Par ierobežotu domāšanu
Sallija Benfelde    08.05.2018

 

 

Starptautiskā organizācija CIVICUS, kas pasaulē novēro pilsoniskās līdzdalības iespējas, nesen nākusi klajā ar pētījumu jeb demokratijas reitingu, kuŗā Latvijas demokratijas novērtējums no atvērtas demokratijas mainīts uz ierobežotu. CIVICUS vērtējumā demokratiskākās valstis pasaulē ir Igaunija, visas Ziemeļvalstis, Beniluksa valstis, Vācija, Italija un Čechija, kamēr Latvijas pilsoniskā telpa novērtēta tāpat kā Lietuvai, Lielbritanijai, Francijai, Spānijai, Amerikas Savienotajām Valstīm un lielai daļai Austrumeiropas valstu.

 

Kā zināms, CIVICUS ir starptautiska bezpeļņas organizācija, ko kopīgi financē Zviedrijas, Īrijas un Amerikas Savienoto Valstu valdība, Eiropas Komisija un citi atbalstītāji. Organizācijas paustais pamata mērķis ir veicināt pilsoņu līdzdalību valsts norisēs un stiprināt pilsonisko sabiedrību. Jāpiebilst, ka šāds nelabvēlīgs lēmums pieņemts pēc apspriešanās ar Eiropas nevalsts organizāciju tīklu ”Eiropas Pilsoniskais forums” un Latvijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un tas saistīts ar vairākiem grozījumiem likumos un arī ar to, ka līdz ar nodokļu reformu tikušas apgrūtinātas nevalstisko organizāciju iespējas piesaistīt financējumu.

 

Protams, par dažādu pētījumu rezultātiem var strīdēties, tomēr vairākas pēdējā laika aktīvitātes liecina, ka vismaz par ierobežotu domāšanu polītiskajā vidē tiešām jāsatraucas.

 

Manuprāt,  spilgtākais piemērs ir Saeimas deputātu rosīšanās ap grozījumiem atvērto likumu "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām". Saprātīgs šķiet priekšlikums 11. novembri jeb Lāčplēša dienu padarīt ne tikai atzīmējamu, bet arī par brīvdienu. Tiesa gan, katra brīvdiena nozīmē papildu izdevumus gan valstij, gan uzņēmējiem, jo par darbu brīvajās dienās jāmaksā vairāk. Diskutēt, manuprāt, var arī par to, vai turpmāk 1. maijam jābūt brīvdienai. No vienas puses, tie ir Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. No otras puses, Latvijā darba ņēmējiem ir maza teikšana un darba devēju vara nostiprinās aizvien vairāk, tādēļ Darba svētki vismaz formāli atgādina par tiem, ko mēdz dēvēt par „vienkāršo tautu”. 

 

Priekšlikumu ir daudz, un kā vienu no interesantākajiem varētu minēt Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputāta Askolda Kļaviņa ierosinājumu 23. un 24. jūnija jeb Līgo vakara un Jāņu dienas vietā par svinamajām dienām noteikt astronomiskos vasaras saulgriežus, kas ir pāris dienu agrāk. Deputāts savu priekšlikumu pamato ar to, ka saulgriežu svētki ir sena tradicija, savukārt tradicija svinēt „Jāņus” esot radusies, pielāgojoties likuma regulējumam par Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Polītiķis norāda, ka šos baznīcas svētkus svin tikai neliela daļa tautas un ka viņa priekšlikums neliegs to turpināt darīt. Kļaviņš teic, ka uzdrošinās piedāvāt atteikties no mākslīgi radītās nobīdes laikā. 

 

Par to, vai šo „mākslīgo nobīdi laikā” jālabo, varētu izteikties vēsturnieki, folkloras pētnieki, bet par to, ko domā iedzīvotāji, varbūt ir vērts rīkot ne jau nu gluži referendumu, bet kādu nopietnu aptauju gan. Uzreiz gan jāatgādina, ka, piemēram, arī ar Ziemassvētkiem tik vienkārši vis nav, jo kristīgā Baznīca savu ietekmi savulaik nostiprināja, pielāgojot reliģisko svētku datumus pagānu saulgriežu svinēšanas laikam. Turklāt, labojot „mākslīgo nobīdi laikā”, tad būtu tikai loģiski, ka jāmaina arī Ziemassvētku svinēšanas laiks. Visa kristīgā pasaule Ziemassvētkus svinētu vienā laikā, bet Latvija – citā, un tas radītu arī ne mazums technisku un administratīvu problēmu. 

