Par muļķiem un aģentiem
Juris Lorencs    02.08.2022

 

 

Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes Dezinformācijas apkarošanas centrs 14. jūlijā publicējis sarakstu ar septiņdesmit pazīstamu pasaules polītiķu, ekonomistu, žurnālistu un universitāšu profesoru vārdiem, kuŗi, pēc centra ekspertu domām, izplata nepatiesu un tendenciozu informāciju par Krievijas agresiju Ukrainā. Šo cilvēku starpā ir arī ASV pilsoņi. Lūk, daži no viņiem. Ekonomists Džefrijs Sakss (Jeffrey David Sachs), kurš apgalvo, ka “pie Krievijas uzbrukuma Ukrainai esot vainīga ASV, nepieciešams nekavējoties atcelt sankcijas pret Krieviju”. Republikāņu partijas senators no Kentuki štata Rends Pols (Randal Howard Paul): “Krievijas iebrukumu Ukrainā izprovocējis prezidents Baidens”. Bijusī Demokrātu partijas kongresmene no Havajas Tulsi Gabārda (Tulsi Gabbard): “ASV ierīkojusi Ukrainā slepenas bioloģiskas laboratorijas, ASV jau ilgu laiku provocēja Putinu”. Čikāgas universitātes profesors Džons Miršaimers (John Mearsheimer): “NATO izprovocēja Krieviju iebrukt Ukrainā”. Šillera institūta dibinātāja, polītiķa Lindona Laruša (Lyndon LaRouche) atraitne Helga Zepa- Laruša (Helga Zepp- LaRouche): “Krievijā, atšķirībā no ASV, pastāv vārda brīvība.”

 

Ko mēs no šī saraksta varam mācīties? To, ka šodien vārds “konservatīvs” vēl nenozīmē, ka cilvēks iestājas par Rietumu vērtībām. Ļoti iespējams, ka mums ir darīšana ar aģentiem. Viņu pazīme – negaidīta “ieslēgšanās” Krievijai svarīgos brīžos. Šie cilvēki cenšas nokļūt posteņos, kuŗos iespējams pieņemt Krievijai labvēlīgus lēmumus. 

 

Neliels atskats nesenā baltiešu trimdas vēsturē. 1987. gadā Pasaules Baltiešu apvienība izveidoja pastāvīgu biroju Strasbūrā ar mērķi informēt Eiropas Parlamenta deputātus par notikumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī veicināt Eiropas institūciju atbalstu Baltijas valstu neatkarības centieniem. Biroju uzticēja vadīt enerģiskajam lietuviešu trimdas darbiniekam Aļģim Klimaitim (dzimis 1948. gadā Vācijas pilsētā Hamburgā). Un tad pēkšņi sākās pavisam dīvainas lietas. Pretēji darba devēja norādījumiem Klimaitis iestājās nevis par Baltijas valstu neatkarību, bet gan par lielāku Baltijas republiku autonomiju PSRS sastāvā. Internetā pieejama intervija, ko 1988. gada 5. novembrī Klimaitis sniedzis aģentūrai “Associated Press”. Tajā viņš apgalvo, ka “tikai vecākā paaudze vēlas tādu Baltijas valstu neatkarību, kāda tā bija laikā no 1918. līdz 1940. gadam”, un ka pastāvot “arī citas iespējas”.

 

