Par gudro solidāritāti
Sallija Benfelde    08.07.2019

 

 

Pirmdien, 8. jūlijā, jaunais Valsts prezidents Egils Levits pēc svinīgā solījuma, uzņemoties Valsts prezidenta amatu, Saeimā teica uzrunu. Tajā Prezidents pauda arī šādu atziņu: „Latvija ir viena no nevienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā. Tā ir ielaista slimība. Gudra solidāritāte nav tikai ienākumu pārdale, bet gan arī ienākumu iegūšana ar darbu.”

 

Jā, trūkuma un nabadzības ziņā Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā. No vienas puses, uzņēmēji uztraucas par aizvien pieaugošo darbaroku trūkumu, no otras puses, trūcīgo cilvēku skaits nesamazinās. Vai tiešām sliņķu un iedzert mīļotāju ir tik daudz, ka trūkst darba darītāju? Manuprāt, viena no atbildēm ir, ka iedzīvotāji, tāpat kā visā Eiropā, noveco. Gados vecāki cilvēki nespēj tā pēkšņi mainīt profesiju vai kļūt par smaga fiziskā darba strādniekiem.

 

Kā zināms, Latvijas Tiesībsargs šobrīd gatavo pieteikumu Satversmes tiesai (ST), jo valdības sniegtā atbilde par valsts garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeņa celšanu neapmierina. Proti, šobrīd GMI ir 53 eiro mēnesī, un tas nozīmē, ka cilvēkiem ar trūcīga statusu katru mēnesi tiek izmaksāta šī summa, ja ienākumu nav, vai arī tiek piemaksāta starpība starp ienākumiem un 53 eiro. Cilvēkam tiek piešķirts trūcīgā statuss, ja viņa ienākumi mēnesī ir mazāki par 128 eiro. Trūcīgajam sešos mēnešos pienākas 4 pārtikas pakas un higiēnas piederumu paka, tiek apmaksāta daļa no mājokļa rēķina, elektrība ir ar atlaidi, apmaksātas tiek arī recepšu zāles un vēl daži citi izdevumi. Izklausās labi, ja vien situācijā neiedziļinās. Ja no 53 eiro atskaita to izdevumu daļu, kas jāapmaksā pašam, tad patiesībā ir ļoti grūti saprast, kā vispār cilvēks var fiziski izdzīvot, jo minētās četras pārtikas pakas uz pusgadu nenodrošina tādu iespēju.

 

Runas par sliņķiem un mazizglītotajiem izklausās nenopietni, jo daļa trūcīgo ir ar invaliditātes grupu. III grupas invalīda pabalsts ir 64,03 eiro mēnesī, neatkarīgi no darba stāža, tātad personai ir trūcīgā statuss, bet piemaksas nepienākas, ja vien pašvaldība nav lēmusi, ka GMI ir lielāks. Tādu pašvaldību, kas maksā vairāk par valsts noteiktajiem 53 eiro mēnesī, Latvijā ir maz, pietiek ar abu roku pirkstiem, lai tās saskaitītu. Vēl jāpiebilst, ka jau 2017. gadā Tiesībsargs savā Alternatīvajā ziņojumā rakstīja, ka krasi palielinās personu skaits ar invaliditāti – 2012. gadā Latvijā bija 150 142 personas ar invaliditāti, bet 2016. gadā jau 182 048 personas ar invaliditāti, attiecīgi 7,35% un 9.25% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šobrīd šo cilvēku ir vēl vairāk. „Personu ar invaliditāti skaita pieaugumu ietekmē nelabvēlīgā sociālekonomiskā situācija valstī, medicīniskās aprūpes pakalpojumu nepieejamība (galvenokārt, līdzekļu trūkums, mēnešiem garās rindas uz izmeklējumiem un pie speciālistiem kvotu trūkuma dēļ, nesavlaicīgi vai neveikti nepieciešamie rehabilitācijas pasākumi), par ko liecina arī noteiktā ļoti smagā invaliditāte”, ziņojumā toreiz rakstīja Tiesībsargs. Turklāt,  ja persona vecumā virs 65 gadiem dzīvo viena pati, tad nabadzības risks ir vēl augstāks – piemēram, 2015. gadā tas bija 74%. Un, protams, šie skaitļi nav samazinājušies.