 

Tomēr ir izskanējis kāds pie frakcijām vairs nepiederošā deputāta Ilmāra Latkovska priekšlikums, kuŗa raksturošanai, manuprāt, trūkst vārdu. Proti, 4. maijs, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, neesot vajadzīga kā Valsts svētki un brīvdiena, par tādu vajagot pieņemt 21. augustu. 

 

1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome, 111 deputātiem balsojot par, 13 – pret, pieņēma konstitūcionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Jā, Konstitucionālais likums grozīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas de facto procesu, atsakoties no 1990. gada 4. maija deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteiktā pārejas perioda. Bet 4. maija deklarācija bija pirmais solis uz neatkarības atjaunošanu, jo par to nobalsoja Augstākā Padome (AP), kuŗa tika ievēlēta pēc tā laika likumiem, tādēļ Maskava pat nevarēja apgalvot, ka AP ir nelikumīgs veidojums. Protams, 1991. gada augusta pučs, kas bija apvērsuma mēģinājums, ignorējot pašas Padomju Savienības likumus, liecināja, ka ne jau likumam ir spēks tajā valstī. Bet esošo likumu ietvaros pieņemtā Neatkarības deklarācija jebkurā gadījumā bija vēl viens juridisks pamats neatkarīgai Latvijas valstij.

 

Protams, 4. maijā neatkarības atjaunošana de facto vēl nebija iespējama, jo visi finanču, militārie, administrātīvie varas resursi atradās Maskavas rokās, bet tas bija pirmais solis, Latvijas otrā dzimšanas diena. Arī 18. novembris – Latvijas valsts proklamēšanas diena – reālu neatkarību uzreiz neatnesa. Latvijas valsts starptautiski tika atzīta 1920. gadā, turklāt tikai 1920. gada 11. augustā Rīgas pilī tika noslēgts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju, kuŗa uz mūžīgiem laikiem atteicās uz jebkādām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. Tomēr 18. novembri svinam kā savas valsts dzimšanas dienu, un esmu pārliecināta, ka 4. maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena, kas atjaunotās neatkarības laikā tiešām ir tapusi par svētku dienu. Turklāt 21. augusts nav aizmirsts, tas kalendārā ir ierakstīts kā Konstitūcionālā likuma pieņemšanas diena, lai gan nav brīvdiena. „Mētāšanās” ar valsts svētkiem šīs vēsturiski nozīmīgās dienas padarītu par kaut ko nenopietnu un nesvarīgu, manuprāt, tas būtu vienkārši nožēlojami – pateikt, ka 4. maija deklarācijai nav nekādas lielas nozīmes.

 

Par ierobežoto domāšanu liecina arī Saeimas deputāta Ringolda Baloža sociālajos tīklos paustā nostāja par Satversmes tiesas lēmumu jautājumā par Reliģisko organizāciju likuma normām, kas liedz reliģiskai kopienai izveidot baznīcu, jo vienas konfesijas ietvaros var izveidot tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu). Lieta tika ierosināta par reliģiskas kopienas “Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca” tiesībām izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Satversmes tiesa nolēma, ka vienas reliģiskas konfesijas ietvaros var tikt veidotas vairākas baznīcas un ka nevar būt vienas „pareizās” baznīcas, kuŗai vienīgajai pieder visas tiesības konfesijas ietvaros. Līdz ar Satversmes tiesas sprieduma publicēšanu tas stājas spēkā un atceļ vairākas minētā likuma normas. 

 

Faktiski tas nozīmē, ka arī iecerētie Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) likuma grozījumi likumprojektā, par kuŗu tiku rakstījusi un kas paredz, ka LELB ir vienīgā jebkādu tiesību mantiniece, ka Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas (LELBāL) nav nekādu tiesību un ka, izstājoties no kādas LELB draudzes, cilvēks tiek izslēgts no luteriskās baznīcas vispār, neatbilst Satversmei. Deputāts Balodis jau paziņojis, ka šim Satversmes tiesas spriedumam nav nekāda sakara ar LELB un LELBāL, jo spriedums attiecoties tikai uz Latviju, bet luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas neesot nekāda sakara ar Latvijas luterāņiem.

 

Acīmredzot ierobežota domāšana – un ne tikai minētajos jautājumos – ierobežo arī demokratiju, tādēļ ir laiks sākt vētīt partijas un polītiķus, par kuŗām ir vai nav vērts balsot 13. Saeimas vēlēšanās.