Nevajadzīgie bērni
Sallija Benfelde    27.04.2015

 

Pēdējā laika populārās temas Latvijas polītikā – demografiskā situācija, ģimenes polītika, pabalsti māmiņām ar bērniem, grozījumi reproduktīvās veselības likumā, ko tautā dēvē par „pretabortu” likumu, un visbeidzot grozījumi Izglītības likumā, lai skolā bērnam noteikti nodrošinātu tikumīgu audzināšanu. Ik pa laikam polītiķi runā par šiem jautājumiem, piedāvā dažādus likumu grozījumus. Vienai no valsts prioritātēm jābūt ģimenēm ar bērniem un bērni jāaudzina tā, lai pieaugušiem ģimene būtu viņu galvenā vērtība, tad Latvijā atrisināsies gan demografijas, gan patriotisma jautājumi – aptuveni tāda ir to polītiķu nostāja, kuŗi par savu un savas partijas prioritāti ir pasludinājuši ģimenes un bērnu jautājumu. Viskaismīgākie šajā jomā ir Nacionālās apvienības (NA) polītiķi. Jāteic, ka viņu centieni abortu jautājumā gan vairāk atgādina vēlmi stingri ierobežot sievietes tiesības lemt par sevi, bet jautājumā par tikumību – ieviest cenzūru, kuŗa turklāt nav vajadzīga, jo likumos un noteikumos šāda norma jau pastāv. Tomēr ir kāds jautājums, kuŗu nevienas partijas polītiķi nav gribējuši risināt un izlīdzas ar sašutuma pilnām frazēm. Proti, tas ir jautājums par bērnunamu bērniem Latvijā un to, kas ar viņiem notiek.

 

Pagājušā gada decembrī, ikgadējā konferencē, ko rīkoja Latvijas Tiesībsargs, klātesošie tika iepazīstināti ar apjomīgas pārbaudes rezultātiem par bērnu tiesību pārkāpumiem ārpusģimenes institucionālajā aprūpē. Šogad februārī Tiesībsargs par šiem jautājumiem runāja preses konferencē, bet martā savu ziņojumu nolasīja Saeimā. Tiesībsarga biroja eksperti bija veikuši apjomīgu izpēti par bērnu tiesību ievērošanu bērnunamos – monitoringa vizītēs apmeklējot 21 šādu institūciju. Monitoringa mērķis bija noskaidrot faktisko situāciju bērnunamos – cik ilgi bērni tajos uzturas, vai un kādēļ tiek ievietoti psichoneuroloģiskajās klīnikās, kā tiek nodrošināta izglītība un bērna saskarsme ar ģimeni. Secinājumi bija šokējoši un skarbi: bez vecāku gādības palikuša un institūcionālā aprūpē nonākuša bērna dzīve tiek salauzta, turklāt par to dāsni tiek maksāts no valsts un pašvaldības budžeta. Vienkārši sakot, var runāt par divām nopietnām un lielām problēmām – par to, cik tas maksā valstij un pašvaldībām un kāds izaug bērns bērnunamā.

 

Saeimas polītiķi izturējās tā, it kā par šīm problēmām pirmo reizi būtu uzzinājuši tikai no Tiesībsarga ziņojuma Saeimā. Piemēram, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Inese Laizāne (NA) debatēs atzinīgi vērtēja tiesībsarga ziņojumu, norādot: „Daudzas atziņas un priekšlikumus tiesībsarga ziņojumā es uztveru kā ceļamaizi mums – Saeimas deputātiem.” Var jau būt, ka „ceļamaize” deputātiem ir iedota, bet līdz šim brīdim nav manīts, ka kaut kas šajā jautājumā tiktu darīts.

 

Kas notiek Latvijas bērnunamos? Kā zināms, tikai daļa bērnu ir bāreņi, pārējo vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības un bērnus adoptēt nevar. Bērnunamos dzīvo 1354 bērni, no kuŗiem internātskolās mācās 288 bērni, savukārt no šiem bērniem 198 dzīvo internātskolās. Lielāko tiesu internātskolas ir tālu, citas pašvaldības territorijā, bet tas nozīmē, ka pie bērna neviens ciemos aizbraukt nevar, pat, ja grib – parasti ģimenes, kam atņemtas šīs aprūpes tiesības, nav turīgas un katrs eiro ir zelta cenā. Internātskola nozīmē arī to, ka bērns ir tālu arī no savām „otrajām mājām”, ja bērnunamu tā vispār var nosaukt. Tātad bērns, kuram jau tā nav klājies viegli, kurš nav saņēmis mīlestību un rūpes par sevi mājās, tiek izrauts arī no bērnu nama vides, nonāk zināmā izolācijā. Šim jautājumam ir vēl otra, financiālā puse – bērnunams saņem pilnu maksu par bērnu, kas tajā lielāko gada daļu nedzīvo, bet arī internātskola par šo bērnu saņem naudu.

