Par latviešu valodu
Kārlis Streips    20.09.2022

 

 

15. septembrī Saeimā notika kārtējā plenārsēde. Pirmais darbiņš bija atlicis no iepriekšējās nedēļas sēdes, proti – kārtējais lēmums par, iespējams, 13. Saeimas lielākā demagoga Alda Gobzema izslēgšanu no sešām plenārsēdēm, šajā gadījumā sakarā ar to, ka debašu laikā citā plenārsēdē viņš kādu deputātu nosauca par kretīnu. Pats stāsta varonis patosa pilnā balsī no tribīnes paziņoja, ka tā būšot viņa pēdējā uzstāšanās 13. Saeimā, un tā kā deputāti par viņa izraidīšanu nobalsoja ar 52 balsīm par un 32 pret, tā arī bija. Bez demagoģijas neiztika arī nākamā runātāja Karina Sprūde, kura 2018. gadā ievēlēta no Gobzema pārstāvētās partijas KPV LV. Viņa paziņoja, ka dzeltenā zvaigzne, kāda bija redzama Gobzemam pie krūts 2021. gada pavasarī, kad viņš protestēja pret Covid-19 ierobežojumiem un vakcīnām, nav bijusi nacistu simbols, kāds izmantots holokaustā pret ebrejiem, bet gan vienkārši “auseklītis.” Bez komentāriem.

 

Tomēr šonedēļ vēlos pievērsties jautājumam, ko Saeima izskatīja pēc 8. septembŗa, proti, likumprojektam “Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa nodrošināšanas likums.” Projektu iesniedza pieci deputāti no frakcijas “Konservātīvie” (iepriekš – Jaunā konservatīvā partija), un tā pirmais pants skan šādi: “Likuma mērķis, neskarot fizisko personu tiesības izvēlēties savstarpējo saziņas valodu, ir nodrošināt, ka 2012. gada 18. februāŗa tautas nobalsošanā pieņemtā lēmuma, ka krievu valoda nav otra valsts valoda, īstenošanu, mazinot ilggadējās rusifikācijas sekas, izskaužot nostiprinājušos praksi ikdienas saziņā darba vidē un pakalpojumu sniegšanā līdztekus izmantot latviešu un krievu valodu, kā arī nodrošināt iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem ikdienā lietot valsts valodu vai apgūt to.”

 

Ļoti gaŗš un sarežģīts teikums, bet likumprojekts, ko Saeima apstiprināja konceptuālajā un pirmajā lasījumā ar 66 balsīm par, 18 pret (visas no Saskaņas un pāris pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem) un vienam atturoties (Vjačeslavs Dombrovskis, kuŗš pašreizējā Saeimā ievēlēts no Saskaņas, bet tagad, pēc jaunas partijas izveidošanas, no kuŗas viņš pats vēlāk izstājās, ir kļuvis par kandidātu 14. Saeimas vēlēšanās sarakstā “Attīstībai/Par”), ir būtisks.

 

Rīgā dzīvodams, es sev apkārt krievu valodu dzirdu bieži. Laižu to gar ausīm, jo kaut kā izglītības sistēmā Čikāgas priekšpilsētā, kur uzaugu un mācījos, man neviens krievu valodu neiemācīja. Pēc 30 gadiem Latvijā es reizēm “uzķeru” pa vārdam vai frazei un saprotu, par ko tiek runāts, bet, kopumā ņemot, valodu neprotu. Veikalā, kur es bieži iepērkos, visas darbinieces tekoši runā latviešu valodā, bet savstarpēji sarunājas krieviski. Nekad neesmu vaicājis – kāpēc, jo manuprāt tas būtu nepieklājīgi, bet tā nu tas ir.

