Par Prezidentu kā valsts simbolu
Ligita Kovtuna    17.08.2021

 

 

12. augustā man bija tas prieks būt Rīgas pilī uz konferenci, veltītu Latvijas otrā prezidenta, sabiedriskā darbinieka, savulaik aizsardzības ministra un Rīgas galvas, jurista, krietnā latvieša Gustava Zemgala 150. gadskārtai. Uz šo konferenci bija iespēja pieteikties jeb akreditēties ikvienam žurnālistam. Jūs neticēsiet! – es biju vienīgā. Mani amata brāļi un māsas acīmredzot bija devušies nopietnāku sižetu meklējumos. Lai tā būtu! Vakarā, kā parasti, ieslēdzu sabiedrisko televīziju, jo es tai uzticos un tā man personīgi ir viens no objektīvākajiem informācijas avotiem. „Tīklos” nesiroju un, ziniet, ‒ iztieku. Redakcijā ik pirmdienu un otrdienu apmaināmies ar informāciju, cits citam stāstām, ko interesantu esam izlasījuši. Pēteris Karlsons mūsu pastāvīgo rubriku „Latvija dienu ritējumā” veido, izmantojot LETA ziņas, uzticamus portālus un pārbaudītu informāciju. Plašākam un dziļākam notikumu izklāstam aicinām uz intervijām nozaru speciālistus. Varam lepoties ar saviem polītiskajiem komentētājiem – Juri Lorencu, Salliju Benfeldi, Kārli Streipu. Ziņu precīzitāte ir goda lieta, tāpat kā Laika un  Brīvās Latvijas dibinātāju un zelta fonda autoru iedibinātā liberālā tradicija un trīs i princips – informēt, izglītot, izklaidēt. Un vēl arī audiatur ad altera pars princips, tiklab kā savas valsts goda un cieņas sargkareivja stāja. Cieši saistot to ar savu pašcieņu, ko labi apguvuši mūsu lasītāji, kas mūžu vadījuši demokratiskās Rietumu valstīs.

 

Ko skatu un dzirdu pieminētajā sabiedriskās TV ziņu raidījumā, ar atkārtojumu nakts ziņās un vēl nākamrīt? To, ka mūsu Valsts prezidenta Egila Levita reitingi ir zemākie, kādi jelkad atjaunotajā Latvijā bijuši. Skaidrot aicināts SKDA - sabiedriskās domas statistiķu kantora vadītājs Arnis Kaktiņš. Viņš saka – jā, tā ir, laikam pie vainas Covid-19 un ar to saistītā krize. Un viss! Bet es (kas nekad neesmu aptaujāta, līdzīgi kā mans plašais sociālais loks, ieskaitot kollēgas, radus, draugus, ģimenes locekļus) gribu zināt, kur smelta informācija – vai no sociālo tīklu brašuļiem, vai tikt aptaujātiem gadījies tiem, kas iepriekšējās vēlēšanās iebalsojuši pašu nekvalitātīvāko parlamentu atjaunotās Latvijas vēsturē, respektīvi, balsojuši  par populistiem, lai neteiktu destruktīviem cilvēkiem tautas kalpu amatos? Cik reprezentātīva bijusi šī aptauja? Un vai sagadīšanās pēc šī ziņa par šābrīža Valsts prezidenta reitingiem nāk tieši tai dienā, kad suminām otro prezidentu, nenoliedzami vienu no spilgtākajām personībām savas valsts vēsturē? 

 

Todien konferencē runāja Saeimas vicepriekšsēde Dr. Dagmāra Beitnere Le Galla. Augsti skolota, inteliģenta zinātniece un polītiķe, kas, atļaušos teikt, pārstāv intelektuālo mazākumu mūsu parlamentā. Viņa citēja, cita starpā, arī Platonu, ko atstāstu tuvu tekstam, ‒ ir jāaptur, no valsts varas jāizslēdz tie ļaudis, kas paši vēlas kļūt par valstsvīriem, bet jāatbalsta tos, kas nedomā par paša labumu un kam svarīgi ir saskatīt patiesību it visā. Gustava Zemgala dzīve un darbība pilnā mērā atbilda šiem kritērijiem – viņu bija ilgi jāpierunā balotēties amatiem, un viņa dzīves moto bija rūpes par citiem. Takta izjūta, lietišķums, ideāli, godīgums bija šī vīra raksturlielumi. 

 

Fēlikss Cielēns savulaik norādīja – prezidenta autoritātes grāvēji grauj valsts cieņu un autoritāti. Dr. Beitnere Le Galla pieminēja arī kādu it kā sīku faktu – laikraksta Jaunākās Ziņas 3. lappusē, tai gadā un mēnesī, kad prezidentam Zemgalam jubileja, publicēts mazs artiķelītis ar mazu bildīti, starp divām ziņām – viena par to, ka Japāna ir 1. vietā pasaulē pēc materiālajām prasībām un otra ‒par smagu katastrofu konservu fabrikā. Cik mūsdienīgi, vai ne? Demokratijai ir robežas, atgādināja runātāja. Protams, bet – tas, kā mediji respektē prezidentu, tomēr – grozi, kā gribi – ir to attieksme pret savu paša valsti. Vai protam un spējam novērtēt tos cilvēkus, kas nostājas valsts pirmajās pozicijās, noliekot otrā vietā savu personisko karjēru un labklājību, vai tas mums liekas pašsaprotami? Vai vērts te pieminēt Valdi Dombrovski, kuŗš iepriekšējās krizes gados stājās Latvijas premjērministra amatā 2009. gada pavasarī, atstājot labi atalgotu (un pieņemu, arī mazāk stresainu) amatu Eiroparlamentā? Polītika ir nežēlīga, tiešām vajag ļoti stipru nervu sistēmu līdz ar augstiem ideāliem, lai ar to saistītu savu dzīvi. Bet ir jau arī citi motīvi, par nelaimi...

 

Un vēl. Mani pārņēma gluži cilvēcisks kauns, vērojot piemiņas brīdi Meža kapos pie Gustava Zemgala atdusas vietas. Nekas neliecināja, ka Rīgas augstā rāte, konkrēti Pieminekļu aģentūra ar tā jauno vadību priekšgalā būtu pamanījusi viņu darbības sākumposma varbūt pašu svarīgāko piemiņas dienu. Valsts otrā prezidenta un savlaik Rīgas galvas radi vēl iepriekšējā vakarā steidza izzāģēt nokaltušo koku zarus, lai daudzmaz cienīgi sagaidītu valsts un Rīgas augstākās amatpersonas šī izcilā vīra piemiņas vietā. Orķestŗa fanfaras nespēja noslāpēt rūgtumu. 

 

„Vēsturi un sociālos procesus virza ne jau likumi, bet personības”, citēju Dr. Beitneri Le Gallu un vēlos piebilst – mūsu pašu līdzdalība un attieksme arī.