Par partijām un krimināliem elementiem
Kārlis Streips    06.12.2022

 

 

14. Saeimas vēlēšanās kārtējo reizi piedalījās apvienība ar nosaukumu “Zaļo un zemnieku” savienība. Tā ir savienība, kuŗu 2002. gadā uz 8. Saeimas vēlēšanām izveidoja Latvijas Zaļā partija un Latvijas Zemnieku savienība. Zaļā partija mūsu valstī izveidojās Atmodas laikā, kad viena no pirmajām nevalstiskajām organizācijām bija Vides Aizsardzības klubs. Vides aizsardzība bija izdevīga tēma Michaila Gorbačova atklātības, jeb glasnostj pirmsākumos, jo milzīgais posts, kādu Padomju Savienība bija radījusi vides aizsardzības jomā, tapa acīmredzams.  Viens no pirmajiem veiksmīgajiem signāliem pret okupācijas varas patvaļu bija žurnālista Daiņa Īvāna “dvēseles kliedziens” 1986. gadā laikrakstā Literatūra un Māksla par plāniem celt vēl vienu hidroelektro spēkstaciju uz Daugavas. Sagadījās, ka plāns to celt bija tieši tur, kur atrodas Daiņa lauku mājas, līdz ar ko viņš skaidri saprata šī plāna postošās sekas. Publikācijas rezonanse bija  tik liela, ka okupācijas vara no paredzētā projekta atteicās. Nekas tamlīdzīgs okupācijas laikā nebija pieredzēts. Līdz ar to Dainis Īvāns iekaŗoja milzu autoritāti un par vēlāk veidotās Latvijas Tautas frontes pirmo priekšsēdētāju.

 

Savukārt Vides aizsardzības klubs 1990. gada janvārī nodibināja Latvijas Zaļo partiju. Pāris dienas vēlāk laikraksts Rīgas Balss par to ziņoja šādi: “Jau ilgi pirms dibināšanas kongresa Vides aizsardzības klubs centās iesaistīt vides aizsardzības darbā skolēnus, studentus, garīdzniecības pārstāvjus, atbildīgus republikas Ministru Padomes un Latvija PSR Valsts dabas aizsardzības komitejas darbiniekus, ārstus, lauku darba cilvēkus un kultūras darbiniekus.” Tā sabiedrībā kļuva populārs gan pats klubs, gan viena no tā galvenajām idejām – nākotnes Latvijā veidot kvalitātīvi jaunu polītiskās varas līmeni, balstoties uz republikā topošo vairākpartiju sistēmu. 

 

Tā paša gada Augstākās padomes vēlēšanās vienā pusē bija Latvijas Tautas fronte un otrā – tā dēvētā Internacionālā darbaļaužu fronte jeb interfronte. Tautas frontes sarakstā bija pārstāvji no nesen veidotās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK), kā arī no Zaļās partijas, un Augstākajā padomē tika ievēlēti pieci cilvēki, kuŗi sevi identificēja kā Zaļās partijas biedri.

 

5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā startēja partija “Zaļais saraksts”, bet nepieveica 4% barjēru, kāda tā bija togad.  6. Saeimas vēlēšanās Zaļā partija kandidēja kopsarakstā ar LNNK un izcīnīja astoņus mandātus.  Nākamajās vēlēšanās LZP startēja apvienībā ar Darba partiju un Kristīgi demokratisko savienību, bet neieguva nevienu mandātu.  Un tā nu pirms 8. Saeimas vēlēšanām zaļie saskatījās ar Latvijas Zemnieku savienību. Visticamāk tā bija pirmā reize, kad vidi sargājoši zaļie polītiskā izdevīguma dēļ veidojuši partnerattiecības ar pesticīdus lietojošiem fermeriem, bet tā nu tas bija, un 8. Saeimas vēlēšanās jaunā apvienība ieguva 12 mandātus. Četrus gadus vēlāk tā startēja atkal, bet šoreiz pulciņā uzņemot partiju “Latvijai un Ventspilij”. Tieši šis fakts ir tas, kuŗu šonedēļ vēlos paspriest.

 

“Latvijai un Ventspilij” valdes priekšsēdētājs visu laiku ir bijis un joprojām ir Aivars Lembergs. Viņš bija viens no tiem, kuŗi 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, bet laikam ritot, viņš nesaprotamā un gluži pasakainā kārtā ir kļuvis stāvus bagāts, tajā skaitā, ļoti iespējams, arī korumpēts. 2019. gada decembrī Amerikas Valsts kases finanšu kontroles birojs Lembergu un viņa ģimeni iekļāva starptautiskajā sankciju sarakstā, uzliekot blokādi Ventspils Brīvostas pārvaldei, Ventspils Attīstības aģentūrai, Biznesa attīstības asociācijai un Latvijas Tranzīta biznesa asociācijai.

