Par tautas skaitīšanu
Juris Lorencs    08.06.2021

 

 

Un tā 5. jūnijā Latvijas pilsoņi ievēlējuši jaunos pašvaldību deputātus. Balsojums īpaši svarīgs, pat vēsturisks, jo vēlēšanas notika jauno novadu robežās. Pēc administratīvi territoriālās reformas pašvaldību skaits samazinājies no 119 līdz 43, tās kļuvušas lielākas gan territorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Turpmāk Latvijā pats lielākais lauku novads būs Ogres novads- 57 600 iedzīvotāju, bet viens no mazākajiem - Saulkrastu novads ar 9 200 iedzīvotājiem. Šo skaitļu paradokss ir tāds, ka patiesībā Saulkrastu novads ir viens no spēcīgākajiem Latvijā. Jo tas ir viens no nedaudzajiem, kurā iedzīvotāju skaits nevis sarūk, bet gan palielinās. Ja 2000. gadā Saulkrastu novadā dzīvoja 7940, tad šodien- jau 9230, tātad par 16 % vairāk. Līdzīga attīstība vērojama visos Pierīgas novados - Siguldā, Olainē, Salaspilī, Ropažos, Ādažos, Ķekavā un Mārupē. Visstraujāk augusi Mārupe, tās iedzīvotāju skaits pēdējo divdesmit gadu laikā palielinājies par 102 % (tātad divas reizes!) un turpina strauji augt. Ja paraugāmies uz Latvijas karti, tad redzam klasisku, patiesībā visā Rietumu pasaulē tik pierastu ainu- lauki, mazpilsētas un lielpilsētu centri sarūk, savukārt privātmāju rajoni (ko angliski dēvē par suburbs) lielo pilsētu pievārtēs aug. Latvijā gan ir tikai viena lielpilsēta - Rīga, ap kuŗu koncentriskā lokā izvietojusies augošā, turīgā un prestižā Pierīga.

 

Diemžēl kopumā skaitļi nav iepriecinoši. Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties. 1991. gadā Latvijā dzīvoja ap 2, 65 miljoni, 2000. gadā - 2, 38 miljoni, bet 2021. gadā - vairs tikai 1, 87 miljoni. Tātad katru gadu esam zaudējuši tieši 1 % iedzīvotāju. Pēdējos divdesmit gados Latvija kopumā sarukusi par 20 %, tieši tikpat daudz iedzīvotāju zaudējusi arī Rīgas pilsēta. Visvairāk- Latgale. Piemēram, Balvu novads sarucis par 38 %, Rēzeknes - par 31 %, Krāslavas - par 41 %, Ludzas - par 38 %. Daugavpils pilsēta - par 30 %, Rēzeknes pilsēta - par 32 %. Arī mans dzimtais Lubānas novads (kas pēc reformas iekļausies Madonas novadā) pēdējos divdesmit gados sarucis par trešo daļu. Nākamajā mācību gadā bērnu balsis vairs neskanēs Meirānu Oskara Kalpaka skolā. 1860. gadā dibinātā skola, kurā trīs gadus (1892-1895) mācījies Latvijas bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks Oskars Kalpaks, tiek slēgta skolnieku trūkuma dēļ.

 

Vēl pagājušā gadsimta vidū tajā mācījās pat 100 bērni. Šajā pavasarī- ap 30, un pašvaldība lēmusi skolu slēgt. Tagad Meirānu bērni mācīsies tuvējās skolās- Lubānā vai Degumniekos. Lubānas vidusskola vēl “turas” - kaut gan jau bijušas runas par tās “samazināšanu”, pārveidošanu par pamatskolu. Jo arī Lubāna sarūk. Vecākā paaudze pamazām aiziet viņsaulē, jaunatne pārceļas uz Rīgu. Daudzi radi un paziņas strādā Rietumeiropā. Viņi ķidā mencas Norvēģijā, izvadā preces Dānijā, uzrauga noliktavas Holandē, ārstē slimniekus Zviedrijā, būvē mājas Somijā. Vai man ir tiesības viņiem ko pārmest, ka šobrīd atstājuši Latviju? Taču ne! Labā ziņa gan ir tā, ka neviens no viņiem netaisās palikt ārzemēs uz pastāvīgu dzīvi. Par nopelnīto naudu daži remontē vecāku mājas un jau runā par to, kā Lubānā pavadīs pensijas gadus. Vēl kāda interesanta attīstība- novadā parādījušies pirmie “digitālie nomadi”. Agrākie rīdzinieki, kuŗi pārvākušies uz dzīvi laukos, bet caur internetu strādā kaut kur plašajā pasaulē.

