Par vārdu un mediju telpu
Sallija Benfelde    13.08.2019

 

 

Viens no šīs vasaras skaļākajiem skandāliem – proti, valsts dotācijas Latvijas pastam preses piegādei visā Latvijā – nupat atrisināts. Pirmdien, 12. augustā, pēc valdības koalīcijas sadarbības padomes sēdes Satiksmes ministrija (SM) paziņoja, ka atradusi preses piegādēm nākamgad nepieciešamos 3,7 miljonus eiro. Preses piegādei vajadzīgi 5,7 miljoni eiro, divus miljonus ministrija jau savā budžetā bija rezervējusi, tomēr ar to nepietika, un tas raisīja satraukumu gan par abonēto laikrakstu un žurnālu cenas paaugstināšanos aptuveni trīs reizes, gan par daudzu pasta darbinieku atlaišanu no darba, samazinoties tā apjomam. Visvairāk par to uztraucās reģionālie laikraksti, jo daudziem ārpus Rīgas tā ir vienīgā prese, kuŗu var atļauties abonēt. Protams, strauji kristos arī citu laikrakstu un žurnālu abonentu skaits. Šogad janvārī Latvijas pastam prese bija jāpiegādā 430 823 abonentiem, un tas bija par 18 139 abonementiem vairāk nekā gadu iepriekš. Protams, ne jau visi presi pasūta uzreiz 12 mēnešiem, bet lielāko tiesu abonementi gada laikā tiek pagarināti. Ja pieņemam, ka katrs pasūta tikai vienu preses izdevumu, tad gandrīz pusmiljons pastāvīgo lasītāju šķiet daudz. Turklāt ir taču vēl arī televīzijas kanāli, radio, internets. 

 

Tomēr tik vienkārši tas nav, kā varētu likties pirmajā brīdī, jo jautājums par sabiedriskajiem medijiem – Latvijas Televīziju un Latvijas Radio – nav atrisināts.

 

Saistībā ar ieilgušo finanču un pārvaldības krizi Latvijas Radio, kā arī analizējot trūkumus sabiedrisko mediju pārvaldībā kopumā un mediju polītikā, Valsts prezidents Egils Levits izlēmis 19. augustā rīkot mediju darba sarunu. Prezidenta padomniece Aiva Rozenberga skaidro: „Kopš stāšanās amatā Valsts prezidents vairākkārt ir uzsvēris, ka sabiedriskie mediji demokratiskā valstī ir ļoti nozīmīgs demokratijas aspekts. Šobrīd ir zināma spriedze sabiedriskajos medijos. Prezidents plāno nopietnu darba diskusiju vairāku stundu garumā ar iesaistītajām pusēm, lai mēģinātu rast kopsaucēju un zināmu ceļa karti, kā šo situāciju tālāk risināt.”

 

Savukārt Kultūras ministrijas Mediju polītikas nodaļas vadītāja Aiga Grišāne intervijā Latvijas Radio atzina, ka „Latvijas informātīvā telpa pašlaik ir trausla, bet par sabiedrisko mediju attīstību nevar runāt bez papildu financējuma”. 

 

Arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdis Artuss Kaimiņš pastāstīja: „Komisijā saņēmām vairākas organizāciju vēstules, kas ir gan no Latvijas Radio Ziņu dienesta, Latvijas Radio arodbiedrības, Latvijas Žurnālistu asociācijas, tiesībsarga, no Latvijas elektroniskās komunikācijas asociācijas, no Tieslietu ministrijas atzinumu, un diemžēl visi šie atzinumi ir negatīvi, gan vērtējums par NEPLP darbu kā tādu.”

 

Tātad vismaz daļai polītiķu ir vēlme risināt sabiedrisko mediju problēmas, jācer, ka tās tiešām tiks risinātas, bet vai ar to pietiek, lai nostiprinātu Latvijas mediju trauslo telpu?

 

Manuprāt, arī lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem ir jāiegulda sava daļa trauslajā mediju telpā. „Hibrīdkarš”, „viltus ziņas”, „uzpirkti mediji” – šie jēdzieni tiek lietoti aizvien biežāk un nereti cilvēki par uzpirktiem žurnālistiem uzskata visus, kas nedomā tieši tāpat kā viņi paši. Tas ir vismaz dīvaini, ka mediju lietotāji uzskata, ka viņu skatījums ir vienīgais, ka citu domu vispār nedrīkst būt. Par to, ka uzskatus tomēr var salikt „pa plauktiņiem”– konservatīvi, sociāldemokratiski vai liberāli – lielāko tiesu nedomājam: „Ja es tā domāju un man patīk tā, tad visi pārējie, kuŗi man nepiekrīt, ir nodevēji.” Latvijā šī attieksme ir diezgan plaši izplatīta, it sevišķi, ja runājam par Latvijas medijiem. Diez vai, piemēram, Vācijas konservatīvo „Frankfurter Allgemeine Zeitung” Latvijas dusmīgie lasītāji nosauktu par nodevēju laikrakstu, jo tas taču ir konservātīvs, tam savi uzskati un nostāja. Paradoksāli, ka Latvijā, no vienas puses, atzīstam vārda un domas brīvību, no otras puses, gribam, lai visi domātu un runātu tikai to, ko gribam dzirdēt, bet, no trešās puses, vārda brīvība bieži vien tiek saprasta kā visatļautība. Diemžēl internets šo visatļautību izmanto visvairāk un arī visvairāk kropļo latviešu valodu.

 

Kāpēc par to rakstu? Manuprāt, arī diasporas mediji ir daļa no latviskās mediju telpas, tādēļ drukātie laikraksti ir ļoti nozīmīgi, par spīti tam, ka internetā ir atrodams daudz informācijas. Turklāt diasporas laikraksti nepieder kādai partijai vai biznesa grupējumam, nav pakļauti cenzūrai, dod iespēju uz ārvalstu, arī uz savas mītnes zemes, polītiku palūkoties no citas, Latvijā dzīvojošo, puses. Tādēļ, runājot par Latvijas mediju telpu, nedrīkst aizmirst arī par diasporas drukātajiem medijiem.