Par robežām
Kārlis Streips    19.11.2019

 

 

Piektdien, 15. novembrī, Latvijas Valsts Robežsardzei apritēja simtā gadadiena. 1919. gads bija gads, kuŗā Brīvības cīņu laikā jaunā valsts pagaidu valdība čakli sāka organizēt savu polītisko un sabiedrisko struktūru. Tā gada 7. novembrī Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jānis Balodis izdeva pavēli par robežsardzes priekšnieka amatu un par attiecīgo vienību formēšanu. 15. datumā jaunā iestāde sāka apsargāt valsts robežu. Protams, tajā brīdī tas bija ļoti nosacīts process. Proklamējot Latvijas Republikas neatkarību, Tautas padome bija deklarātīvi noteikusi jaunās valsts pagaidu robežu, bet cīņas apstākļos, protams, neviens tādas īpaši neņēma vērā. Rietumos daudzi polītiķi cerēja, ka Krievijas pilsoņu kaŗā boļševiki zaudēs, un tā rezultātā varētu veidoties krietni citādāka un demokrātiskāka Krievijas imperija. Nav nekāda pārsteiguma, ka Rietumu valstis mūsu valsts neatkarību de iure līmenī atzina tikai pēc tam, kad bija noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju.

 

Tobrīd valsts arī varēja pārņemt kontroli pār savu robežu. 1922. gadā iestāde pārdēvēta par Robežsargu divīziju. Pusotru gadu vēlāk Zigfrīda Meierovica valdība nolēma to izformēt un robežu apsardzību uzticēt Iekšlietu ministrijai. Tā izveidoja jaunu iestādi - Latvijas Robežpoliciju. 1935. gadā Ministru kabinets pieņēma jaunu likumu par robežas sargāšanu, tajā skaitā nodibinot Robežsargu brigādi ar pulkvedi Ludvigu Bolšteinu kā tās komandieri. Mazliet atkāpjoties no temas, Bolšteins bija vienīgais redzamais valsts pārstāvis, kurš PSRS okupācijas sākumā pats sev atņēma dzīvību nošaujoties. Vēstulē "savai priekšniecībai" (neatšifrējot, ko tieši viņš ar to bija domājis, jo pašnāvības rītā viņš savas pilnvaras bija nodevis okupācijas varas iekšlietu ministram Vilim Lācim) nu jau ģenerālis Bolšteins rakstīja: "Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku, savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties."

 

Okupācijas laikā, protams, Latvijai savas robežas nebija. Latvija bija Padomju Savienības rietumu robeža, un it īpaši jūras robeža tika sargāta ļoti intensīvi. Gar visu mūsu valsts krastmalu noteiktas zonas, kuŗās drīkstēja atrasties tikai vietējie iedzīvotāji un cilvēki ar specifisku atļauju. Režīms noteikti saprata, ka salīdzinoši netālie Zviedrijas krasti dažam labam varēja kļūt par pārāk lielu kārdinājumu. Taču tas bija tika 1990. gada decembrī, kad okupētās Latvijas pēdējā Augstākā padome pieņēma likumu par Latvijas Republikas robežu. Doma bija to atjaunot tādu, kāda tā bija dienu pirms PSRS invāzijas 1940. gadā. Tajā pašā laikā Augstākā padome saprata, ka neko aktīvu attiecībā uz valsts robežu tā nevar darīt, jo PSRS, kā nekā, joprojām eksistēja. Pēc 1991. gada augusta puča Maskavā, kuŗa rezultātā Latvija piepeši atguva starptautiski atzītu neatkarību, Augstākās Padomes prezidijs apstiprināja nolikumu par Latvijas kaŗavīra zvēresta nodošanas kārtību. Tā paša gada 11. novembrī, tātad tobrīd vēl ne īsti atjaunotajā Lāčplēša dienā, pirmie robežsargi Rīgas Brāļu kapos nodeva savu zvērestu. Par savu juridisko atjaunošanas datumu Robežsardze uzskata 1991. gada 13. decembri.

 

Pirmais solis bija izveidot kontrolpunktus uz ceļiem, kā arī pārņemt PSRS robežapsardzības kaŗaspēka funkcijas ostās un lidostās. 1992. gada februārī nodibināta Aizsardzības spēku Robežsargu brigāde, tā apvienojot septiņus bataljonus, Rīgas atsevišķo robežkontroles punktu, kā arī mācību centru Vārvē. Robežsardzes atjaunošanā traucēja fakts, ka recidīvisti no PSRS laikiem bieži vien robežkontroles un muitas punktiem uzbruka reidos. Otrs jautājums, protams, bija par robežlīgumiem. Līgumi ar Igauniju un Baltkrieviju nekādus īpašus sarežģījumus neradīja. Krievijas gadījumā mūsu valstī bija nacionālisti, kuŗi sāka runāt par Abrenes apriņķa atgūšanu. Tā vietā Krievijas cars Vladimirs piesolīja "beigta ēzeļa ausis," taču ar laiku arī ar Krieviju robežlīgums tika parakstīts un ratificēts. Lietuvas gadījumā zemes robežas līgums ir bijis sen, bet jūras robežas līgums, ja nemaldos, nav parakstīts vēl šobaltdien, jo kaut kur zem Baltijas jūras, iespējams, atrodas naftas nogulsnes, un neviens nezina, vai vairāk melnās vielas ir vienā vai otrajā pusē. Tas var šķist kā visai muļķīgs iemesls sarunu neuzsākšanai, bet tā nu tas ir.