Piemēram, padomju republiku konfederācija, kuŗā Maskava kontrolētu ārlietas un bruņotos spēkus, bet pats Baltijas reģions pārvērstos, Klimaiša vārdiem izsakoties, par “Soviet Union’s “big duty- free shop””. Saprotams, 1989. gada sākumā viņa darba līgums vairs netika pagarināts ar formulējumu “polītisku iemeslu dēļ”. Klimaitis atkal uzpeldēja jau neatkarīgajā Lietuvā, kur kļuva par prezidenta Aļģirda Brazauska padomnieku. Drīz vien Lietuvas Lustrācijas komisija apvainoja Klimaiti ilgstošā sadarbībā ar VDK. Parādījās informācija, ka viņš esot bijis aģents ar segvārdu “Kliugeris”. Tiešu pierādījumu trūkuma dēļ apsūdzība tika nomainīta ar atzinumu, ka Klimaitis nav apzināti sadarbojies ar VDK, vien ticis izmantots kā informācijas avots. Bet viņam neviens vairs neticēja, maska bija kritusi. Klimaitis atkal uzpeld 2014. gadā. Kāds Austrijas apgāds izdod viņa grāmatu “Eiropas kontinentālisms: Eiropa vieta apšaubāmajā transatlantismā”. Tajā Klimaitis mēģina pierādīt, cik neizdevīga Eiropai ir sadarbība ar ASV. Kopš 2016. gada Klimaitis aktīvi piedalās partijas “Alternatīva Vācijai” (kas sevi dēvē par konservatīvu polītisku spēku) populārizēšanas kampaņās. Viena no viņa mīļākajām tēmām- “vienota Eiropa no Lisabonas līdz Vladivostokai”. Tieši tas, par ko iestājas Maskava.

 

Un tagad kādas nesenas aptaujas rezultāti, ko jūlija vidū publicēja Vācijas televīzijas kanals ZDF. Uz jautājumu, vai Vācijai jāatbalsta Ukraina arī tad, ja tas nozīmē augstākas enerģijas cenas, pozitīvi atbildējuši 70 % aptaujāto vāciešu, noliedzoši izteikušies 22 %. Atklāti sakot, man šie rezultāti bija patīkams pārsteigums. Tas, kas šajā aptaujā varbūt ir pats interesantākais- kā Ukrainu atbalsta dažādu polītisko partiju vēlētāji. Zaļie- 95 %, sociāldemokrati - 83 %, kristīgie demokrati - 76 %, brīvie demokrāti (liberāļi) - 69 %, Kreisā partija (bijušie komūnisti) - 45 %, bet “Alternatīva Vācijai” - tikai 14 %. Vēl kāda zīmīga kopsakarība - partiju “Alternatīva Vācijai” atbalsta daudzi izceļotāji no bijušās PSRS, tā saucamie “Volgas vācieši” jeb “Krievijas vācieši”(Russlanddeutsche), kā viņus dēvē Vācijā. Tīkli darbojas, aģenti strādā! Un brīžam pat nav īsti saprotams, kādi ir šo cilvēku rīcības motīvi - apzināta politiskā pārliecība, nauda, šantāža vai vienkārši muļķība. Latvijas mūziķis Kaspars Dimiters (aktrises Vijas Artmanes dēls) nupat sacerējis dziesmu krievu valodā, veltījumu Ukrainā iznīcinātam Krievijas algotnim, Kubaņas kazakam Andrejam Ivančukam. Tajā apdziedāta Ivančuka varonīgā nāve, viņš esot bijis kristīgs cilvēks. Savu sacerējumu mūziķis ievietojis YouTube kanalā. Bet Dimiters nevarēja nezināt par noziegumiem, kādus šodien Ukrainā izdara Krievijas kaŗavīri, it īpaši jau tādi algotņi kā Ivančuks. Par slepkavībām, izvarošanām un laupīšanām. Turklāt viņa mūzikas klips parādījās vienā laikā ar šaušalīgajām spīdzināšanas ainām, kuŗās krievu karavīrs lielās, kā nogriež dzimumorgānus ukraiņu kaŗagūstenim. Latvijā Dimiters pazīstams ar saviem it kā kristīgajiem, it kā konservatīvajiem – un reizē Krievijas polītiku slavinošiem uzskatiem. Izrādās, tāda parādība kā “Krievijas sapratēji” ir universāla, tā skar gan ASV senatoru no Republikāņu partijas, gan latviešu komponistu. Varētu domāt, ka šo cilvēku galvā valda sajukums un jezga. Bet varbūt mums tikai liekas, kas tas ir sajukums, bet patiesībā – auksts aprēķins un padevīga sekošana priekšnieku “norādījumiem”.