Pēcpatiesības laikmets
Juris Lorencs    02.11.2021

 

 

Pēdējā laikā polītiķi, pētnieki, mediji un nevalstiskās organizācijas pievērš īpašu uzmanību viltus ziņām (fake news). Tomēr brīžiem šī cīņa atgādina meža ugunsgrēka dzēšanu karstā vasaras dienā. Te vienā, te otrā vietā parādās jauns uguns perēklis, un mēs beigās vairs nesaprotam, kur skriet un ko darīt. Nāk prātā bērnībā lasītās pasakas par pūķiem, kuriem vienas nocirstās galvas vietā izaug divas. Tas nozīmē, ka pienācis laiks meklēt atbildes uz dziļākiem un plašākiem jautājumiem. Mēģināt saprast, kāpēc sabiedrības, kuras vēl pirms pārdesmit gadiem paļāvās uz autoritātēm, izglītotiem cilvēkiem, uz zinātni, šodien pārņem neuzticība un skepse? Un kāpēc tieši tik daudzi latvieši tic šausmu stāstiem, faktiski meliem par Covid-19 vakcīnu kaitīgumu?  Lai kaut mazliet pietuvotos lietu izpratnei, es aprunājos ar filozofu Māri Kūli un psīchoterapeitu Gati Līdumu.

 

Filozofijas doktors Māris Kūlis ir LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks. Viņa zinātnisko interešu lokā – sociālā filozofija, starpkultūru attiecības un islāmisms. Savā nesen iznākušajā grāmatā „ Finis Veritatis? Par patiesību un meliem” viņš mēģina atbildēt uz jautājumu – vai patiesībai tiešām ir pienācis gals? Un pats atbild – mēs dzīvojam melu laikmetā. „Meli un maldi ir bijuši visos laikos. Tomēr, raugoties uz šodienu pagātnes cilvēka acīm, varētu likties, ka iestājies maldu laikmets. Būtiskas izmaiņas sākās pēc Pirmā pasaules kaŗa, kad bija vērojama milzīga vilšanās lielajos vecajos ideālos. Arī līdz tam cilvēces vēsture bija netaisnības, kaŗu un asiņu pilna. Vienlaikus sabiedrību kopā saturēja pārliecība, ka nepieciešams tiekties uz kaut ko vienojošu, uz ideālu, uz patiesību. Vienubrīd tas bija Dievs un baznīca, vēlāk izglītība un zinātne, piederība savai nācijai un valstij. Šodien šīs stabilizējošās vērtības pamazām izzūd, bet to vietā nav nākušas jaunas. Modernās Rietumu civilizācijas vadmotīvs ir nevis patiesība, bet gan dažādība. Kas vienam patiesība, tas otram- “viltus ziņa”. Tā rodas neskaitāmi daudz patiesību, kas noved līdz patiesības devalvācijai. Iestājas pēcpatiesības laikmets. Ja patiesības ir daudzas, ja tās nav vienojošas, tad tām vairs nav lielas vērtības. Un tā jau ir augsne hibriduzbrukumiem. Paveras milzīga iespēja manipulācijai, kā to redzam jezgā ap Covid 19 vakcīnām. Nevar izslēgt, ka neticība zinātnei, medicīnai un vakcīnām, ko vērojam Latvijā, tiek radīta mērķtiecīgi.

 

Katram ir dota izvēle starp patiesību un meliem. Bet vēl drāmatiskāka ir izvēle starp patiesību un brīvību. Ja gribam, lai indivīdi baudītu maksimālu brīvību, tad jāatsakās no vienas stingras patiesības. Pēdējos simt gados sabiedrības attīstību var raksturot ar vārdu “atbrīvošanās”. Tās mērķis – atsvabināt cilvēku no autoritātēm, kas to apspiež – no valsts, šķiras, sociālās hierarhijas, baznīcas, reliģijas, no tradicijas. Daudz kas ir sasniegts- izcīnītas sieviešu tiesības, ekonomika kļuvusi taisnīgāka, augusi sociālā nodrošinātība. Tas viss ir labi. Diemžēl brīžiem šķiet, ka atbrīvošanās kustība zaudējusi mēru, ka tā virzās pēc inerces un sāk ārdīt sabiedrību no iekšpuses. Piemēram, ik pa laikam tiek izdomātas jaunas dzimtes definīcijas, LGTBQ abreviatūrai tiek pievienoti aizvien jauni burti. Gribētu gan atgādināt, ka modernā sabiedrība, kas pati sevi atbrīvo, joprojām dzīvo uz kredita, ko tai izsniegušas iepriekšējās paaudzes. Valsts un tās institūcijas, bruņotie spēki, sabiedriskās struktūras, valoda, reliģija, izglītība un zināšanas, morāle un ētika, gadsimtiem koptas tradicijas – tas viss pēc inerces vēl tur kopā sabiedrību. Jautājums – cik ilgi vēl?”

