Pārdomas pirms 4. maija
Juris Lorencs    25.04.2023

 

 

Viens no spilgtākajiem notikumiem manā dzīvē ir 1990. gada 4. maijs. Es biju starp cilvēkiem, kuŗi tajā dienā pie Saeimas nama skaitīja balsis un gaidīja deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanu. Deklarācijas 5. punkts skanēja: “Noteikt Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kuŗš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Pārejas periodā augstāko valsts varu Latvijā reālizē Latvijas Republikas Augstākā Padome”. Tā sauktais “pārejas periods” beidzās 1991. gada 21. augustā līdz ar konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanu. Taču brīžiem pārņem sajūta, ka pārejas periods beidzas tikai šodien, ka tikai šodien mēs beidzot sākam iztaisnot muguru. Noņemam rožainās illūziju brilles un ķeramies klāt pie nepadarītiem darbiem - latviešu valodas statusa nostiprināšanas, Valsts aizsardzības dienesta ieviešanas, Austrumu robežas sakārtošanas. Pa daļai šos procesus paātrinājis kaŗš Ukrainā, pa daļai- paaudžu nomaiņa. Jo tiek pamanītas lietas, kas agrāk netika ievērotas. Šī gada 4. aprīlī Latvijas Universitātes Bibliotēka aicināja uz LU emeritētā profesora Ulda Krastiņa 90 gadu jubilejai veltītas izstādes ar skaļu nosaukumu “Vitam Impendere Vero” atklāšanu. Kā teikts LU mājaslapā: “Latīņu teiciens “Vitam Impendere Vero” vēsta par dzīvi, kas veltīta taisnībai. Tas atspoguļojas profesora Ulda Krastiņa pedagoģiskajā, zinātniskajā un profesionālajā darbā, kas aptuveni 66 gadu gaŗumā ir veltīts tiesību zinātnes attīstībai un tiesiskuma veicināšanai Latvijā”.

 

Bet cilvēki atcerējās, ka 1972. un 1973. gadā ar VDK izmeklētāju līdzdalību tika organizēta tā sauktā 21. Kurzemes palīgpolicijas bataljona prāva. Toreiz pavisam kopā notiesāja 21 cilvēku, sešiem piešķīra nāves sodu, pārējiem - 15 gadus soda nometnēs. Zem sprieduma ir tiesneša U. Krastiņa paraksts. Par šo prāvu daudz rakstījis vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Laikrakstā “Laiks” trīs turpinājumos. 1994. gada 30. jūlijā, 3. augustā un 6. augustā bija publicēta viņa eseja “Rehabilitāciju 18. un 21. Latviešu palīgpolicijas bataljonam”, kas atrodama interneta vietnē periodika.lv. Savukārt vietnē holocaustinlatvia.org var izlasīt A. Ezergaiļa eseju “21. Liepājas bataljona prāvas bija fabricējums”, kuŗā viņš raksta: “Maskava Latvijai pasūtīja inscenēt latviešu “žīdu šāvēju” prāvu... Rīgas prokuratūrai nekas neatlika kā pēc trīsdesmito gadu Višinska paraugprāvu mustura organizēt teātri Latvijā... Soda orgāni uzvedumam izvēlējās 21. bataljonu tādēļ, ka 21. bataljons bija viena no īstenākām frontes vienībām... Varam arī minēt, ka padomju juristiem bija uzdots pēc iespējas Leģionu sasaistīt ar kaŗa noziegumiem”. A. Ezergailis arī uzsver, ka 1941. gada rudenī, kad Liepājas kāpās risinājās traģiskie notikumi, ebreju iznīcināšanas akcija, 21. bataljons vēl nemaz nebija noformēts.

