Par situāciju Eiropas Savienībā
Kārlis Streips    18.09.2018

 

 

Eiropas parlamentā pagājušajā nedēļā bija karstākas debates nekā ierasts, un jautājums bija par Ungāriju. Šajā Centrāleiropas valstī jau sen pie teikšanas ir premjērministrs Viktors Orbāns un viņa Fidesz (saīsinājums jēdzienam Ungārijas pilsoniskā alianse) partija. Tā ir  dominējoša,  Ungārijas parlamentā tai ir tā dēvētais supervairākums, kas ļauj tai rīkoties, neskatoties uz to, ko domā opozīcijas partijas. Tai ir vairākums visās rajonu padomēs, kā arī 20 no 23 pilsētu padomēs, tostarp Budapeštā. Savulaik V. Orbāns bija puslīdz liberāli noskaņots, bet tad, kad viņa partija parlamentā ieguva minēto vairākumu, viņš sāka ļoti aktīvi demontēt savas valsts pilsoniskās sabiedrības struktūras, paziņojot, ka Ungārijā valdot "neliberāla demokratija." Tas ir nozīmējis plašsaziņas līdzekļu apspiešanu, tiesu sistēmas vājināšanu un nevalstisko organizāciju vajāšanu. Īpašs jājamzirdziņš V. Orbānam un viņa cilvēkiem bijusi Centrāleiropas universitāte, kuŗas dibinātājs ir Ungārijā dzimušais amerikāņu miljardieris Džordžs Soross. Atklātības labad pateikšu, ka es savulaik vadīju Sorosa fonda Latvija Mediju nodaļu, kā arī Baltijas-Amerikas partneŗattiecību fonda komisiju, kur pusi naudas deva ASV valdība un otru pusi – Dž. Soross, un tāpēc attiecībā uz to es neitrāls neesmu un nevaru būt, bet fakts ir tāds, ka daudzviet Centrāleiropā un Austrumeiropā viņš padarīts par gandrīz velnu, izmantots gluži vai par grēkāzi dažādu problēmu kontekstā. V. Orbāna gadījumā šis ienaids ir  vismaz ironisks –viņš jaunībā no Sorosa fonda saņēma financējumu, lai  varētu studēt Oksfordā.

 

Eiropas Parlamenta deputāti vispirms noklausījās  Nīderlandes deputātes Judītes Sargentini ziņojumu un tad ar ievērojamu balsu vairākumu apstiprināja rezolūciju, kuŗā Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Padome aicinātas Ungārijai atņemt balsstiesības minētajā padomē. To pieļauj ES dibināšanas līgums, un tā būtu pirmā reize, kad Savienība tādējādi vērstos pret vienu no savām dalībvalstīm. Balsojumā Latvijas pārstāvji Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš, Artis Pabriks, Miroslavs Mitrofanovs (kurš amatā stājās pēc tam, kad no Eiropas Parlamenta aizgāja bēdīgi slavenā Tatjana Ždanoka) un Andrejs Mamikins atbalstīja piedāvāto variantu. Inese Vaidere balsojumā nepiedalījās, bet pret balsoja visai ekscentriskā Iveta Grigule un Nacionālās apvienības pārstāvis Roberts Zīle. Te jāsaka, ka ir visai grūti saprast, kāpēc deputāts acīmredzami atbalsta Ungārijas centienus veidot kaut ko līdzīgu vienas partijas autokratijai, bet viņš balsoja tā, kā balsoja.

 

Savukārt, ja ar piedāvājumu par Ungārijas balsstiesību apturēšanu nāks klajā Eiropas Savienības Padome, par to būs jābalso visām savienības dalībvalstīm, bet nelaime ir tāda, ka Polija, kur arī ir valdība, kuŗa cenšas krietni sašaurināt pilsoniskās sabiedrības tiesības, kā arī tiesiskumu, visticamāk lēmumam uzliktu savu veto, jo apstiprināts lēmums Budapeštas gadījumā liktu Eiropai ar tādu pašu aci aplūkot Varšavu.