 

Gatis Līdums vispirms pabeidzis Rīgas Technisko universitāti, vēlāk studējis teoloģiju Zviedrijā, ASV un Somijā, kā arī psīchoterapiju Latvijā un Vācijā. Patlaban strādā savā psīchoterapijas privātpraksē Rīgā. Vairāku grāmatu autors. Jautāju Kāpēc arī Latvijā cilvēki uzķeras “viltus ziņām”?

 

„Latvijā cilvēki vadās pēc aizdomīguma principa. Pa daļai to noteikusi mūsu vēsture, it īpaši padomju laiki. Diemžēl arī pēdējie trīsdesmit neatkarīgajā Latvijā nodzīvotie gadi. Jo tik bieži ticis melots. Kolīdz valdība saka – viss ir labi, tā izput bankas, sākas saimnieciskā krize, nekontrolējama kļūst Covid- 19 pandēmija, pieaug nodokļi. Cilvēks, kuŗš uzaudzis un dzīves pieredzi guvis šādos apstākļos, jebkuŗu valdības iniciātīvu pirmajā brīdī gluži intuitīvi uztver ar aizdomām – vai tikai mani atkal nemēģina “apčakarēt”?. Apspiestības un aizdomīguma mentālitāte latviešiem ir klātesoša vēsturiski – jo mums vajadzēja izdzīvot  pie visām varām. Mēs pašos pamatos esam aizdomīgi. Ar to jārēķinās ikvienam, kuŗš atrodas pie varas. Arī Rietumos pastāv līdzīga problēma, bet tā raksturīga diskriminētām un apspiestām minoritātēm. Ja tu esi turīgs, priekšpilsētā dzīvojošs baltais amerikānis un raugies uz valdību ar aizdomām, tevi visdrīzāk uzskatīs psīchiski slimu. Savukārt, ja tu esi iekšpilsētas geto uzaudzis nabadzīgs krāsainas minoritātes pārstāvis, tad tev jau pēc definīcijas jābūt aizdomīgam pret baltādaino vairākumu. Latvietis šai ziņā uzvedās līdzīgi kā ASV lielpilsētas krāsainā minoritāte. Jāsaka gan, ka arī Amerikā pašreizējais sociālais apjukums un degradācija rāda, ka īsti nemaz nav skaidrs, kuŗš tad ir “minoritāte” un kam ir tiesības būt “aizdomīgam”.”

 

Šodien dzīvojam informācijas telpas liberālizācijas apstākļos, kādiem nav precedenta cilvēces vēsturē. Sen pagājuši laiki, kad avīžu kioskā bija viena “Pravda”, viena “Cīņa” un virtuvē, slapstoties no kaimiņiem, tika ieslēgta Amerikas balss. Tagad cilvēki lasa divās, pat trīs svešvalodās. Liela daļa nācijas strādā ārzemēs, citi dzīvo krievu valodas informācijas telpā. Šādos apstākļos valdībai ir neiespējami spēlēt vienīgās patiesības ministrijas lomu. Katram valdības vadītāja vai ministra vārdam kāds atradīs atspēkojumu – paklau, bet šeit raksta vai saka pavisam kaut ko citu! Vecās labklājības valstīs, kur cilvēki nav aizdomīgi pret valdību un raduši tai uzticēties, viņi vairāk tic polītiķu teiktajam. Vēl kāda problēma, kam ir globāls raksturs –Rietumu pasaulē tiek grauta autoritātes koncepcija. Nekas vairs nav absolūts, svēts un svarīgs – ne ģimene, ne baznīca, ne nācija, ne valsts. Kas agrāk bija katra Eiropas ciema lielākās autoritātes? Mācītājs, skolotājs un ārsts. Un kas viņi ir šodien? Tiek veidots uzskats, ka ārsti ir farmācijas industrijas uzpirkti. mācītāji – naudaskāri, bet skolotājs vispār...”. Pa daļai šādi uzskati ir veidojušies liberālās polītiskās domas iespaidā. Un brīdī, kad liberāļi nonāk pie varas un mēģina ievest kārtību, tauta par viņiem smīn – kā tad tā, jūs taču sludinājāt ko citu! Mani biedē, ka šajā savstarpējās neuzticības gaisotnē veidojas kaut kas ļoti nepatīkams. Galējā instancē tas jau ir nacionālās drošības jautājums. Man kā Latvijas patriotam šī sajūta nerada iekšēju mieru.