 

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 17 600 bērnu, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā. Mirušo skaits - 28 900. No Latvijas aizbrauca ap 12 000, bet ieradās uz pastāvīgu dzīvi- 8 800. Cilvēku kustība ir samazinājusies, ko pa daļai var skaidrot ar Covid-19 pandēmiju. Turpinās sabiedrības novecošanās, iedzīvotāju vidējais vecums 42, 8 gadi. Latviešu skaits pēdējā gada laikā samazinājies par 0, 4%. Tomēr citu tautību cilvēku skaits samazinājies vēl straujāk (piemēram, krieviem par 1, 6 %), tāpēc latviešu īpatsvars valstī ir palielinājies. Patlaban no visiem Latvijas iedzīvotājiem ap 63 % ir latvieši. Neskaitāmas reizes dzirdēts- katras valsts lielākā bagātība ir tās cilvēki. Ja tā, tad kaut kas Latvijā ir “nogājis greizi”. Kas pie tā vainīgs? Globālie procesi, modernais kapitālisms, technoloģiju attīstība? Pieaugošais haoss un ar to saistītā nedrošība, kas aizvien vairāk pārņem pasauli? Jeb varbūt tomēr mēs paši, mūsu neizlēmība un ideālu trūkums? Laikam jau viss kopā. Jaunais labklājības ministrs Gatis Eglītis (Jaunā Konservatīvā partija) par vienu galvenajām prioritātēm pasludinājis ģimenes atbalsta polītiku. No 2022. gada 1. janvāŗa Latvijā pieaugs bērnu pabalsti. Turpmāk par vienu bērnu valsts pabalsts būs 25 eiro mēnesī, par diviem bērniem - 50 eiro par katru bērnu, par trijiem bērniem - 75 eiro par katru bērnu, bet par četriem un vairāk bērniem - 100 eiro mēnesī par katru bērnu. Latvijā par bērnu uzskata jaunieti līdz 20 gadu vecumam. Vienlaikus jāapzinās, ka nauda vien nav izšķirošais faktors, vēl svarīgākas ir sabiedrībā valdošās vērtības.

 

Demografijas statistikā pastāv tā saucamais summārais dzimstības koeficients (fertility rate), kas raksturo sievietes dzīves laikā dzimušo vidējo bērnu skaitu. Pats zemākais pasaulē aizvadītajā 2020. gadā tas bija salīdzinoši turīgajā Dienvidkorejā - vien 0, 84. Visaugstākais Āfrikas valstī Nigērā - 7, 0. Interesanti, ka uz Eiropas fona Latvijas rādītāji nav nemaz tik slikti. Lūk, dažu valstu dzimstības koeficienti 2019. gadā: Francija- 1, 87; Čechija - 1, 71; Zviedrija - 1, 7; Igaunija - 1, 66; Latvija - 1, 61; Lietuva - 1, 61; Vācija - 1, 54; Krievija - 1, 5; Polija - 1, 42; Baltkrievija - 1, 38; Somija - 1, 35; Spānija -1, 24; Ukraina - 1, 23. Ļaunas mēles gan melš, ka Francijā salīdzinoši augsto dzimstību nodrošinot ieceļotāji no Ziemeļafrikas... Bet liksim mierā Franciju, mums jādomā pašiem par sevi. Ir kāda grāmata, kuŗā es ik pa brīdim ieskatos- uzņēmēja un mecenāta Viļa Vītola “Savējiem”. Tajā ir šādas rindas: “Jaunībā, kad vēl mācījos un mums visiem gāja ļoti grūti, bieži uzmācās jautājums- vai tiešām mums, latviešiem, jāiznīkst, kā cilvēces vēsturē pazudušas daudzas tautas? Tajos laikos, trimdas sākumā, kad lielajā polītikā mums nepavīdēja ne mazākā nākotnes cerība, pamazām nostiprinājās atziņa, ka jāturpina strādāt un par bezcerību nedomāt, jo tā nebūs mūžīga. Ar laiku šī pieeja izrādījās pareizā”. Patiesi zelta vārdi! Jāturpina strādāt un par bezcerību nedomāt. Un tad ar laiku viss sakārtojas.