 

Tikmēr VDK uzticamību ieguvušais tiesnesis U. Krastiņš par sevi atgādināja 1983. gadā, iztiesājot krimināllietu pret nacionālās kustības atktīvistiem Jāni Rožkalnu un Jāni Vēveri. Apsūdzētajiem tika inkriminēta “pretpadomju aģitācija un propaganda”, “apmelojoši izdomājumi, kas diskreditē padomju valsti”, “Latvijas republikas karoga izgatavošana”. Spriedums, kas tika pasludināts 1983. gada 7. decembrī, skanēja: J. Rožkalnam – pieci gadi stingra režīma labošanas darbu kolonijā un nometinājums uz trim gadiem, J. Vēverim – trīs gadi stingra režīma labošanas darbu kolonijā. Līdz 1990. gada 4. maijam bija atlikuši vien nepilni septiņi gadi. Ja pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā būtu notikusi patiesa lustrācija, U. Krastiņš visdrīzāk atrastos uz viena apsūdzēto sola ar Alfonu Noviku un Alfrēdu Rubiku. Tā vietā viņš turpināja strādāt LU Juridiskajā fakultātē, kur līdz pat 2006. gadam vadīja Krimināltiesību, kriminālprocesa un kriminālistikas katedru. 2010. gadā U. Krastiņš tika apbalvots ar Atzinības krustu. Ordeņu kapitula pamatojums: “Par mūža ieguldījumu krimināltiesisko zinātņu attīstībā Latvijā un jauno juristu izglītībā”. Augsto Valsts apbalvojumu 2010. gada 17. novembrī Rīgas pilī U. Krastiņam pasniedza toreizējais valsts prezidents Valdis Zatlers.

 

Vienīgais polītiķis, kuŗš reaģēja uz skandalozās izstādes sarīkošanu, ir Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA). Savā “tvitterī” 16. aprīlī viņš ieraksta: “Vislabākais veids sagraut universitātes prestižu ir VDK tiesneša Ulda Krastiņa godināšana.” Tikmēr skandals gāja plašumā, un 17. aprīlī izstāde no LU centrālās ēkas Raiņa bulvārī 19. jau bija aizvākta. 

 

Kopš 1990. gada 4. maija pagājuši 33 gadi. Vai tiešām mēs šo laiku nevarējām (un joprojām nevaram) iztikt bez kolaborantiem augstos amatos? Bez bijušajiem kompartijas funcionāriem Saeimā? Tie, kuŗi bija sarīkojuši U. Krastiņa godināšanas izstādi, kuŗi viņam savulaik pasniedza ordeni, ir aizmirsuši vienu lietu. Proti – Laiks iet. Laiks ar lielo burtu, vēstures Laiks. Pamazām atjaunojas lietu dabiskā kārtība, aiziet 4. maija Latvija, tās vietā nostājās 18. novembŗa Latvija. Tā Latvija, kuŗu izcīnīja un uzcēla Studentu rota, Kalpaka, Čakstes, Meierovica, Ulmaņa, Baloža, Akuratera, Virzas un viņiem līdzīgo paaudze. Latvija, par kuŗu cīnījās Gunārs Astra, Jānis Rožkalns un Jānis Vēveris. Vai šis process varēja noritēt ātrāk? 1990. gadu sākumā man bija saruna latviešu trimdas darbinieku Imantu Freimani (1921–1996) no Zviedrijas. Tolaik viņš bieži uzturējās Latvijā, jo bija iesaistījies zviedru sadarbības projektos ar mūsu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Mēs runājām par to, vai brīvību atguvušajā Latvijā iespējams pilnībā iztikt bez vecās padomju nomenklatūras augstos amatos. Toreiz Imants smagi nopūtās un teica: “Redzi, ar ganiņiem vien Latviju neuzcelt.” Ar to viņš domāja, ka nav iespējams pilnībā iztikt bez, kā toreiz teica, “bijušajiem”, ka jaunajai valstij vajadzīga viņu pieredze un zināšanas. Atklāti sakot, man toreiz bija līdzīgi uzskati. Tagad redzu, ka mēs abi kļūdījāmies. Ja Latvijas vadībā tolaik un šobrīd atrastos ideālisma pilni “ganiņi”, mēs būtu tikuši daudz tālāk.