Nenākt svešā baznīcā ar savu sprediķi
Sallija Benfelde    20.10.2015

 

Latvijā tiek domāts par to, kā nodarbināt bēgļus, kuŗi ieradīsies tuvāko gadu laikā saistībā ar Eiropas Savienības (ES) vienošanos par viņu uzņemšanu ES valstīs. Nesen arī Rīgas dome paziņoja par savu bēgļu nodarbināšanas plānu – Rīgas pilsētas Nils Ušakovs sociālajā tīklā Facebook paziņoja, ka, gaidot bēgļus, pašvaldība paredzējusi piedāvāt viņiem darbu kapu un galvaspilsētas parku sakopšanā. Atbilde no Latvijas islāmticīgajiem jeb musulmaņiem bija ātra un negaidīta: šādi darbi pazemo musulmaņus.

 

Latvijas Islāma kultūras centra (LIKC) preses pārstāvis Ahmeds Roberts Klimovičs paziņoja, ka islāmā kapi tiek uzskatīti par soda vietu un musulmaņiem tiek ieteikts no tiem vairīties. Tāpat islāmticīgajiem esot „pavēlēts nojaukt krustus, bet šajā darbā jānodrošina to kopšana un tiem jāizrāda cieņa”,  tāpēc tie bēgļi, kuŗi būs musulmaņi, Rīgas domes priekšsēža  iecerētajos darbos piedalīties nevarēšot. Turklāt islāmticīgais drīkstot apbedīt to, kuŗš nepieder viņa ticībai, tikai tad, ja nav neviena cita „neticīgā”, kuŗš to varētu izdarīt.

 

Lai gan pirmajā brīdī šis paziņojums pārsteidza un pat šokēja, jo latviešiem kapu kopšanas tradicijas un mirušo piemiņas jeb svecīšu dienas ir daļa no kultūras, to varēja saprast, jo katrā reliģijā ir savas tradicijas un aizliegumi. Piemēram, pareizticīgo baznīcās sievietēm nav pieņemts iet ar neapsegtu galvu un gaŗajās biksēs, lai gan jāteic, ka Latvijā šo tradiciju ļoti stingri neievēro. Galu galā Latvijā visas konfesijas līdz šim ir sadzīvojušas mierīgi – iespējams, tādēļ, ka cilvēki ir rēķinājušies ar to, ka katrai Baznīcai ir sava iekšējā kārtība un rituāli. Jau ne visai patīkami bija dzirdēt LIKC priekšsēža Abu Umara Hamzas Jāņa Lūciņa un Ahmeda Roberta Klimoviča kādā intervijā sacīto: „Latviešiem ir jāsaprot, ka šeit pēc 50 gadiem būs islāma valsts. Tik vien tāpēc, ka mūsu, islamticīgo, bērni būs vairākumā.”

 

Tajā pašā laikā šajā intervijā Jānis Lūciņš sacīja: „Pravietis Muhameds, kad atbrauca uz Medīnu, slēdza līgumus ar ciltīm, kas dzīvoja apkārt. Ar jūdiem, ar citiem. Mēs neuzbrūkam jums, jūs neuzbrūkat mums… Musulmanis, kuŗš iebrauc kādā valstī, it kā paraksta līgumu ar šo valsti. Mēs zinām, kādi šeit ir noteikumi. Ko tu drīksti un ko tu nedrīksti. Kas ir slikti šajā valstī un kas ir labi. Par ko tu saņemsi sodu, kuŗu nosaka šīs valsts likumi. Tie mums jārespektē. Ja man nepatīk, tad esmu brīvs braukt projām. Cilvēks, atbraucis uz Angliju, nevar pieprasīt, lai tur, piemēram, nāvessods tiktu izpildīts saskaņā ar šariāta nosacījumiem. Tā nekādā gadījumā nav pareiza pieeja. Mēs to neatbalstām. Tā ir viena no ekstrēmisma izpausmēm. Jā, mēs brīvā, demokratiskā valstī varam piedāvāt Saeimai kaut kādas šariāta normas. Piedāvāt. Bet mēs nevaram darīt to, kas šeit nav atļauts. Mums aizliegts darīt to, kas šeit ir nelikumīgs.” Piekrist var arī Roberta Klimoviča sacītajam: „Es bēgļiem darītu zināmus skaidrus, konkrētus noteikumus: šī ir valsts, kuŗā ir konkrēta likumdošana, tā ir jāievēro, jums nebūs ne labāki, ne īpaši sliktāki apstākļi, kā šeit dzīvojošajiem. Tas arī viss.” Abi musulmaņi intervijā saka arī, ka cer – Latvija ar laiku kļūs par Lielā Kalifāta novadu.