 

Grūti pateikt, kādēļ bērni tiek sūtīti uz internātskolām – iespējams, tādēļ, lai saņemtu naudu par bērnu, kurš tur nedzīvo visu skolas gadu; iespējams, tādēļ, ka vietējās skolās reizēm ar bērnunama bērniem nav viegli. Taču vēl trakāk ir tas, ka bērnunami bieži sūta bērnus uz psihoneiroloģiskajām slimnīcām, ja ir grūti tikt ar viņiem galā. Turklāt tādos gadījumos naudu par bērnu saņem gan bērnunams, gan internātskola, gan, protams, slimnīca. Pētījuma laikā tādās slimnīcās atradās 372 bērni no bērnunamiem. Aptaujātie slimnīcu ārsti atzīst, ka šos bērnus lielāko tiesu nevajadzētu ārstēt ar zālēm, viņiem būtu vajadzīgs labs psīchologs, varbūt psīchoterapeuts, un noteikti mīlestība un izpratne palīdzētu šiem bērniem. Protams, reālajā dzīvē  ļoti bieži tas nozīmē, ka bērnam tiek dotas kādas nomierinošas zāles, viņš uz kādu laiku tiek padarīts par pusnemaņā esošu un ļoti mierīgu. Pētot, kādi bērni nāk no bērnunamiem, ir atklājies, ka diemžēl lielāko tiesu tādi bērni ir nedroši, viegli ietekmējami, nav gatavi patstāvīgai dzīvei, ir grūtsirdīgi un vienaldzīgi, neprot veidot savu ģimeni un neprot rūpēties par saviem bērniem. Tādēļ nav brīnums, ka likumpārkāpēju vidū ir ļoti daudz bērnunamu bijušo audzēkņu.

 

Kā jau rakstīju, daļu bērnu adoptēt nevar, bet viņi varētu nonākt audžuģimenēs vai dzīvot pie aizbildņiem, taču par aizbildniecību lielas drošības vairs nav – notiek mēģinājumi labot likumu, lai par aizbildni varētu kļūt tikai radinieki vai cilvēki, kuŗi ar bērnu atrodas nedalītā saimniecībā vai uztur emocionālu saikni ar bērnu, vai audžuģimene. Bērnam pilnīgi sveši cilvēki ir tikai aptuveni astoņi procenti aizbildņu, tāpēc Civīllikuma grozījumi attieksies uz nelielu iedzīvotāju skaitu, uzskata Tieslietu ministrija. Tiesa gan, Tieslietu ministrijas (kuŗa jau ilgāku laiku ir NA paspārnē) iecerētie likuma grozījumi bija radījuši tik skaļu reakciju sabiedrībā un no sabiedrisko organizāciju puses, ka šobrīd likuma grozījumi ir kaut kur „iestrēguši”. „Īpašs risks saistībā ar šo specifisko dalījumu ir tieši zīdaiņiem, kuriem nav iedibinātas kādas saites ar cilvēkiem, kontakti, kur vēl nav paspēts dzīvot nedalītā saimniecībā un tā tālāk. Tāpēc nav saprotams, kāpēc tas jāmaina, kāpēc jāierobežo tas cilvēku loks, kas var palīdzēt bērniem,” neizpratnē bija biedrības „Zvannieki”  pārstāve Linda Balčūne, kuŗa pati savulaik kļuva par aizbildni kādai divus mēnešus vecai meitenītei, kuŗa bija dzimusi priekšlaikus  un cieta no veselības problēmām. Meitenīte Lindai bija svešs cilvēks, vēlāk bērnu viņa adoptēja. Savukārt Alternatīvā bērnu aprūpes alianse bažījas, ka, sašaurinot aizbildņu loku, arvien vairāk bērnu nonāks audžuģimenēs un bērnunamos, no kuŗienes tos varēs adoptēt uz ārvalstīm. No aizbildnības citi cilvēki bērnu adoptēt nevar. Kopumā pērn uz ārvalstīm tika adoptēts rekordliels bērnu skaits – 178.

 

Atliek cerēt, ka rūpes par bērniem tomēr nav tikai krāšņs un skaļš aizsegs, aiz kuŗa kārtot polītiskos darījumus, bet deputātiem tiešām nav vienalga, ka Latvijā ir bērni, kuŗi tiek ierakstīti „otrās šķiras” cilvēkos un kuŗiem nav lielu iespēju dzīvot normālu dzīvi. Šobrīd gan izskatās, ka Valsts prezidenta, ģenerālprokurora un Augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlēšanas un gatavošanās valdības gāšanai, kad paies Latvijas prezidentūra ES, ir svarīgāka par to, kas ar bērniem notiek Latvijā.