa tālredzības palikt kopā ar ģimeni gaŗajā ceļojumā uz Ameriku. (..) 

      

Kā lai es izstāstu par tām sāpēm un ciešanām, kuŗas viņš pārcieta? Par viņs ģimeni, draugiem, ko viņš atstāja? Man ir ļoti sāpīgi par to domāt, bet es redzu viņa iespaidīgo spēku. Ja viņš tikai redzētu, kāda tagad ir Latvija! Esmu pārliecināts, ka vectēvs būtu ļoti lepns! Teodors man vienmēr bijis paraugs. Viņš bija tik spēcīgs un stabils, es nevaru beigt viņu apbrīnot. Arī mans tēvs Egils viņu ļoti apbrīnoja, un Egils sekoja Teodora pēdās. Esmu sapratis, kāds Teodoram bija iespaids un ietekme mana tēva Egila dzīvē un darbā. Tāpēc es vēlreiz saku paldies!  Paldies par manas dzimtenes Latvijas mantojumu! Par to, ka man dāvājāt šo brīdi un pieminekli par godu vectēvam Teodoram! Viņš ir atstājis savu pirksta nospiedumu manī, ietekmi uz manu ģimeni un manu tuvinieku ģimenēm uz mūžīgiem laikiem.”