Par kampaņām
Kārlis Streips    16.08.2016

 

Šovasar Latvijā uzsāktas divas sociālas kampaņas, kas piesaistījušas ievērojamu uzmanību vismaz daļēji tāpēc, ka ir jautājumi par to iespējamo efektīvitāti un rezultātiem. Abos gadījumos runa ir par migrantiem, vienā gadījumā par tiem, kas migrējuši no Latvijas, otrā – par tiem, kuri migrē šurpu no citām pasaules valstīm.

 

Pirmā ir Latvijas institūta izlolotā programma “Gribu tevi atpakaļ.” Kampaņas organizētāji bilst, ka katru gadu no mūsu valsts aizbraucot ap 20 tūkstošiem cilvēku, tas ir aptuveni Valmieras iedzīvotāju skaits. Kā zināms, kopumā laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un it īpaši kopš mūsu valsts iestājās Eiropas Savienībā ar visām attiecīgajām tiesībām par brīvu cilvēku kustību un darba tiesībām, koferus ir sapakojuši burtiski simtiem tūkstoši latviešu (un ne tikai latviešu), lai darbu un veiksmi meklētu citur. Par to runāts un rakstīts daudz – zemeņu lasītāji un istabenes Anglijā, medmāsas Norvēģijā un tamlīdzīgi Latvijas institūta piedāvājums ir tiem, kuri joprojām dzīvo Latvijā, sociālajos tīklos aicināt draugus, radus un paziņas atgriezties mājās, izmantojot tā dēvēto tēmturi #gributeviatpakal. Institūts stāsta, ka jau pirmajās kampaņas dienās kāda Latvijas iedzīvotāja pārliecināja draudzeni, kura Lielbritanijā ir dzīvojusi jau astoņus gadus, un draudzene arī atgriezās mājās.

 

Tomēr ir iemesls domāt, ka īpaši veiksmīga “Gribu tevi atpakaļ” kampaņa tomēr nebūs. Pirmāmkārtām, Latvijas valdībai reemigrācijas plāns bijis jau sen, portālā Latvija.lv apkopota informācija, kāda potenciāliem reemigrantiem būtu jāzina, valsts piedāvā stipendijas jauniešiem ar attiecīgu izglītību, kuri piekrīt atgriezties un strādāt valsts pārvaldes iestādēs (700 eiro mēnesī, tiesa, pērn tikai 10 jauniešiem, šogad – tikpat), piedāvāta informācija par vakantām darbavietām Latvijā, organizēti latviešu valodas apguves kursi tiem, kuriem tie ir vajadzīgi.

 

Tas viss labi domāts, taču reakciju no emigrantiem var reducēt uz kādas Tīnas rakstīto vienā no Latvijas portāliem, kurā bija vēstīts par plānu: “Latvija ir brīnišķīga zeme, bet es te neatgriezīšos uz palikšanu, nebarošu 100 resnvēderus, labāk svešumā dzīvošu cilvēka cienīgu dzīvi un maksāšu nodokļus tiem, kuri rūpējas par cilvēku labklājību. Jūtu līdzi tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri cīnās par savu eksistenci, un arī tiem, kuri vairs necīnās.” Jeb arī portāla apmeklētājs ar palamu “Valsts aparāta kaitēklis”: “Brauciet, brauciet, valsts gaidīs tevi, lai izspiestu no tevis nodokļus. Alga minimālā tik uz papīra 370 eiro garantēta, bet slimnīcas kvotu nav.”

 

Tur ir tā lieta. Tie 370 eiro ir minimālā alga, pētījumi rāda, ka to saņem apmēram katrs piektais cilvēks Latvijā, kuram ir darbs. Visaugstākā vidējā alga 2016. gada pirmajā pusē bija informācijas technoloģiju industrijā, tā, protams, ir joma, kurā ir vajadzīga ļoti konkrēta izglītība un specializācija. Citās jomās tik spoži nav, cik nav runāts par skolotāju algām, ārstu algām. It īpaši, ja migrants svešumā sevi ir apgādājis ar otro pusīti un bērniem, nekāda milzīga kompensācija par darbu Latvijā nav gaidāma. Reemigrācijas plānā minētie latviešu valodas kursi tur ir tāpēc, ka svešumā dzimuši latviešu bērni bieži vien nav apguvuši valodu tādā līmenī, lai iestātos skolā un pēc tam sameklētu darbu. Tīna savā komentārā minēja veselības aprūpi, tā ir hroniska problēma Latvijā. Lielu uzmanību šī gada sākumā piesaistīja fakts, ka jau janvāra pirmajās divās nedēļās tika izsmeltas valsts apmaksātās kvotas dažādiem izmeklējumiem un procedūrām, būtībā jau sen mūsu valstī ir sistēma, kurā, ja tev nauda ir, ej un ārstējies, ja naudas nav, stāvi „pie ratiem”. Dažos gadījumos jāgaida pat vairākus gadus.

