Ņēmēji
Sallija Benfelde    01.07.2014

 

Rudenī 12. Saeimas vēlēšanās Aināra Šlesera partijas Vienoti Latvijai sarakstā grasās startēt pulciņš bijušo polītiķu – ekspremjērs Aigars Kalvītis, bijušais Saeimas deputāts Jānis Jurkāns, kādreizējais Saeimas priekšsēdis Jānis Straume un kādreizējais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Jāpiebilst, ka Kalvītis un Zalāns ir bijuši nu jau likvidētās Tautas partijas polītiķi, Jānis Jurkāns vadīja Tautas saskaņas partiju, 2005. gadā no polītikas aizgāja, bet 2011. gada ārkārtas Saeimas vēlēšanās kandidēja Šlesera Reformu partijas LPP/LC sarakstā, bet netika ievēlēts. Savukārt Jānis Straume savulaik bija partijas TB/LNNK priekšsēdis, aktīvo polītiku pameta 2009. gadā pēc neveiksmes vēlēšanās, bet 2011. gadā no partijas izstājās.

 

No Šlesera partijas saraksta rudenī kandidēs arī nu jau bijušais Eiroparlamenta deputāts (un pirmās valdības vadītājs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un Ministru prezidents no 2007. līdz 2009. gadam) Ivars Godmanis.

 

Raugoties uz bijušo polītiķu vēlmi atgriezties varas gaiteņos, varētu īpaši nebrīnīties, jo ne jau tikai minētie vīri sapņo par atgriešanos polītikā, – kā zināms, līdz šim aktīvi rosījies un par partijas Latvijas attīstībai priekšsēdi kļuvis arī kādreizējais partijas Jaunais laiks dibinātājs un Ministru prezidents no 2002. līdz 2004. gadam Einars Repše. Pārsteidz tas, ka bijušie polītiķi ir gatavi kandidēt uz Saeimu no Šlesera saraksta, jo Šlesers ne vien noslēpj, bet ir atklāti deklarējis, ka pēc vēlēšanām darbosies kopā ar Saskaņas centru (SC). Patiesībā Šlesera partija ir SC „latviskais variants”, jo tik vienkārši uz diviem krēsliem SC nosēdēt nespēj, – krievu valodā runājošie vēlētāji Latvijas polītikā grib redzēt „vairāk Kremļa”, bet latviešu vēlētāji tomēr Kremli un Putinu tik ļoti nemīl. Tā nu ir izdomāts veids, lai vilks paēdis un kaza dzīva.

 

Kā zināms, jau otro sasaukumu Rīgas domē valda SC un dažādi korupcijas skandali mazumā neiet, bet Kalvīti, Godmani, Straumi, Zalānu, Jāni Jurkānu (un gan jau daudzus citus arī) tas nemulsina. Nupat saistībā ar Rīgas Brīvostu briest skandals par Eiropas fondu naudu. Latvijā Likumā par ostām ir noteikts, ka Rīgas ostas valdē ir astoņi cilvēki: četrus ieceļ (un atbrīvo) Rīgas pilsētas dome, bet četrus – Satiksmes, Finanču, Ekonomikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvjus – ieceļ (un atbrīvo) Ministru kabinets. Šķiet, ka Rīgas dome un Rīgas brīvosta pamazām īsteno ieceri par Kohēzijas fonda naudu Brīvostā, Krievu salā, uzbūvēt divas jaunas piestātnes, kas tiks uzdāvinātas kādam privātuzņēmējam, un šī iecere varētu maksāt vismaz 34 miljonus eiro. Valdība rīkojas šo jautājumu izskatīt, bet, kas no tā iznāks, grūti paredzēt. Katrā ziņā tos, kas domā startēt no Šlesera saraksta un ir ar mieru pēc vēlēšanām darboties kopā ar SC, tādi „sīkumi” kā korupcija, valsts un pašvaldību budžeta un Eiropas fondu naudas šķērdēšana neinteresē. Tā teikt, ja var tikt pie vietas Saeimā, tad ir pilnīgi vienalga, kā un ar kuŗu kopā.Protams, varētu jautāt, kas liek domāt, ka valdība, piemēram, briestošo skandalu centīsies noklusēt vai arī nemaz nespēs atrisināt.

 

Trīs mēnešus pirms 12. Saeimas vēlēšanām pašreizējā Laimdotas Straujumas valdība ir nonākusi gandrīz turpat, kur bija Valža Dombrovska valdība pirms viņa demisijas. Toreiz iemesli bija kā daudzslāņaina kūka: formālais iegansts bija Zolitūdes traģēdija, pretrunas un domstarpības valdībā un vairākuma trūkums Saeimā. Situācijā, kad t.s. Dombrovsku ģimenes kreditu lieta jebkuŗā brīdī varēja tikt publiski „uzspridzināta” un demisiju jau gatavojās pieprasīt koalicijas kollēgas, valdības vadītājam nekas cits neatlika kā paziņot par atkāpšanos no amata.