 

Latvijā, savukārt, Temīdas dzirnas ir darbojušās lēnām, bet pērn, 22. februārī pirmās instances tiesa Aivaru Lembergu notiesāja par 19 dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem, tajā skaitā kukuļņemšana, naudas atmazgāšana, neatļautu dalību mantiskā darījumā, dokumentu viltošanu un savu īpašumu slēpšanu. Piespriests naudas sods un pieci gadi cietumā, un cilvēks arestēts tiesas zālē.

 

Un tomēr -  šogad 14. Saeimas vēlēšanās Zaļo un zemnieku savienība kārtējo reizi šo cilvēku prezentēja kā savu kandidātu premjerministra amatam. Uzreiz gan jāteic,  ka ZZS šogad nebija tas pats polītiskais spēks plītiskais spēks, kas pirms četriem vai astoņiem gadiem. Pēc Lemberga notiesāšanas no tālākas dalības apvienībā atteicās gan Zaļā partija, gan arī Liepājas partija, kuŗ a apvienībā iestājās 2010. gadā. Tās abas savukārt iesaistījās Apvienotā saraksta veidošanā, kurš, kā zināms, 1. oktobrī tika pie 16 mandātiem. Var jautāt, ar kādām tiesībām ZZS turpina sevi saukt par Zaļo un zemnieku savienību?  Bet vēl vairāk ir pamats brīnīties, kā sena un sevi cienoša polītiskā partija var tik ilgi ignorēt, ka viņu pulkā ir par nopietniem pakāpieniem sodīta persona?! Vēlēšanu naktī ZZS veterāns Augusts Brigmanis spēja vien bilst -  “bet viņš ir tik populārs!” ZZS pastāv viedoklis, ka bez Lemberga rezultāti šogad būtu bijuši sliktāki. Varbūt. Taču Brigmanis un visi pārējie ZZS cilvēki labi zina, ka Ventspils bosa piesaukšana premjerministra kontekstā ir labākajā gadījumā nepārdomāta, bet drīzāk uzskatāma par galēji cinisku rīcību. Premjerministram pirmām kārtām ir vajadzīga pielaide valsts noslēpumam. Aivars Lembergs savulaik paziņoja, ka NATO paplašinātie spēki mūsu valstī ir salīdzināmi ar PSRS okupācijas spēkiem. Cilvēkam ar šādu pārliecību nevar būt pat mazāko cerību tikt pie pielaides. Bet ZZS atlikušais rumpis joprojām viņu uzskata par “kandidātu premjerministra amatam.”

 

Vēl piebildīšu, ka arī Zaļā partija šajā kontekstā nav kristāldzidra. Zaļās partijas cilvēks ir  Gatis Truksnis, kuŗš jau sen ir darbojies Jūrmalas polītiskajā sistēmā. Jūrmala mumsallaž  ir bijis “īpašs gadījums” jau kopš neatkarības atjaunošanas. Tieši tur 2015. gadā bija tā dēvētais Jūrmalgeitas skandāls, kur viens Jūrmalas domes deputāts pieķerts cenšoties piekukuļot citu deputātu, lai tas balsotu par konkrētu kandidātu domes priekšsēdētāja amatam. Toreiz vairāki Jūrmalas polītikā iesaistīti cilvēki tika pie konkrētiem cietumasodiem. Trukšņa kungs ilgu laiku ir te bijis, te nebijis, te atkal bijis Jūrmalas domes priekšsēdētājs, taču pērn novembrī viņš notiesāts par dienesta viltojumu. Augstākā tiesa spriedumu atstāja negrozītu, tas stājās spēkā, un līdz ar to Gatis Truksnis zaudēja vietu Jūrmalas domē. Bet – tajā pašā dienā kļuva par apmaksātu konsultantu domes priekšsēdētāja vietniekam Jānim Lediņam, kuŗam pirms tam padomnieka nebija, bet tagad tāds bija vajadzīgs, jo “tas ā bija situācijas risinājums, lai šajā situācijā nepalaistu gaŗām tādu ļoti zinošu un ilgi strādājošu kadru kā Truksni.” Citiem vārdiem sakot – tas nekas, ka noziedznieks, viņš mums ir savējais. Zaļā partija jau ir paziņojusi, ka neplāno Trukšņa kungu izslēgt no savām aprindām.

 

Protams, Latvija nav vienīgā valsts, kur kāda polītiska partija šķiet esam zaudējusi veselo saprātu attiecībā uz tās kadriem. Chrestomātisks piemērs patlaban ir Amerikā, kur Republikāņu partijas centrālā figūra nupat paziņoja, ka vajag likvidēt valsts konstitūciju, lai atceltu 2020. gada valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus un viņu atjaunot amatā. Tas ir tāds ekstrēms piemērs. Taču gan Zemnieku savienībai, gan arī Zaļajai partijai kārtējo reizi gadījies ignorēt jautājumu, kuŗu normāla partija patur savās pārdomās: Kā tas izskatīsies?