Nulles līmenis, nākotnes prognozes un bēgļi
Žurnālistes Sallijas Benfeldes intervijas nobeigums ar Tirgus un sociālo pētījumu aģentūras direktoru, sociologu Aigaru Freimani    12.01.2016

 

Vēlreiz par bēgļu jautājumu – vai, izņemot Eiropas ārējo robežu stiprināšanu, kaut ko var izdarīt? Pašlaik situācija kļūst aizvien skarbāka...

 

Mana pārliecība ir, ka Eiropa nav cukura tūta lietū. Pretdarbības scenāriju ir daudz un dažādi, nebūs tādas žēlabainas Eiropas pašnāvības. Domāju, ka sliktākais scenārijs, kas varētu būt – un nezinu, vai tas Eiropai ir vajadzīgs – ir tas, ka labējie spēki, kas bieži vien ir populistiski, primitīvi un agresīvi, uzsāk savu uzvaras gājienu. Labējo ietekme pēdējos gados ir bijusi diezgan liela pat bez bēgļu krizes. Austrija, Nīderlande, tagad arī Demokratu partija Zviedrijā, īstenie somi Somijā. Patiesībā tādi ir katrā valstī. Mazliet cits scenārijs, kas pašlaik redzams Francijā, ir Lepēnas Nacionālā fronte un Nikolā Sarkozī republikāņi, kuru programmas ir stipri līdzīgas vairākos, arī bēgļu, jautājumos, toties Sarkozī nav to „piedevu”, kas ir Lepēnai, un vēlētāji varētu izvēlēties republikāņus, ne galēji labējos. Arī Vācijā labējo ietekme pieaugs, bet tas varētu notikt daudz racionālāk, vienkārši izsūtot agresīvos nemiera cēlējus. 

 

Manuprāt, lielākā Eiropas Savienības problēma ir tā, ka valstīm ir kardināli atšķirīga pieeja imigrācijas polītikai, un Šengenas zonā tas neizbēgami rada problēmas. Vācija ar savu „welcome” polītiku tika sadzirdēta sociālajos tīklos un palielināja bēgļu plūsmu. Domāju, ka lielā mērā tur „palīdzēja” Turcija ar savu reālo rīcību, jo acīmredzot ir aizvainota par vilcināšanos jautājumā par tās uzņemšanu Eiropas Savienībā. Turcijā pret bēgļiem izturas vienaldzīgi – ja jau viņi tur ir, tad lai tiek galā paši, kā prot un, ja grib doties uz Vāciju, lai dodas. Atšķirīga pieeja ir Polijai un Austrijai, arī Dānijai, Zviedrijai.

 

Eiropai ir jāslēdz ārējās robežas, bet tas nenotiek. Mēs runājam par patriotismu, aptaujās uzdodam jautājumu, vai esam gatavi aizstāvēt savu valsti un savu brīvību ar ieročiem rokās. Kāpēc šie jaunie un spēcīgie vīrieši negribēja aizstāvēt savu brīvību un tiesības savās valstīs? Kāpēc viņi dodas uz svešām valstīm, cerēdami, ka viņiem uzreiz tur iedod māju, mašīnu un naudu? Patiesībai un reālitātei ir sakrauts virsū daudz polītkorekto pļāpu un melu. Ir vajadzīgas kārtīgas robežas un nevis pļāpāšana augstā stilā. Ziniet, es kā Padomju Savienībā ilgu laiku dzīvojis cilvēks, kuŗš zināja, ka valsts robeža ir tik nepārkāpjama un cieta, ka to gandrīz nekad neviens pat nemēģināja pārkāpt un tas arī gandrīz nekad neizdevās, nekādi nesaprotu to, kas notiek ar Eiropas Savienības ārējām robežām. Tā ir fikcija, nevis robeža. Tā ir Eiropas Savienības pastāvēšanas krize.

 

Patiesībā pašreizējā situācijā, kad nav unificētas jeb vienotas likumdošanas, nodokļu sistēmas un vēl daudzu citu lietu, robežu atjaunošana, manuprāt, būtu normāls risinājums. Tomēr vēlreiz gribu atkārtot, ka tā nav cukura tūta lietū, problēmas ir risināmas un arī atrisināmas. 

 

Ko darīt mums?