 

Atjaunotās neatkarības laikā robežsargi sākumā bija bruņoto spēku un pēc tam Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Patlaban Valsts Robežsardzei ir nodaļas Viļakā, Ludzā, Daugavpilī, Ventspilī un Rīgā. Aviācijas pārvalde atrodas Isnaudas pagastā (jā, ir arī pagasts ar tādu nosaukumu) Latgalē ar atbalsta punktu Ventspils lidostā. Rēzeknē, savukārt, atrodas robežsardzes kolledža, kas sadarbībā ar Rēzeknes universitāti piedāvā otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības robežsardzes bakalaura programmu. Robežsardze mūsu valstī veic izmisīgi svarīgu darbu. Tā palīdz novērst nelikumīgu robežas šķērsošanu, kā arī kontrabandu. Tas ir sevišķi būtiski mūsdienās, kad esam Eiropas Savienības dalībvalsts ar iekšējo robežu neesamību. Gadās kādam ielavīties pāri Krievijas robežai, un tas cilvēks līdz ar to var veiktvisu ceļu līdz Portugāles dienvidiem, ja viņam tā labpatīkas. Kontrabandas kontekstā runa ir par cigaretēm, alkoholu un daudzām citām precēm. Visi Latvijas Valsts Robežsardzei varam būt ļoti pateicīgi nudien.

 

Par robežām arī varam padomāt mūsu valsts neatkarības kontekstā. Šogad 18. novembrī, kā zināms, atzīmējām 101. gadadienu valsts neatkarības proklamēšanai 1918. gadā. Tā bija robeža starp provinci Krievijas imperijā un brīvu un neatkarīgu valsti. Otrais pasaules kaŗš, savukārt, bija robeža starp brīvu un neatkarīgu valsti un okupētu republiku "brālīgajā" Padomju Savienībā. Un tad trešās tautas Atmodas laiks bija robeža starp apspiestību un lielāku brīvību, starp cenzūru un atklātību, starp meliem un patiesību un galu galā - starp nebrīvu un brīvu valsti. Tas nebija tikai polītisks vai juridisks process. Tā bija arī  robežšķirtne cilvēku domāšanā starp pagalam represētām domām PSRS laikā un arvien lielāku domas brīvību, sākot ar spēju novērst vēl vienas hidroelektriskas spēkstacijas celšanu uz Daugavas, kā arī metro būvēšanu Rīgā, turpinot ar arvien plašākām tautas manifestācijām, turpinot ar minēto Augstāko padomi, kuŗa 1990. gada 4. maijā pasludināja Latvijas neatkarības atjaunošanu, un beidzot ar pilnīgu neatkarības atjaunošanu 1991. gada augustā. To, cik lielu drosmi tas pieprasīja, norāda fakts, ka Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā neviens par neatkarību neuzdrīkstējās runāt, runa bija tikai par plašākām tiesībām reformētā Padomju Savienībā.

 

Tas ir tas, uz ko cerēja PSRS pēdējais līderis Michails Gorbačovs ar savu atklātības polītiku. Protams, tas bija zirgs, kuŗš, reiz izlaists no aploka, pazuda tālajos apvāršņos, bet galu galā tā nudien bija robeža starp vienu, smagu un kaitīgu iekārtu, un citu, brīvu un neatkarīgu iekārtu. Jā, Latvijā joprojām ir pietiekami lielas problēmas ar nabadzību, korupciju, bieži vien sastopamu polītisko patvaļu un visu pārējo. Taču jau pirms pāris gadiem pienāca tā diena, kad Latvijas neatkarības periods, kopā skaitot pirmo brīvvalsti un laiku kopš PSRS sabrukšanas, bija gaŗāks nekā laiks, kādu mūsu valsts pavadīja zem padomju, nacistu un tad atkal padomju okupācijas. Par visu vairāk, būdama NATO dalībvalsts, Latvija ir lielākā drošībā nekā tā jebkad ir bijusi savā 101 gada pastāvēšanas laikā. Arī tā bija robeža starp mazu un neaizsargātu valsti un valsti, kuŗa sastāv pasaules varenākajā militārajā aliansē. Par to būtu pateicīgam jājūtas ikkatram Latvijas iedzīvotājam, pilsonim, sabiedrotajam un draugam. Dievs, svētī Latviju!