 

No tā izriet, ka Latvijai tomēr nav īsti, ko migrantiem piedāvāt. Atsevišķos gadījumos jā, kā redzams ar minētajām stipendijām tiem, kuri piekrīt strādāt valsts pārvaldē, bet ne jau masveidā. Tas ir daudz plašāks jautājums par ekonomisko attīstību, kuŗa patlaban mūsu valstī un plašākā nozīmē arī visā Eiropā ir visai švaka. Ar to, protams, negribu teikt, ka “Gribu tevi atpakaļ” kampaņa ir slikta lieta, tā ir labi domāta, un varbūt dažos gadījumos arī nostrādās. Taču Laika un Brīvās Latvijas lasītāji, tie, kuri pārstāv tā dēvēto veco emigrāciju, zina, ka pārcelties no vienas valsts uz citu nemaz tik viegli nav. Ir darbs, ir māja, ir bērni, kas mācās skolā, varbūt ir suns. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad Latvija bija atjaunojusi neatkarību, trimdā bija saruna par to, ka nu gan latvieši brauks mājās. Cik no viņiem tā izdarīja? Liels skaits tas nav.

 

Taču lielajai migrācijai ir arī otrs aspekts, un tas ir konteksts, kurā pievērsīsimies otrai sociālajai kampaņai, kāda uzsākta pagājušajā nedēļā. Migrācija, starp citu, ir nozīmējusi Latvijas iztukšošanu, daudzviet laukos ir ciemati, kuros vairs dzīvo tikai gados veci cilvēki, lielākoties sievietes (Latvijā vīrieši mēdz mirt jaunāki nekā daiļā dzimuma pārstāves). Atceros, pirms pāris gadiem radio raidījumā intervēju Rēzeknes mēru, kurš stāstīja par automechāniķi Rēzeknē, kurš krustu šķērsu ne vien savā pilsētā, bet arī apkārtējos novados bija meklējis darbiniekus, bet velti. “Viņi visi ir Anglijā,” mērs nopūtās.

 

Daba un arī darba tirgus vakuumu nepanes, ja nav latviešu, ir jāmeklē kāds cits. Un tas kāds cits līdz ar to būs citas tautības cilvēks. Celtniecības industrijā jau sen strādā ukraiņi, baltkrievi, citi ļaudis no apkārtējās ģeografiskās territorijas. Savukārt mūsdienās aktuāls ir jautājums par bēgļiem un patvēruma meklētājiem, konkrēti no Tuvajiem Austrumiem. Latvijas bēgļu centrā Muceniekos patlaban ir 40 cilvēki no kaŗa plosītās Sīrijas un Irakas, kopumā mūsu valsts Eiropas bēgļu uzņemšanas kontekstā piekritusi uzņemt vairāk nekā 700. Pašreizējā situācijā ir ievērojams skaits bērnu, viņiem aktuāls ir izglītības jautājums, taču pieaugušie cer atrast darbu, lai var aprūpēt ģimeni. Kamēr viņi dzīvo Muceniekos, cilvēki no valsts saņem 3 eiro dienā, tā, protams, nav nekāda nauda.

 

Nelaime tāda, ka Latvijā ksenofobija nav nekas neparasts, ļaudis uz “citādiem” cilvēkiem skatās greizi. Vēl ir arī tas, ka ļaudis baidās no terrorisma, raugi, migranti citur Eiropā ir sarīkojuši asinspirtis. Tas nekas, ka vairumā gadījumu tie izrādās turpat Eiropā dzimuši, arī tad latvieši kurn, jo pašreizējie bērni Muceniekos kādreiz pieaugs, varbūt arī tur sanāks terrorists?

 

Tieši tāpēc ANO Bēgļu aģentūra Latvijā ir uzsākusi kampaņu “Mēs darītu tāpat,” doma tāda, ja mums būtu vajadzīga palīdzība, mēs cerētu, ka kāds to sniegs, savukārt, ja palīdzība vajadzīga citam, tad to sniegsim mēs. Kampaņas transparentos redzama sieviete no Irakas ar tekstu “Man draudēja piespiedu precības, bet es gribēju mācīties. Topošais vīrs par šo ideju izteica dzīvības draudus man un manai ģimenei. Mēs bēgām.” Blakus ir latviete: “Es nevarētu izturēt, ja pati nedrīkstētu izvēlēties savu nākotni un vīru, un ja manu tuvāko cilvēku dzīvībai draudētu briesmas. Mēs bēgtu.” Un kopumā: “Mēs visi esam cilvēki. Mēs darītu tāpat.”

 

Protams, Latvijā nav dzirdēts par spiestām laulībām, tas varbūt nav pats labākais piemērs, taču doma kā tāda ir pareiza. Bēgļi ir bēgļi tāpēc, ka savā valstī viņiem draud briesmas, arī latvieši savulaik muka no boļševisma un bija gandarīti, kad viņus uzņēma Amerika vai Lielbritanija, vai Austrālija, Brazīlija, kāda cita valsts. Pagājušajā nedēļā Muceniekos notika mazs protests, bēgļi kurnēja, ka naudas nav, medicīnas pakalpojumu nav, viens vīrietis stāstīja, viņš bēgļu centrā ir jau piecus mēnešus, nekas nav virzījies uz priekšu par viņa statusa noteikšanu, bet strādāt viņš grib, ģimeni apgādāt grib. Latviešu valodu mācās, bērnus latviešu skolās grib sūtīt. ANO Bēgļu aģentūras programma atgādina, ka viņam vajag nākt pretī. Bezgalīgu iespēju sīrietim, kurš vēl tikai mācās valsts valodu, protams, nav, taču ir arī tādas darbavietas, kuras no valodas prasmes tomēr nav atkarīgas. Ja patlaban attiecīgā darbavieta ir tukša, jo nevar atrast iezemieti, tad lai nāk ārzemnieks. Jo pareizi ANO atgādina: “Mēs visi esam cilvēki.”