Par vārda brīvību
   18.02.2014

Par vārda brīvību

Kārlis Streips

Labi pazīstams mūsu pasaulē ir chrestomatiskais teiciens: „Man nepatīk tas, ko tu saki, bet  es līdz nāvei  aizstāvēšu tavas tiesības tā teikt.”  Bieži tiek apgalvots, ka šā teiciena autors ir dižais francūzis Voltērs, lai gan patiesībā to rakstījusi viņa biografijas autore Evelīna Beatrise Halla, kuŗa tā rezumēja lielā rakstnieka filozofa pasaules uzskatu.

Jautājums par vārda brīvību patlaban atkal ir kļuvis aktuāls Latvijā. Jau kādu brīdi Saeimā ir risinājušās diskusijas par domu, ka vajadzētu noteikt kriminālatbildību par „Latvijas okupācijas noliegšanu, slavināšanu vai attaisnošanu”.  Janvārī Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību polītikas apakškomisija apsprieda toreizējā tieslietu ministra Jāņa Bordāna ierosinājumu noteikt kriminālatbildību par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības publisku noliegšanu, bet šis ierosinājums  tika noraidīts, jo tajā esot bijušas „redakcionālas nepilnības”.  Deputāti apgalvoja, ka ministra ierosinājumā nav iekļauta doma par tāda cilvēka sodīšanu, kuŗš nenoliedz pašu  neatkarības zaudēšanas faktu,  bet apgalvo, ka tās process ir bijis tiesisks. Tāpat parlamentāriešiem nepatika doma, ka notiesāšanas gadījumā šādiem cilvēkiem  būtu piespriežams  piecu gadu cietumsods. Tas, viņuprāt,   būtu nesamērīgi.

Pagājušajā nedēļā  minētā apakškomisija attiecīgo jautājumu apsprieda no jauna, lemjot, ka par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai ļaunprātīgu apšaubīšanu varētu piespriest  cietumsodu līdz pat trim gadiem vai  piespiedu darbu, vai arī naudas sodu. Šo jauno versiju apakškomisija apstiprināja bez iebildumiem.

Mūsu valsts nacionālistiski noskaņotie cilvēki par to priecājas. Vienmēr un visur visa latviskā aizstāvētājs  laikraksts Latvijas Avīze  dižojas, ka „viltus vārda brīvības aizstāvji” nevarēs atsaukties uz Eiropas principiem šajā jautājumā,  jo Eiropas  Padome 2008. gadā pieņēma pamatlēmumu „par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm”. Dokumentā, starp citu,  ir teikts, ka dalībvalstīm ir jāveic nepieciešamie soļi, lai nodrošinātu sodu tiem, kas „publiski attaisno” genocīda noziegumu, noziegumus pret cilvēci, kā arī kaŗa noziegumus.

Iebildumi pret šo domu nākuši no dažādām pusēm. Nevienam nebūs pārsteigums, ka par to kārtējo reizi un pietiekami skaļi sāka burkšķēt Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija – tā pati, kuŗa nepārtraukti svētulīgi apgalvo, ka  nu nekādi gan nevēloties  iejaukties citu valstu iekšējās lietās.

Taču diezgan stingru pretestību minētajam likumprojektam  ir paudis arī Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Reformu partija). Runājot tieši par Eiropas viedokli, ministrs vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai apgalvoja, ka „saskaņā ar līdzšinējo Tiesas jurisdikciju izteikumi, kuŗus vārda brīvība neaizsargā, ir aicinājumi uz vardarbību, holokausta noliegšana un rasu un etniskā naida kurināšana”.  Ministrs arī  norādījis uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kuŗas 10. pantā runa ir tieši par vārda brīvību. Vēl viņš apgalvo, ka likumprojektā iekļautie jēdzieni „attaisnošana,” „ļaunprātīga apšaubīšana” u.tml. ir pārāk neskaidri un tāpēc dažādi interpretējami, un piebilst, ka nav skaidrs, kāds īsti ir likumprojekta mērķis. „Tas nozīmē, ka Latvijai jāspēj atklāt, kā vairāk nekā 20 gadus pēc tās neatkarības atjaunošanas to patiesi apdraud piedāvātajos Krimināllikuma grozījumos minētie izteikumi.”

Iemesls, kāpēc „vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas” polītiķi ir ķērušies pie šī konkrētā jautājuma, nav ar uguni meklējams. Pirmkārt, tuvojas nākamās Saeimas vēlēšanas, un visas partijas vēlēsies demonstrēt savu izcilo „tautiskumu”.  Otrkārt, pagājušā gada maijā Eiropas Parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks (tas pats, kuŗš ir vienīgais cilvēks Latvijas vēsturē, kas notiesāts par valsts nodevību) nāca klajā  ar šādu paziņojumu: „Tās represijas, kas bija 1949. gadā, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem.” Vēl A. Rubiks atrada par vajadzīgu kārtējo reizi apgalvot, ka nekādas okupācijas Latvijā nav bijis, iestāšanās PSRS esot bijusi tikpat „brīvprātīga”  kā iestāšanās Eiropas Savienībā.

