Pārbaudījumu gads
   27.12.2013

Sallija Benfelde

Pārbaudījumu gads

Kā vienmēr, starp Ziemsvētkiem un Jauno gadu tiek vērtēts aizejošais un prognozēts nākamais gads. Latvijai aizejošais nav bijis rimts un mierīgs. Traģēdija Zolitūdē, kad, vairākkārt iebrūkot veikala Maxima jumtam, gāja bojā 54 cilvēki. Degošā Rīgas pils, bankrotējušais Liepājas Metallurgs, kas bez darba atstāja vairāk nekā tūkstoš cilvēku un jau krietni ir paplucinājis valsts maciņu. Ministru prezidenta Valža Dombrovska demisija un Valsts prezidenta dīvainie danči ap jauna premjēra kandidātūru liek vaicāt: vai prezidentam ir kāds neredzams padomdevējs, kas turklāt ļoti mīl Krieviju, vai arī prezidents ir tikai vecā kaluma - padomju nomenklātūras laika cilvēks, kas domā pagājušā gadsimta katēgorijās? Lietuvas un Igaunijas prezidenti uz Soču Olimpiskajām spēlēm nebrauks un ne tikai viņi vien, bet Latvijas prezidents nekādi nespēj to saprast un, protams, brauks. Starp citu, par šo savu lēmumu prezidents jau ir izpelnījies publisku uzslavu krievu valodā raidītājā radio Baltcom no Krievijas vēstnieka Latvijā A. Vešņakova, – Andris Bērziņš esot ievērojams pasaules līmeņa polītiķis, jo brauks uz Sočiem.

Gada pēdējās dienās jau minētajā radio ar savām atziņām, ka Eiropas Savienība un eiro ir važas Latvijai un ka mūsu dzimtene ir otrās šķiras valsts, klajā nācis arī bijušais polītiķis Jānis Jurkāns. Un, protams, Rīga pamazām kļūst par Saskaņas centra un Nila Ušakova „privātmuižu” jeb valsti valstī. 

Gada slikto un nesaprotamo notikumu saraksts ir gaŗš –  pie tā varētu pieskaitīt arī maksātnespējas administrātoru „lietu”, kas it labi parādīja tiesnešu un administrātoru izveidoto schēmu (viltīgi noorganizētu darījumu veidu), kas ļauj naudiņai plūst pašu kabatās,  un Nacionālo apvienību, kuŗa notiekošo nekādi „neredz”. Joprojām nav skaidrības par Latvijas aviosabiedrības  airBaltic turpmāko likteni, jo savulaik valdošie polītiķi (piemēram, Ainārs Šlesers) ļāva aviosabiedrības vadītājam sataisīt tādas schēmas, ar kuŗām valsts vēl šodien netiek galā. Tā ka,  atceroties 2013. gadu, tā vien gribas sacīt, ka esam schēmotāju lielvalsts.

Pēdējo nedēļu notikumi gan liecina, ka polītiķi joprojām nesnauž, tāpēc aizvērt 2013. gada „durvis” tik vienkārši neizdosies. Nupat kļuvis skaidrs, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās Vienotība veidos kopīgu sarakstu ar Reformu partiju, – patiesībā tas bija gaidāms,  un palika vienīgi jautājums, kad par to taps paziņots. Tas nav ne labi, ne slikti, tā gluži vienkārši ir, jo tie, kas spēs saprasties ar pašreizējo partijas vadītāju Solvitu Āboltiņu un viņas atbalstītāju pulciņu, var cerēt uz labām vietām vēlēšanu sarakstā un izdevīgiem amatiem, ja vēlēšanās veiksies.

Tāpat ir arī skaidrs, ka jauna Zolitūdes traģēdijas sabiedriskās izmeklēšanas komisija pašlaik netiks veidota. Kā zināms, valdība bija nolēmusi izveidot komisiju, kuŗas uzdevums būtu izvērtēt Zolitūdes traģēdijas tiešos un netiešos cēloņus, glābšanas darbu un traģēdijas seku likvidēšanas procesu, atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcības efektīvitāti, kā arī normatīvo rēgulējumu un tā efektīvitāti būvniecības, publisko iepirkumu un civīlās aizsardzības jomā saistībā ar Zolitūdes traģēdiju. Lēmums bija vajadzīgs un ļāva cerēt, ka sabiedriskā komisija spēs paskatīties uz notikušo plašāk, ne tikai saistībā ar vienu likumu vai normatīvo aktu. Komisijā tika apstiprināti četri locekļi - bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Kažociņš, bijusī tiesnese Ināra Šteinerte, uzņēmēja Baiba Rubesa un Sabiedrības par atklātību  Delna pārstāve Inese Voika. Diemžēl, nākot gaismā komisijas darba plānotajām izmaksām, kas rādīja ievērojamus tēriņus atalgojumam, tādējādi izraisot lielu sabiedrības sašutumu, pirmais par atkāpšanos no komisijas paziņoja tās vadītājs Kažociņš, norādīot, ka ir zaudējis sabiedrības atbalstu un apdraudējis komisijas turpmāko darbu. Tādu pašu lēmumu pieņēma arī Rubesa un Voika. Demisionējušais,  pašlaik vēl valdības vadītāja  amata pienākumu veicējs  Valdis Dombrovkis  paziņoja, ka situācijā, kad gandrīz visi Zolitūdes traģēdijas sabiedriskās izmeklēšanas komisijas locekļi ir atkāpušies jau pirms komisijas darba sākšanas, nav redzama iespēja, ka šī komisija varētu darbu turpināt.

Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS šogad decembrī ir veicis Latvijas iedzīvotāju aptauju - kāds bijis aizejošais gads, un ko domājam par valsts nākotni. Atbildes vairs nav tik optimistiskas kā 2012. gada nogalē. Toreiz 24% iedzīvotāju 2012. gadu vērtēja par labāku, bet 18% – par sliktāku nekā iepriekšējais. Šogad tikai 19% iedzīvotāju šo gadu novērtē par labāku, bet 31% ieskatā tas bijis sliktāks  par iepriekšējo gadu. Arī Latvijai izteiktās nākotnes prognozes liecina par iedzīvotāju optimisma samazināšanos. Tomēr 33% iedzīvotāju  paredz, ka nākamais - 2014. gads Latvijai būs labāks par 2013. gadu.

Protams, nav jau tā, ka nekā laba nav bijis. Neminēšu daudz un plaši daudzināto „veiksmes stāstu”, kas kļuvis gluži vai par mūsdienu folkloru, jo par augšupeju vairāk liecina skaitļi makroekonomiskajos rādītājos un to interpretācija  nekā cilvēku dzīve ikdienā. Tāpat arī šoreiz nerakstīšu par mūsu mūziķu, mākslinieku, sportistu sasniegumiem, ar kuŗiem pamatoti lepojamies. Mani priecē atziņa, ka labklājības ministre un līdz ar viņu arī ministrija šogad beidzot ir ieraudzījusi to, ko Latvijas iedzīvotāji jau sen zina, – ja cilvēks saņem minimālo algu (un pie lielākas tikt daudzviet nav iespējams), tad pēc nodokļu nomaksas pāri paliek summa, kas ir mazāka par t.s. iztikas minimumu jeb, citiem vārdiem sakot, pāri paliek nauda, ar kuŗu fiziski izdzīvot gandrīz nav iespējams. Protams, man nav illūziju par iemesliem, kas labklājības ministrei lika pēkšņi to pamanīt (vēlēšanas taču ir jau  ir 2014. gadā!), tāpat ir arī skaidrs, ka situācija ir tik smaga, ka nav un nebūs iespējams to atrisināt pāris gados. Tomēr priecē atjauta par beidzot  apklusinātiem saukļiem, ka viss ir kārtībā un ka cilvēki tikai negrib strādāt un negrib pelnīt. Problēmas nosaukšana vārdā vismaz ļauj cerēt, ka tiek meklēts tās risinājums. Lai arī reformas izglītības sistēmā lāgā uz priekšu netiek, jāatzīst, ka piederu pie tiem, kuŗu ieskatā tāda kārtīga sapurināšana bija vajadzīga un iepriekšējais ministrs ir izdarījis labu darbu, liekot par problēmām skaļi runāt. Atliek cerēt, ka ar laiku viss atkal nenoklusīs.

Ir arī kāda patiesa prieka ziņa, kas veldzē sirdi un dvēseli. 2014. gadā Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un visa gada ilgumā pilsētniekus un viesus priecēs vairāki simti dažādu notikumu. Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programma tiks atklāta 2014. gada janvāŗa vidū. Nozīmīgs atklāšanas sarīkojums būs Pirmā pasaules kaŗa simtgadei veltītas mākslas izstādes "1914" atvēršana. Izstādē, kas būs aplūkojama no 17. janvāŗa līdz 20. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas mūzeja izstāžu zālē "Arsenāls", plānots sakopot vizuālās mākslas liecības par Pirmo pasaules kaŗu kā atskaites punktu 20. gadsimta Eiropas vēsturiskajā, sociālajā un kultūras attīstībā, eksponējot mākslinieku - kaŗa aculiecinieku un laikmetīgo autoru darbus.

 Dalībnieku ziņā vērienīgākais notikums 2014. gadā būs Pasaules koŗu olimpiada, kas jūlijā vienos 20 000 koristu  gandrīz no 90 pasaules valstīm. Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā paredzēts arī Latvijā dzimušo pasaules mūzikas zvaigžņu solokoncertu cikls gada gaŗumā un brīvdabas koncerts vasaras vidū. Vasaras vidū Rīgā, Siguldā un citviet Latvijā interesentiem būs iespējams iepazīt vasaras saulgriežu svinēšanas tradicijas. Visu gadu Rīgas mūzejos būs izstaigājams jaunais dzintara ceļš – būs redzamas dzintara artefaktu un mākslas darbu ekspozīcijas, kas demonstrēs gan Baltijas dzintara kultūrvēsturisko, gan ģeoloģisko, medicīnisko un māksliniecisko vērtību. Protams, būs vēl daudz citu sarīkojumu un notikumu, un tas patiesi priecē laikā, kad ikdienas dzīve bieži vien nes maz gaismas. Tāpēc ticu, ka mēs tomēr tiksim ārā no  purva, kuŗā joprojām stieg mūsu kājas.