Par krizēm, kultūru un cilvēka dabu
Sallija Benfelde    04.08.2020

 

 

 

Covid-19 pandēmija, uz brīdi it kā pierimusi, atkal turpina savu ceļu. Dienā, kad rakstu šo komentāru, pasaulē saslimuši jau vairāk par 18 miljoniem cilvēku un slimība laupījusi gandrīz 700 tūkstošu dzīvību. Latvijā situācija ir daudz mierīgāka – līdz šim saslimuši 1243 cilvēki, un Covid-19 dēļ esam zaudējuši 32 cilvēkus. Kā zināms, lai saprastu, cik augsts ir saslimušo skaits, to rēķina uz 100 tūkstošiem cilvēku. Latvijā šis skaits ir viens no mazākajiem Eiropā. Protams, var diskutēt, vai mēs laikus ieviesām ierobežojumus, vai esam uzmanīgāki par daudziem citiem vai arī vīruss pārvietojoties pamazām „nogurst”. Manuprāt, šīs diskusijas var atstāt ekspertu ziņā, bet labi redzams kas cits – proti, cilvēki nogurst no pandēmijas radītā stresa un ierobežojumiem. Pasaules Veselības organizācija (PVO) jau brīdinājusi, ka Covid-19 pandēmija būs ilga, un prognozējusi „noguruma reakcijas risku” saistībā ar sociālo un ekonomisko spiedienu, ko šajos apstākļos pieredz pasaules valstu sabiedrība. PVO ārkārtējo situāciju komiteja apspriedē vienbalsīgi ir pieņēmusi paziņojumu, kuŗā teikts, ka PVO joprojām uzskata globālo Covid-19 riska līmeni par ļoti augstu un un aicinājusi sniegt detālizētas un prāgmatiskas vadlīnijas pandēmijas savaldīšanai, „lai samazinātu noguruma reakcijas risku saistībā ar sociālo un ekonomisko spiedienu”. 

 

Protams, jebkuŗā pasaules valstī ir grūti risināmi vai pat ilgstoši nerisināti jautājumi, un vīruss ir kļuvis par sava veida katalizātoru, ir kā uguns zem pulvera mucas. Noguruši no spriedzes, ko rada pandēmija ar tās ierobežojumiem un brīžam traģisko notikumu attīstību, cilvēki protestē gan pret ierobežojumiem, gan pret to, ka problēmas viņuprāt netiek risinātas.  Protesti pret rasismu ASV ir pārvērtušies grautiņos un vandālismā, tajos iesaistās aizvien vairāk neapmierināto. Nupat demonstrācijās Vācijas galvaspilsētā Berlīnē ievainoti 45 policisti – pilsētā vienlaikus notika divas dažādas demonstrācijas.  Sestdien, 1. augustā, demonstrācijā pie Brandenburgas vārtiem piedalījās kopumā aptuveni 20 000 cilvēki – gan galēji kreisie, gan labējie, gan sazvērestības teoriju piekritēji. Lielākā daļa protestētāju nevalkāja sejas maskas un neievēroja prasības attiecībā uz distancēšanos, un viņi skandēja “Mēs esam otrais vilnis” un dēvēja pandēmiju par “lielāko sazvērestības teoriju”. Citā demonstrācijā, kas pilsētas dienviddaļā bija sarīkota ar antifašistiskiem lozungiem, protestētāji meta policistiem ar akmeņiem, spridzināja petardes un sabojāja divas policijas automašīnas. Svētdien, 2. augustā, protestētāji Berlīnē pulcējās atkal, bet mazākā skaitā nekā dienu iepriekš. Pie Brandenburgas vārtiem sanāca daži simti cilvēku, un lielākā daļa valkāja maskas un ievēroja Vācijā noteikto pusotra metra atstatumu cits no cita.