 

Tomēr valsts ir rīkojusies, lai valsts valodu aizsargātu tālāk. 8. septembrī Saeima otrajā lasījumā pieņēma un vēl pirms šī sasaukuma beigām paredz galīgajā lasījumā akceptēt likumus, kuŗos paredzēts beidzot pāriet uz sistēmu, kuŗā viss izglītības process notiek tikai un vienīgi valsts valodā. Protams, ir pamats jautāt, kāpēc tas nenotika pirms 10 vai 20 gadiem, bet nu beidzot tas brīdis ir pienācis.

 

Pagājušā gadsimta 90. gados par mācību valodu skolās tika lauzti milzīgi šķēpi, tostarp skolēnus skolas laikā nodarbinot nevis mācībām, bet gan protestos. Atceros, tobrīd padomāju - bērni ir naivi, un viņus līdz ar to ļaunprātīgi izmanto pieaugušie. Kopš tā laika panākts, ka valsts eksāmeni pēc 9. un 12. klases tiek pieņemti tikai valsts valodā, kas vismaz teorētiski nozīmē, ka visi skolasbērni līdz tam brīdim valodu ir apguvuši.

 

Otrs lielais jautājums ir par komersantiem. Dzejniece Liāna Langa Facebook un citur ir dikti aģitējusi, piemēram, pret uzņēmumiem, kuŗiem piezvanot, tiek piedāvāts tālāk sarunāties latviešu vai krievu valodā, vai arī kuŗi savās mājaslapās internetā informāciju piedāvā abās valodās. Kopš Kremļa fašista genocīda Ukrainā visas valsts iestādes ir dzēsušas informāciju kādreizējo okupantu valodā, taču, piemēram, telekomunikāciju uzņēmums TET joprojām mājaslapā visu saturu piedāvā abās valodās, un, piezvanot uz uzņēmuma palīdzības līniju, arī tur piedāvāts sarunāties vienā no abām minētajām valodām.

 

Minētais likums to aizliegtu: “Papildus valsts valodai vai līdztekus tai izmantot citu valodu, kas nav Eiropas Savienības oficiālā valoda (!) [..] aizliegts [..] šādiem komersantiem, un tur cita starpā ir minēti elektronisko sakaru komersanti, kā TET. Arī minēti sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, enerģijas tirgotāji, sabiedriskā transporta un taksometru uzņēmumi. Aizliegums arī attiektos uz lidostām, autoostām un dzelzceļa stacijām, lai gan attiecībā uz Rīgas Starptautisko lidostu man ir aizdomas, ka noteikumus nosaka starptautiski. Konkrēti mūsu lidostā pirms pandēmijas un it īpaši pirms Kremļa fašista genocīda sākuma bija ļoti daudz tranzīta pasažieru no Krievijas un citām kādreizējām PSRS republikām. Neesmu nemaz pārliecināts, ka būtu prāta darbs aizliegt viņus uzrunāt valodā, kādu tie prot. Cita starpā atceros gadījumu, kad valodas sargi sacēla milzīgu traci par faktu, ka valsts veselības iestādes bija sagatavojušas jaunu paziņojumu gan latviešu, gan angļu valodā par krūts vēža profilaksi, un toreiz atceros padomājis par to, vai krieviski runājošām sievietēm tāda informācija valsts izpratnē nebūtu vajadzīga? 

 

Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas uzaugušas vairākas paaudzes, kuŗas krievu valodu neprot, jo tās mācīšanās vairs nav obligāta. Esmu lasījis, ka jaunieši Latvijā savā ikdienas saziņā sākuši arvien vairāk lietot angļu valodu, kas gan nav labāk, bet jādomā, ka šie jaunieši tekoši prot latviešu valodu, un tāpēc tas ir tikai un vienīgi tāds modes jautājums. Protams, papildu valodu zināšanas par sliktu nenāk nekad.

 

Grūti spriest, vai deputātu iesniegto likumprojektu 13. Saeima pabeigs izskatīt pirms sasaukuma beigām. Iespējams, tas būs jāatjauno 14. Saeimā, bet patlaban nav iespējams prognozēt, kāda tā Saeima būs. Turēsim īkšķus visi, ka tā būs itin latviska un ar itin nopietnu veselo saprātu!