Jādomā, tieši šajā sakarā Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods  Junkers pagājušajā nedēļā kādā uzrunā izteica domu, ka konkrēti ārpolitikas jautājumos Eiropas Savienība varētu atteikties no vienbalsības principa, ar to domājot atteikšanos no situācijas, kuŗā 27 dalībvalstis var balsot par, bet tikai vienas valsts balss pret priekšlikumu nozīmē, ka tas ir neatgriezeniski nogremdēts. Uzrunā Eiropas Parlamentā Ž. K.  Junkers to pašu prasīja attiecībā uz nodokļu jautājumiem, kas jau tagad būtu strīdīgs jautājums, jo, piemēram, Īrija pret to iebilst tāpēc, ka tā baidās, ka tādā gadījumā starptautiskie investori varētu atteikties no investīcijām Eiropā. Ārpolītisku jautājumu gadījumā atteikšanās no veto sistēmas visticamāk prasītu minētā līguma labošanu, un tas arī būtu jautājums, kuŗā pagaidām ir jāsaņem atbalsts no visām dalībvalstīm. Taču patlaban nekas neliecina, ka Ungārija, Polija un arī, piemēram, Italija, kur pie teikšanas ir viena labā spārna un viena kreisā spārna populistu partija, būtu ar mieru tam piekrist.

 

Gribas cerēt, ka Eiropas Savienība tomēr atradīs veidu, kā no veto sistēmas atteikties. Savienības dalībvalstis tomēr ir ļoti dažādas un ar dažādām interesēm. Ir ziemeļu un dienvidu dalībvalstis, lielas un mazas dalībvalstis, turīgas un trūcīgas dalībvalstis. Par to, kas var notikt, ja kādā struktūrā kādam ir veto tiesības, ļoti daiļrunīgi runā Apvienoto Nāciju organizācijas Drošības padome, kur veto tiesības pieder piecām galvenajām ANO dibinātājām, tātad Amerikai, Lielbritanijai, Francijai, Krievijai un Ķīnai. It īpaši pēdējos gados un it īpaši pēdējās divas no minētajām dalībvalstīm ir apliecinājušas, ka padome nevar pieņemt būtiskus lēmumus attiecībā uz Sīriju, Ziemeļkoreju un citiem karstiem punktiem mūsu pasaulē. Eiropas Savienībā tomēr pastāv kopējais tirgus, un tas nozīmē, ka nodokļu jomā, piemēram, būtu tikai loģiski, lai vismaz kaut kādā mērā pastāvētu kopēji noteikumi – ne jau attiecībā uz nodokļu sistēmām dalībvalstīs, bet gan attiecībā uz globāliem uzņēmējdarbības gigantiem, kuŗi darbojas visā pasaulē, bet Eiropas valstis tie izmanto, lai samazinātu kopējo nodokļu rēķinu.

 

Savukārt ārpolītikas jomā aktuālākais ir  bēgļu jautājums. Eiropas Parlamentā pagājušajā nedēļā Viktors Orbāns atklāti pateica, ka viņaprāt Eiropa pret viņa valsti vēršas nevis tāpēc, ka Budapešta pārkāpj savienības tiesiskuma principus, bet tāpēc, ka tā ir strikti atteikusies no bēgļu pārdales programmas. Starp citu savā uzrunā Ž. K.  Junkers arī pasūkstījās par to, ka dalībvalstis tieši bēgļu dēļ ir slēgušas savas robežas, ne bez pamata bilstot, ja reiz atvērts tirgus un atvērta sistēma, tam tā nevajadzētu būt. Latvija, kā zināms, uz bēgļu situāciju ir reaģējusi ar sakostiem zobiem.

 

Toties tiesiskuma jautājumi tomēr ir vēl nopietnāki par bēgļu vai  citiem jautājumiem. Pirms iestāties Eiropas Savienībā, mūsējai un visām pārējām kandidātvalstīm bija jāizpilda  virkne noteikumu attiecībā uz tiesiskumu un, ja reiz ir valstis, kuŗas, iekļuvušas savienībā, sāk pārkāpt attiecīgos principus, tad ir ļoti loģiski, ka tās tiek sodītas. Patlaban daudzviet Eiropā nosacīti vai pavisam radikālas polītiskas partijas ir attīstījušas savus spēkus. Italija patlaban atklāti runā par atteikšanos no eiro kopvalūtas un varbūt pat izstāšanos no Eiropas Savienības. Zviedrijā nesenajās vēlēšanās izteikti ksenofobiskā Zviedrijas demokratu partija kļuva par trešo lielāko spēku parlamentā. Vācija Alternatīva Vācijai aizvadītajās vēlēšanās pirmoreiz iekļuva parlamentā un, lai arī tai tur nekādas teikšanas nav, Angelas Merkeles vadītā koalīcija tomēr bija spiesta pastiprināt noteikumus bēgļu jomā. 

 

Eiropas Savienība ir pārnacionāla organizācija, kuŗai līdz ar to tomēr ir tiesības noteikt procesus. Un ja atsevišķas dalībvalstis to bloķē savu „šauro” iemeslu dēļ, tad veto tiesības atsevišķām valstīm tomēr liekas nepiemērotas. Ceru, ka Eiropa rīkosies apņēmīgi.