 

Tad kā īsti ir? Vai islāms apdraud mūsu tradicijas un kultūru? Saruna ar abiem LIKC musulmaņiem raisa pretrunīgas pārdomas. No vienas puses, viņi ir pārliecināti, ka islāms ir pareizāka reliģija, jo tajā ir mazāk melu, naudas un izvirtību, tātad visi, kas nav islāmticīgi, ir novērsušies no patiesā Dieva ceļa. No otras puses, viņi neatbalsta vardarbību, uzskata, ka ienācējiem kādā valstī ir jāievēro šīs valsts likumi. Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? Likumu ievērošanu, bet ar laiku augošu nepatiku pret tiem, kas, pēc islāmticīgo domām, ir novērsušies no Dieva? Kā izpaudīsies šī nepatika? Pirms diezgan laba laika Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas profesors Leons Taivāns intervijā par islāmu un kristietību man sacīja, ka islāms skaidri un nepārprotami ir pamats tādai rīcībai, kas rada islāma valsti visā pasaulē. Dažādas islāma autoritātes vienā balsī, runājot no publiskām un polītiskām tribīnēm, apgalvo, ka islāms ir miermīlīga, harmoniskas un labas saprašanās reliģija.

 

„Viņi atsaucas uz Korānu, min piemērus no vēstures, kad islāms ir sadzīvojis ar kristietību, jūdaismu un zoroastrismu*. Ir tīrā doktrīna, un ir arī neapgāžamā islāma vēsture. Gan vienā, gan otrā ir atrodami skaidri un nepārprotami norādījumi, ka kaŗošana islāma valsts izveidošanas vārdā ir normāla un likumīga islāma prakse,” toreiz sacīja profesors. Viņš arī skaidroja, ka musulmaņu acīs kristieši jau sen vairs nav ticīgi – kristietība ir mirusi. Musulmaņi raugās uz tiem, kas sauc sevi par kristiešiem, kā uz pagāniem. Katrai reliģijai ir savas ārējās izpausmes, un pirmā izpausme ir vispārcilvēciskā moralitāte: „Ne tikai musulmaņu zemēs nav pieņemts, ka sievietes rāda savus apaļumus un plikumus sabiedrībai uz ielas, ka cilvēki staigā pa ielu iedzēruši vai publiski nodarbojas ar intīmām lietām. Āzijā ārējais puritānisms ir stingrs, un, vērojot tūristu izturēšanos, vietējiem iedzīvotājiem ir skaidrs, ka šiem cilvēkiem nav reliģisku normu, un viņi tāpēc tos neuzskata par cilvēkiem. Vidusmēra musulmanim, skatoties uz tūristiem, ir pavisam skaidrs, ka viņam nav darīšana ar cilvēku, bet ar pusdzīvnieku, uz kuŗu neattiecas cilvēku pieņemtā kārtība.” Vaicāts, vai mums būs musulmaņu Eiropa, profesors sacīja, ka viņam par to ir maz šaubu. Profesors Taivāns sacīja arī, ka, uzņemot Turciju ES, būs jārēķinās ar to, ka islāms kļūs vēl spēcīgāks.

 

Kā zināms, nupat pēc Vācijas kancleres Merkeles iniciātīvas, ES nolēmusi sniegt lielu atbalstu Turcijai, lai stiprinātu tās spēju nelaist cauri savai valstij bēgļus. Protams, var diskutēt, vai atbalsts Turcijai ar nolūku samazināt bēgļu plūsmu dos gaidīto rezultātu, tāpat kā var strīdēties, vai tas stiprinās islāma pozicijas. Tomēr jāatzīst, ka profesora pirms visai daudziem gadiem teiktais par Islāma valsti šodien īstenojas. 

 

Latvija daudzu iemeslu dēļ nevar palikt malā un nepiedalīties bēgļu problēmas risināšanā. Patiesībā tas neizdotos arī tad, ja mēs atteiktos bēgļus uzņemt, jo viņi vienkārši ir – pēdējā laikā Latvijā nelegāli jau ierodas bēgļi no Irākas un Afgānistānas. Katrā ziņā tie bēgļu simti, kuŗus Latvija solījusies uzņemt, manuprāt, valsti nevar apdraudēt, bet nav zināms, kas notiks tālāk, jo lavīna nav apturama, vismaz ar skaistiem vārdiem par solidāritāti nē. Tādēļ valstij ir jābūt ļoti stingrai un noteiktai polītikai bēgļu jautājumā – viņiem tiešām skaidri un saprotami ir jāpasaka, kādi ir mūsu likumi un kārtība un jāpaskaidro, ka to neievērošanas gadījumā viņi zaudēs tiesības šeit atrasties un tiks izraidīti. Tāpat arī Drošības policijai būs rūpīgi jāseko bēgļu gaitām Latvijā, lai nepieļautu, ka radikāli noskaņoti musulmaņi (gan jau kāds tiks cauri atlases sietam) pulcē ap sevi ar dzīvi neapmierinātos un kaļ plānus, kā atriebties tiem, kuŗi nav musulmaņi. Gan jāpiebilst, ka Latvijas iedzīvotājiem nevajadzētu bēgļus sagaidīt ar naidu un pārmetumiem, jo naids vienmēr saņem atpakaļ naidu, bet mums vajadzētu atgādināt, ka svešā baznīcā ar savu sprediķi nenāk un viesos jāievēro mājas saimnieku kārtība.

* zoroastrisms – pravieša Zaratustras (1. g. tūkstoša p. m. ē. pirmajā pusē) dibināta reliģija, kuŗas pamatā ir mācība par divu spēku - labā un ļaunā - cīņu un uguns pielūgšana.