 

Dažādi protesti pret ierobežojumiem pēdējā mēneša laikā notikuši arī vairākās citās Eiropas un pasaules valstīs. Kāpēc cilvēki tik ļoti zaudē savaldīšanos un brīžiem pārkāpj jebkuras robežas? Saprotamas un pamatotas atbildes sniedz daudzi psīchologi un sociologi. Te citāti un atsauces uz kādā grāmatā rakstīto: “ Ļaužu masa, kas pēkšņi rodas, kur nekā nebija,– tikpat mīklaina, cik universāla parādība. Cits citam var stāvēt līdzās daži cilvēki – pieci, desmit vai divpadsmit, ne vairāk. Nekas nav izziņots, nekas netiek gaidīts. Un pēkšņi cilvēku sanācis, ka biezs. (..) Par šo spontānās masas ekstrēmo formu šis tas ir jāpasaka. (..) Tā neatzīst mājas, durvis un pilis; tai aizdomīgs viss, kas no tās kaut kur ieslēdzas. (..) Svarīgākais notikums, kas norisinās masā, ir izlādēšanās. Tas ir brīdis, kad visi tai piederošie zaudē atšķirības un jūtas vienlīdzīgi.” Grāmatas autors arī atgādina, ka cilvēki vienmēr apzinās atšķirības starp viņiem, vienalga, vai tā ir nauda, īpašums, amats vai stāvoklis sabiedrībā. Lielā masā, tai izlādējoties, šīs atšķirības it kā pazūd, cilvēki jūtas kā viens vesels, pat jūtas laimīgi. Turklāt masai piemīt grautkāre: “Vislabprātāk masa grauj mājas priekšmetus. Bieši vien runa air par logu rūtīm, spoguļiem, podiem, gleznām, traukiem. (..) Taču būtu maldīgi domāt, ka izšķirīgais ir graušanas vieglums. Ķērušies ir arī pie cieta akmens skulptūrām un nenomierinās tik ilgi, kamēr tās nav sakropļotas līdz nepazīšanai.”

 

Grāmata “Masa un vara”, kuŗu citēju un kuŗa šķiet kā vakar tapusi, ir sākta rakstīt 1939. gadā un izdota 1960. gadā un divus gadus vēlāk publicēta arī angļu valodā. Tās autors Eliass Kaneti ir saņēmis Nobela prēmiju literātūrā un arī daudzas citas balvas – piemēram, F. Kafkas godalgu, Vīnes literāro prēmiju un Vācijas kritiķu godalgu. Lasot šo grāmatu, top skaidrs, ka cilvēka daba pamatu pamatos nemainās. Situāciju par labu var vērst valdību reāli izdarīti darbi un agresija neko daudz neatrisinās.

 

Cilvēkiem vienmēr ir bijusi vajadzība arī pēc pozitīviem pārdzīvojumiem, un tos var sniegt un sniedz kultūra visplašākajās tās izpausmēs. Jau esmu pieminējusi to, ka Latvijā, it sevišķi vasarās, kultūras piedāvājums ir gluži vai neaptverami plašs. 

 

Festivāls Laivā aicina uz grupu  Dagamba un Tautumeitas koncertu pie Juglas ezera Brīvdabas mūzeja territorijā – mūziķi uz skatuves, kas uzbūvēta pussalā, bet skatītāji laivās uz ezera. Jūrmalas festivāls, koncertsērija Vasaras vakari Liepājas teātrī, Valmieras teātra izrādes, kamermūzikas festivāls Satikšanās Saulkrastos  un daudzas izstādes – augusta sarīkojumu sarakstam vajadzētu vismaz pāris laikraksta lapas.

 

Par spīti Covid-19,  Eiropā nav apstājusies Eiropas kultūras galvaspilsētas titula piešķiršana, kas notiek konkursa kārtībā. Pirmā reize, kad Latvijā notika sacensība par 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas titula piešķiršanu, bija 2012. gadā, un toreiz sacentās Rīga, Liepāja un Cēsis. Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu ieguva Rīga. Šogad interesi iesniegt pieteikumus Eiropas kultūras galvaspilsētas titula iegūšanai izrādījušas Liepāja, Cēsis un Jūrmala, bet tas nenozīmē, ka nevar pieteikties arī citas pilsētas. Svarīgi ir tas, ka nolikums par Eiropas kultūras galvaspilsētu ļoti skaidri nosaka – šo pasākumu programma un to īstenojums nepieļauj polītisku iejaukšanos.

 

Nezinu, vai kultūra glābs pasauli, jo cilvēkiem ir daudz ikdienišķu vajadzību, kuŗas tiek aizstāvētas un par kuŗām nereti nākas cīnīties ar “zobiem un nagiem”, tomēr kultūra ir tā dvēseles sala, kas neļauj nogrimt tumsā.