 

Latvija nav Polija, kas pēc vēlēšanām var mierīgi pateikt, lai Eiropa iet ar saviem bēgļiem, kur grib. Čechi, ungāri, slovāki skaļā balsī saka „nē!”. Latvija var nepadarīt pievilcīgu sevi bēgļu acīs. Tas pie mums notiek un, manuprāt, notiek ļoti pamatoti. Godīgi sakot, ja bēglis, kas nav nostrādājis nevienu dienu, saņems par minimālo pensiju lielāku pabalstu, tā pensionāra vietā, kas saņem mazo pensiju par nostrādātajiem 30 – 40 gadiem, es vērstos Satversmes tiesā. Es labi saprotu, ka tiem, kuri tiešām ir bēgļi, viss ir atņemts, viņi grib glābt savu dzīvību, bet lielāko tiesu tie gados jauni un ziedoši vīrieši, kuri vienkārši grib labāk dzīvot, tikt pie lieliem pabalstiem un mitekļa. Radio klausos stāstu, ka bēgļi ir inteliģenti un izglītoti cilvēki, pianisti, ārsti, inženieri, IT speciālisti, bet pēc tam lasu pārskatos, ka lielākā daļa cilvēku, kas ceļas pāri Vidusjūrai, nekad mūžā nav strādājuši algotu darbu, daudzi ir analfabēti. Protams, viņu vidū ir arī ārsti, mūziķi, inženieri, IT speciālisti, bet izglītotiem un kvalificētiem cilvēkiem nav milzīgu problēmu Eiropā atrast darbu, diez vai viņiem laiviņās jābēg pāri jūrai. 

 

Izskatās, ka bēgļu jautājums ir uzjundījis instinktus, kas bija pieklusuši. Publiskajā telpā nereti Latvijā uzvirmo tik liels naids un dusmas, ka jāvaicā, vai esam droša sabiedrība.

 

Stresa potenciāls sabiedrībā pieaug, bet tā tas ir noticis jau vairākus gadus. It kā esam tikuši ārā no krizes, pamazām viss kļūst labāk, bet trauksmes sajūta pieaug. 700 bēgļi Latvijai neko nodarīt nevar, bet uztraukums ir nepamatoti liels. Acīmredzot iemesls trauksmei ir cits, bet tā tiek vērsta pret bēgļiem, pirms tam pret Krieviju un Putinu. Lai gan nekas nav mainījies, vienīgi Krievija vismaz ārēji kļuvusi mazliet mierīgāka, uztraukums ir pierimis, esam pieraduši tā. Tagad meklējam jaunu trauksmes avotu, jo droši vien pamazām pieradīsim arī pie bēgļiem un ar tiem saistītajām problēmām. 

 

Polītiķi pastāvīgi atrod kādu tēmu, ar kuŗu tracināt sabiedrību. Diemžēl Nacionālā apvienība ir visai aktīva sabiedrības „kurinātāja”– abortu likums, tikumība, Krievija, tagad bēgļi.

 

Jā, tas ir savdabīgs polītiskais spēks. Gribas sacīt – ja viņu idejas nestu citi cilvēki, tad tas izskatītos pieklājīgāk, rezultāts būtu cits, labāks. Savulaik bija viens brīdis, kad Sarmīte Ēlerte sāka runāt par moderno nacionālismu, tas bija pievilcīgs, eiropeisks virziens, nevis primitīvs, sektantisks nacionālisms, kas ved uz izolacionismu. Tam varēja būt nākotne, bet tas kaut kā izčākstēja.

 

Kas tagad ir „Vienotība”, es nezinu. Viņi strādāja, ievērojot Eiropas nostāju, bet, ko viņi dara tagad, nepateikšu. Vai partijas iekšējie opozicionāri uztaisīs jaunu partiju, šaubos. Partijai ir vajadzīgas trīs lietas. Pirmā ir cilvēki – gan skaita ziņā ir vajadzīgs noteikts daudzums, gan ir vajadzīgs harizmātisks līderis, kas spēj aicināt cilvēkus. Otrā lieta – ir vajadzīgs intelektuālais resurss, intelekta nesēji pašā partijā. Trešais nosacījums, lai izveidotu partiju – vajadzīga nauda. Ja viņi šīs trīs barjeras pārvarēs, tad varbūt taps jauna partija. 

 

Tā minimālā dzīves pakete, kas mums ir, nemaz tik slikta nav, ja salīdzina ar daudzām citām valstīm plašajā pasaulē, bet pie tās ir pierasts. Gribas kaut ko vairāk un ātrāk, mums vajag, kā viņiem, tur, Rietumos, labklājību un drošāku sociālo vidi. Tā nav, jādzīvo šodienā, bet tas bieži rada stresu.