 

Koalicijas balsojums Saeimā Straujumas valdībā līdz šim šķiet visai stabils, arī skaļu savstarpēju partiju strīdu vismaz publiskajā telpā nav, ja nu vienīgi Nacionālās apvienības (NA) un Saskaņas centra (SC) apgalvojumi, ka Vienotība izmanto Satversmes aizsardzības biroju, lai ieriebtu polītiskajiem konkurentiem, t.i., Nacionālajai apvienībai. Tomēr atšķirības starp abām valdībām tik lielas nemaz nav. Straujumai nākas valdībā aizstāt veselības ministri, tieslietu ministrei nav pielaides valsts noslēpumam, finanču ministrs ir ticis publiski norāts pēc uzdrīkstēšanās ieminēties par nodokļiem un ir paziņojis, ka pēc vēlēšanām no polītikas aizies. Nesmukumi kļuvuši redzami arī Labklājības ministrijā, kas cenšas, lai netiktu pievērsta uzmanība problēmām pansionātos cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un ar administrātīvām metodēm pūlas apklusināt darbiniekus, kuŗi neizliekas, ka nekā tāda nav. Problēma ir ar izglītības ministres un ministrijas nespēju atrast atalgojuma metodiku un aprēķināt vajadzīgās naudas daudzumu skolotāju algām. Un nu jau gandrīz mūžīgais KNAB jautājums, kuŗa iespējamo risinājumu pašlaik ieraudzīt nevar.

 

Veselības ministres Ingrīdas Circenes demisiju pieprasījusi pat arodbiedrība, ne tikai abas ģimenes ārstu asociācijas, tāpēc var teikt, ka Latvijas mediķi un medicīnas darbinieki vienā balsī pieprasa ministres atkāpšanos. Ministru prezidente demisiju neprasīšot, jo Circene esot nopietni slima un tas nebūšot ētiski. Varētu piekrist, ja demisija tiktu pieprasīta saistībā ar slimību – tā teikt, cilvēks tiek norakstīts tāpēc, ka ir slims. Bet veselības ministri jau neatlaistu par slimību, bet tāpēc, ka to pieprasa (un ne jau pirmo dienu) Latvijas mediķi. Protams, pavisam normāli būtu, ja veselības ministre pati paziņotu par demisiju, bet par to laikam pat sapņot nav vērts, jo ministre ir paziņojusi, ka atkāpties negrasās. Ministres partijas biedre, Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa ir solījusi šo jautājumu atrisināt, kaut ko līdzīgu ir paudis arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, bet nekas nemainās, un tā nu mums ministrs ir un ministra nav.

 

Līdzīgi ir ar tieslietu ministri Baibu Broku, kuŗai nav pielaides valsts noslēpumam, bet kuŗa pati atkāpties nedomā. Valdības vadītāja it kā gribētu prasīt Brokas demisiju, ja rudenī nebūtu vēlēšanas. Līdzīgi ir ar KNAB – Straujuma atzīst, ka biroja vadītājs Streļčenoks netiek galā ar saviem darba pienākumiem un nevar biroju vadīt, bet pirms vēlēšanām neko citu pasākt nevar kā vienīgi veidot jau kuŗo komisiju un vienu un to pašu apspriest desmito reizi. Labklājības ministru Uldi Auguli par mēģinājumiem apklusināt darbiniekus brīdināja prokurātūra, bet par izglītības ministres Inas Druvietes nepadarītajiem darbiem atklāti valdības sēdē izteikusies pati valdības vadītāja.

 

Savukārt finanču ministrs Andris Vilks bija spiests uzklausīt publisku savas partijas biedres un partijas priekšsēdes Solvitas Āboltiņas nopēlumu par vēlmi pirms vēlēšanām runāt par nodokļiem, jo par tiem drīkstot runāt tikai pēc vēlēšanām. Protams, ir arī vēl citas lielākas vai mazākas problēmas, kuŗu risināšana nevedas, un rādās, ka līdz rudenim nekas nenotiks. Varētu teikt, ka iet kā pa celmiem, bet kopumā visi ir puslīdz apmierināti un neviens nerunā par lemt nespējīgu koaliciju.

 

Starp citu, pirms Jāņiem notika pētījuma „Nelegālie tīkli un polītika Baltijas valstīs”  prezentācija, kuŗā secināts, ka Latvijā pievienoties kādai polītiskajai partijai nav vienkārši, jo tiek prasītas rekomendācijas no partijas biedriem.  Turklāt lēmumu pieņemšana partijās nenotiek īpaši caurspīdīgi un saprotami, un tas daļu cilvēku attur no iesaistīšanās polītikā. Dažus mēnešus pirms nākamajām vēlēšanām 11. Saeimā jau ir 13 pie frakcijām nepiederoši deputāti. Pēdējie „nepiederošie” parādījās 18. jūnijā, kad no partijas un arī no frakcijas  Vienotība izstājās Janīna Kusīte-Pakule, Ingūna Rībena un Andris Buiķis. Deputātu publiskie paziņojumi liecina, ka tieši partijas darba stils un lēmumu pieņemšanas veids mudinājuši viņus aiziet. Protams, var izdarīt grozījumus likumā, tajā var ierakstīt, ka partijām ir pienākums attīstīt vienotus iekšējos ētikas standartus, bet, kā zināms, ētika un morāle vismaz Latvijā ir izplūdis jēdziens.

 

Uz šī fona nepārsteidz dažādu gribētāju jeb, precīzāk sakot, – ņēmēju rosīšanās. Paņemt varu, ja ir tāda iespēja, tikt pie savas un savējo labklājības uz Latvijas rēķina. Tāpēc rudens vēlēšanas būs nopietns pārbaudījums vēlētājiem, viņu spējai spriest un domāt.