Par mums pašiem
Sallija Benfelde    15.12.2015

 

Nedēļas laikā kopš Laimdotas Straujumas demisijas, manuprāt, kļuvis labi redzams - gan demisijā ieinteresētie, gan situācija Vienotībā un partijas nākotnes un arī iespējamās valdības aprises.

 

Jau pēc demisijas Ministru prezidente atzina, ka spiediens bijis pārāk liels,  un ļāva nojaust, ka visneapmierinātākā bijusi Vienotības vadītāja Solvita Āboltiņa. Protams, Straujuma tiešām valdību nevarēja „noganīt”, bet, kā jau esmu rakstījusi, premjeres godaprātu nav bijis iemesla apšaubīt. Tas, ka partija neatbalsta pati savu premjeri, ļaujot viņai cīnīties, kā nu māk, bet pēc tam klusiņām bīda prom no amata, ir nodevīgi ne tikai pret savas partijas cilvēku, bet liecina arī par nerēķināšanos ar valsti. Par to, ka premjerei nav bijis savas partijas atbalsta, bez kuŗa neviens premjers nevar strādāt, un ka patiesībā demisiju aizmuguriski panākusi pašas partijas vadība, publiski atļāvās paust arī Eiroparlamenta deputāte no Vienotības Sandra Kalniete. To pašu publiski nepārprotami ļāva saprast arī partijas Saeimas frakcijas liberāli noskaņotie deputāti. Polītikā savas partijas cilvēku izmantošana, kamēr tas izdevīgi, pēc tam viņus „izmetot miskastē”,  gan nav nekas jauns, savulaik tas bija visai populāri Andra Šķēles Tautas partijā. Šo tradiciju atdzimšana neapšaubāmi Latvijas polītisko vidi labāku nedara.

 

Demisionējusī valdība strādās līdz nākamās valdības apstiprināšanai, bet laiks starp demisionējušo un jaunizveidoto valdību vienmēr ir tāda kā pauze, un vismaz Latvijā to vienmēr cenšas izmantot savu interešu bīdītāji. Turklāt Laimdota Straujuma nekāroja premjera amatu, necīnījās pēc tā – partija viņu aicināja un pierunāja, un Āboltiņa bija viena no aktīvajām pierunātājām. Tādēļ notikušais izskatās aptuveni tā – jūtot, ka partijas un arī pašas reitingi strauji krīt, Vienotības vadītāja acīmredzot nolēma, ka premjera amats viņas reitingus var glābt, pie reizes tā glābjot arī partiju.

 

Var jau brīnīties vai smīnēt par uzskatiem, ka „partija esmu es”, ar ironiju var atcerēties daža laba diktatora pārliecību, ka valsts – tas ir viņš, bet ir labi redzams, ka Āboltiņa grib būt premjere un savā ceļā novāks visus šķēršļus, kuŗus vien jebkurā veidā var novākt. Partijas un arī Āboltiņas reitingam par labu tas nenāk, daļa frakcijas deputātu ir pret viņas kandidātūru šim amatam, Nacionālā apvienība (NA) paziņojusi, ka nestrādās Āboltiņas vadībā un pagaidām savu nostāju nav mainījusi. Savukārt Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) valdībā nestrādāšot bez NA. Vienotības iekšējās nesaskaņas un sabiedrības ļoti negatīvais vērtējums Āboltiņai kā premjerei līdz brīdim, kad rakstu šo komentāru, ir kavējis Vienotību oficiāli nosaukt premjera kandidātu. Tādēļ nupat ZZS ir paziņojusi, ka vairs negaidīs, ko Vienotība izdomās un premjera amatam izvirzīs savu kandidātu, bet NA ir gatava to apspriest un par to balsot, ja kandidāts liksies labs.

 

Vārdu sakot, visas šīs jezgas atlikums ir tāds, ka nākamais premjers, visticamāk, būs no ZZS, bet Vienotības reitingi būs vēl zemāki.

 

Vai tas mūsu valstī kaut ko var mainīt uz labo vai slikto pusi?

 

ZZS nekad nav nopietni tiekusies pēc premjera amata, jo izdevīgāk ir nevis vadīt valdību, bet tajā darboties, pie reizes izkaulējot kādu labumu arī sev un saviem draugiem. Izskatās, ka ZZS „īstajam patronam” Aivaram Lembergam ir apnicis noraudzīties, kā citi bāliņi cīkstas ap pēdējiem lielajiem Eiropas vai valsts financētajiem projektiem (vilcienu iepirkums, airBaltic u.c.), mēģinot kādu labumu gūt sev un savējiem. Galu galā premjers varētu palīdzēt kādu pīrāga gabalu nogriezt arī ventspilniekam. Ja jau Vienotība ir dabūjusi prom pati savu premjeri, bet nekādi netiek galā ar savas vadītājas un viņas atbalstītāju ambīcijām, laikam jau arī ZZS ir laiks mēģināt tikt pie kāda lielāka labuma.

 

Manuprāt, ZZS premjers, lai kurš tas arī būtu, valdību vismaz ārēji prastu labāk „ganīt”, nekā tas izdevās Straujumai bez savas partijas atbalsta. Tāpat arī Solvita Āboltiņa, ņemot vērā viņas enerģiju un ciešo tvērienu, valdību spētu vadīt bez murmināšanas par „nezinu”, „varbūt”, „redzēsim”. Jebkuŗā gadījumā valdība neizskatītos tik haotiska un premjers neliktos tik nevarīgs, kā tas bijis Straujumas valdības pēdējos mēnešos. Vai valdība tik tiešām strādātu labāk un vai dažādu savtīgu shēmu īstenotājiem vairs nebūtu iespēju bīdīt savas lietas? Šaubos, jo, manuprāt, puslīdz labi viss izskatītos tikai ārēji. Nedomāju, ka ar Laimdotu Straujumu varēja sarunāt savtīgus darījumus, bet Āboltiņa ir zināma polītisko darījumu meistare, un gan jau arī ZZS neizvirzīs ideālistu, kas par valsti vien domā. r vārdu sakot, ar esošo Saeimu un tās partijām un polītiķiem, pēc manām domām, nav iespējama mazāk savtīga polītika, kāda tā ir pašlaik.