Par šiem izteikumiem daži  aktīvisti vērsās Drošības policijā, apgalvojot, ka polītiķa teiktais ir pašreizējā Krimināllikuma pārkāpums, jo tā 74.1. pantā paredzēts, ka „par nozieguma pret cilvēci publisku slavināšanu, publisku noliegšanu vai attaisnošanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu”. Drošības policija savukārt vēlāk  paziņoja, ka A. Rubika izteikumos  tā nesaskatot kriminālnozieguma pazīmes. Stipri ticams, ka jaunais likumprojekts Saeimā ir sava veida atbilde uz šo paziņojumu.

Lasītāji droši vien nebūs pārsteigti, uzzinot, ka es sliecos piekrist ārlietu ministram. Protams, nav  jautājuma par to, ka 1941. un 1949. gada deportācijas  ir vienas no  tumšākajām lappusēm visā Latvijas Republikas vēsturē. Arī manā ģimenē vairāki  cilvēki  nonāca lopu vagonos, lai mērotu tālo, briesmīgo ceļu uz Sibiriju. Tāpat es saprotu, ka visa Padomju Savienība pati par sevi  ir bijis  noziegums pret cilvēci, ja ievērojam šī jēdziena definīciju Nirnbergas prāvas laikā. Runa ir par „slepkavību, cilvēku iznīcināšanu, verdzināšanu, deportāciju vai cita veida necilvēcisku rīcību pret jebkuŗu pilsonisku sabiedrību kaŗa laikā vai pirms tam, kā arī par represijām polītisku, rasu vai reliģisku iemeslu pēc”.  Saprotams, Nirnbergas tribunāla redzeslokā bija tieši Hitlera nacistu noziegumi, Staļina boļševiku noziegumi tolaik netika apspriesti.  Kā nekā PSRS Otrajā  pasaules kaŗā bija Rietumvalstu sabiedrotā, un vēl šodien Rietumeiropā ir grūti kādam iestāstīt, ka Staļins ir bijis  daudzreiz lielāks monstrs nekā Hitlers.

Taču Saeimas likumprojekta sakarā  runa tomēr ir vairāk, turklāt  krietni vairāk par runas brīvību. Pirmkārt, ko nozīmētu okupācijas „slavināšana”? Tas nav polītisks jautājums vien. Latvijā ir visai  daudz cilvēku, kuŗi, salīdzinot PSRS laikus ar mūslaikiem, atceras, ka cilvēkiem toreiz tomēr  bijusi zināma drošība dzīvē. Cilvēks vismaz  zinājis, ka, viņam aizejot no šīs pasaules, tā dēvētā „zārka nauda” nebūs problēma. Vai to varētu  uzskatīt par „slavināšanu”? Tāpat jājautā par jēdzienu „ļaunprātīga okupācijas apšaubīšana”.  Vai pēc tā jāsecina,  ka  iespējama arī „neļaunprātīga” apšaubīšana? Kas būs tas, kas tās atšķirs vienu no tās otras?

Tomēr nozīmīgāks te ir cits ārlietu ministra piesaukts jautājums, proti, kā īsti Latvijas Republikas un tās iedzīvotāju interesēm kaitē  Alfrēda Rubika ieskats,  ka 1949. gadā ļaudis uz Sibiriju  nosūtīti „pēc nopelniem”? Protams, tiem, kuŗu dzīve tāpēc tika izbojāta,  šāds apgalvojums ir kā  duncis sirdī. Galu galā toreiz lopu vagonos nonāca arī bērni, kuŗiem „sadarbība ar fašistiem” nu nekādi nebija inkriminējama.

Taču vai šādā sakarā tiek ievainota arī Latvijas Republika? Diez vai. Jo  te ir redzama vienas mūsu sabiedrības daļas diezgan konkrētā nespēja atteikties no nepārtrauktas vēlmes domāt tikai un vienīgi par mūsu tautas grūtajiem brīžiem. Latvijā  veselas četras dienas ir saistībā ar okupāciju, un visiem valsts iedzīvotājiem obligāti ir jāizkaŗ Latvijas Republikas karogs ar melnu sēru lenti. Tas tomēr ir sabiedrisks mazochisms, jo tauta, kas allaž lūkojas pagātnē, ir krietni mazāk spējīga raudzīties uz tagadni un skatīt nākotni. Nebūt nav tā, ka Saeimai un Ministru kabinetam patlaban nebūtu risināmi  pietiekami nozīmīgi  jautājumi, tostarp jaunais Eiropas Savienības financējuma periods, nepārtrauktais skandals Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas birojā, drīz gaidāmā elektrības tirgus „atvēršana” mājsaimniecībām un krietni daudz citu u. c. Taču  deputāti cenšas pierādīt savu nacionālismu un tautiskumu, turklāt rīkojas tā, ka rodas pietiekami daudz jautājumu par cilvēka vārda brīvību.  Un nekas  labs tādā rīcībā nav..