 

Tiesībsargs šobrīd prasa tuvināt GMI nabadzības riska slieksnim jeb 360 eiro uz cilvēku. Valdība sola nākamajā gadā GMI paaugstināt līdz 64 eiro mēnesī, pēc tam līdz 99 eiro mēnesī un arī trūcīgā ienākumu slieksni paaugstināt. Tādas naudas valsts budžetam nav, arī pašvaldības teic, ka to nevar atļauties. Tik tālu viss puslīdz ir skaidrs – pat valdības solījumiem naudu atrast nebūs vienkārši. Šokē kas cits – lielāko tiesu runāts tiek tikai par skaitļiem, it kā tiem nebūtu nekādas saistības ar dzīviem cilvēkiem. Labklājības ministre min skaitļus, bet neizskatās, ka ministres kundze saprot, ka viņa runā par cilvēkiem – acīmredzot viņa nespēj iedomāties, ka kādam mēnesī jāizdzīvo ar 53 eiro (vai mazliet vairāk), tas laikam izklausās pēc abstraktas teorijas. Līdzīgi par šo jautājumu norisinājās sarunas Rīga TV24 Preses klubā – bija labi redzams, ka raidījuma vadītājam šis jautājums daudz neatšķiras no runāšanas par dzīvības iespējamību uz Marsa, sapratnes nav, zināšanu arī un temats šķiet tāds abstrakts un izklaidējošs. Arī Preses kluba viesi lielāko tiesu runāja par to, ka vajag pārkvalificēties, strādāt un ka naudas taču budžetā nav. Vai, piemēram, reģionos ir darbavietas cilvēkiem ar invaliditāti, par ko lai pārkvalificējas cilvēki pirmspensijas vecumā un vai fiziski smagie darbi visiem ir paveicami, protams, netika runāts.

 

Pirms kāda laika Labklājības ministrijā tikos ar vairākiem tās darbiniekiem, lai pārrunātu šos jautājumus, un secinājums bija īss: visu nosaka attieksme un valsts budžets. 

 

Acīmredzot trūcīgie ir kaut kas tāds, kuŗus lielāko tiesu nobīda malā, cenšas par viņiem aizmirst kā par nevajadzīgu un lieku nešļavu un kaut kāda interese par viņiem tiek izrādīta uzspiestas pieklājības un starptautisku hartu un konvenciju dēļ.

 

Ko var mainīt Valsts prezidents un vai viņš to vispār var izdarīt?

 

Satversmes 47. pants nosaka: „Valsts prezidentam ir likuma ierosināšanas tiesības.” Protams, budžetā naudas ir tik, cik tās ir, likums to nevar uzreiz pavairot. Tomēr attieksme pret nodokļu maksāšanu ir būtiska, bet Latvijā daudzi to nebūt neuzskata par obligātu pienākumu un uzskata, ka tā nav lepošanās vērta lieta. Manuprāt, sabiedrības attieksmi un uzskatus var ietekmēt, ja Prezidents ir cilvēks, kuŗu iedzīvotāji ciena un kurā ieklausās. Jā, Egilam Levitam nāksies daudz strādāt, lai cilvēki viņā ieklausītos un ticētu viņa teiktajam. Šobrīd Latvijai ir saprātīgs un zinošs Ministru prezidents, tagad – arī Valsts prezidents. Strādājot kopā, viņiem ir iespējams mainīt sabiedrības noskaņojumu un attieksmi pret daudziem jautājumiem, jo ne vienmēr pilns valsts naudas maciņš uzreiz atrisina visus jautājumus, ļoti bieži vispirms ir vajadzīga sapratnes un attieksmes maiņa. Un, protams, nevar sēdēt ar klēpī saliktām rokām un gaidīt, ka Premjers un Prezidents visu izdarīs mūsu vietā, ka piena upe ķīseļa krastos sāks plūst pēc viņu burvju mājiena.

 

Ar Kariņu un Levitu valsts vadītāju amatos Latvijai ir iespēja izrauties no neveiksmju un nīgruma ēnas, ja vien arī mēs paši to gribēsim un darīsim, lai tā būtu.