 

Teorētiski situāciju varētu mainīt Saeimas atlaišana un ārkārtas Saeimas vēlēšanas. Praktiski tas nav iespējams, pirmkārt, jau tādēļ, ka esošais likums, lai notiktu referendums par Saeimas atlaišanu, prasa savākt tik daudz notariāli apstiprinātu pilsoņu parakstu, ka tāda iespēja līdzinās fantastikas stāstam. Otrkārt, zinot Latvijas vēlētāju mīlestību pret glītiem un labi ģērbtiem polītiķiem un tiem, kuŗi sola visu un uzreiz, maz ticams, ka tiktu ievēlēti citi polītiķi. Turklāt aiz pa „skuju taku” ejošās „Vienotības” ir tukšums, nav politiskā spēka, kuŗam īsti uzticēties.

 

Nākamā valdība droši vien gaidāma pēc jaunā gada, jo ZZS savu premjera kandidātu solījusi nosaukt pēc Ziemsvētkiem.

 

Atskatoties uz aizejošo gadu Latvijā, jāteic, ka varēja būt arī sliktāk, jo jūtams, ka polītikā atkal palielinās dažādu ekonomisko grupējumu ietekme, kas pēc ārkārtas Saeimas vēlēšanām uz brīdi bija pierimusi. Situācija ārpolītikā kļuvusi nestabila, un to veicina gan Krievijas, gan Islāma valsts nostāja un rīcība. Patiesībā bažas rada arī Latvijas sabiedrības nostāja daudzos jautājumos, no pagātnes dzīlēm uzpeld dažādi aizspriedumi, bailes un uzskati, kuŗi iesakņojušies okupācijas gados. 

 

Runājot par Latvijas nākotnes mērķiem, visbiežāk tiek minēta labklājība. Mēs ceram, ka reiz dzīvosim tikpat pārtikuši, kā dzīvo liela daļa cilvēku Rietumos. Tiesa gan, daudziem tas netraucē paust pārliecību par Rietumu „sapuvušajām vērtībām”, kas iznīcinot latvieša dzīvesziņā ierakstītās vērtības – patriotismu, tikumību, ģimeni, darba mīlestību utt. Citiem vārdiem sakot, mēs gribam dzīvot kā Rietumos, bet negribam ievērot Eiropā vispārpieņemtās vērtības, jo patiesībā tās nozīmējot pavisam ko citu nekā „tikumīgajam latvietim”. Protams, var jau pasmaidīt par to, ka uzskatām sevi par īstākajiem un pareizākajiem vērtību nesējiem Eiropā. Bet redzams, ka vismaz daļa sabiedrības savos prātos ļoti līdzinās lielās kaimiņvalsts iedzīvotājiem.

 

Krievijas neatkarīgā socioloģisko pētījumu grupas „Levadas centrs” decembŗa sākumā publicētā aptauja liecina, ka 75 procenti Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka valstij būtu jāuzlabo un jāsakārto attiecības ar Rietumiem, bet tajā pašā laikā ir pārliecināti, ka Krievijas varai nekas nav jādara, lai tā notiktu, un Kremlim ir jāturpina savs polītiskais kurss. Attiecību uzlabošana saistās ar zināmu piekāpšanos, bet tā nav savienojama ar dižās lielvalsts statusu, kuŗu Krievija ieguvusi savu pilsoņu prātos, pārkāpjot starptautiskās saistības un nostiprinot savu varu. Attieksme ir aptuveni tāda – attiecības jāuzlabo, mēs to gribam, bet „viņi” neko nedara, lai tā būtu. Paradoksāli ir arī tas, ka attiecības, pēc iedzīvotāju domām, jāuzlabo arī ar ASV un Ukrainu, par spīti tam, ka aptaujas liecina – šīs valstis cilvēki Krievijā uzskata par lielākajiem ienaidniekiem. Tomēr negātīvā attieksme nav mainījusi vēlmi pēc Rietumu labumiem. „Mēs gribam būt daļa no Eiropas, bet negribam ievērot Eiropā pieņemtos likumus un normas,” Krievijas iedzīvotāju nostāju skaidro sociologs Deniss Volkovs. „Eiropas, Rietumu, ASV pievilcība nav zudusi, jo nekas nav mainījies uzskatos par to, ka Rietumos ir labāka dzīve nekā Krievijā, bet vairākuma galvenā mēraukla ir dzīves līmenis,” saka Volkovs. Jāpiebilst arī, ka Krievijas iedzīvotāji uzskata, ka Rietumi viņus nesaprot, kaut gan viņi labprāt joprojām būtu civilizētās pasaules daļa. 

 

No malas raugoties uz minētās aptaujas rezultātiem, Krievijas iedzīvotāju uzskati izskatās dīvaini, lai neteiktu, ka tie līdzinās klīniskai diagnozei. Tomēr līdzība Latvijas un Krievijas iedzīvotāju uzskatos daudzos jautājumos ir visai pamanāma. Diemžēl. Atliek vien ticēt, ka spēsim mainīties.

 

Lai mums visiem gaiši un prieka pilni Ziemsvētki un mierīgāks un laimīgāks Jaunais gads!