19.08.2013
"Nepilsoņu kongress" un no tā izkūņojies "Nepārstāvēto parlaments" ir institūcijas, kas aptveŗ arī Latvijas pavalstniekus, un visu šo personu kopu apvieno riebums pret atjaunoto Latviju, kas šo cilvēku acīs ir tikai "Ceturtā maija republika jeb etnokratija', un viens no šīs atjaunotās brīvvalsts simboliem viņuprāt ir "tā melnā kārba" - Okupācijas mūzejs, ko gadā apmeklē nu jau kāds simttūkstotis, ieskatot prominentus viesus no ārvalstīm, tostarp Izraēlas 90 g. v. prezidents Šimons Peress.
Abu minēto institūciju priekšplānā rosās polītiskie dvīņi - Vladimirs Lindermans un Jevgeņijs Osipovs, "mūžīgais antifašists" Josifs Korens un Aleksandrs Gapoņenko. Šiem vīreļiem niez nagi - ko lai liek pretim Okupācijas mūzejam? Gudroja - un sagudroja: vajag izveidot Nepilsoņu mūzeju jeb Dzīvās atmiņas mūzeju (izcēlums mūsu red.). "Nepilsoņu kongresa" mājaslapā teikts, ka "tā laika" (okupēto) Latviju veidojuši tie paši cilvēki, kas tagad ir nepilsoņu statusā. Būšot uzstādīta liela karte, kur tiks norādīti konkrētie uzņēmumi, saimniecības un organizācijas, kas tika slēgtas pēc 1990. gada. Šis nelojālo aprindu "antimūzejs" esot jāizveido netālu no Okupācijas mūzeja, "pārvilinot" tā apmeklētājus.
Iecerētā "antimūzeja" iniciātori nostalģiski piemin tagadējo Okupācijas mūzeja ēku, kas padomju laikā bija Latviešu sarkano strēlnieku mūzejs un laistījās kapara krāsā. No sevis atļaušos piebilst, ka šis mūzejs bija balstīts uz liekulību un meliem, tāpat kā visa to gadu sistēma: tika cildināti sarkanie strēlnieki un viņu komandieŗi, kuŗus līdz pat Staļina nāvei i pieminēt nedrīkstēja, bet Brežņeva laikā, kad tapa šis mūzejs, cildināto sarkano kaŗavadoņu biografijas beidzās ar teikumu: "Represēts personības kulta laikā." Ne vārda par to, ka viņus, tāpat kā Linardu Laicenu, Maskavas latviešu teātŗa aktrises (!), Butovas poligonā, bieži pēc spīdzināšanas, nošāva kā suņus, un 1940. gada jūnija, kad Latvija tika okupēta, - viņu vispār nedrīkstēja būt - gaiss, tukšums. Un, tikai Gorbačovam nākot pie varas, tā ap 1987. gadu, varēja vispār pieminēt tādus nošauto "sarkano latviešu" izcilniekus kā Mežlauks un Smilga, jo viņi taču arī Brežņeva laikā bija noklusētie spitālīgie ķeceŗi - trockisti.
Tajos gaŗajos četrdesmit pēckaŗa gados vairākums Latvijas iedzīvotāju, kuŗiem šķita, ka "tas nekad nebeigsies", neizbēgami piemērojās, centās padarīt savu dzīvi ciešamu, dažs labs "taisīja karjēru". Pēc Staļina nāves cilvēki Latvijā prata arī priecāties, ģimenes vai draugu lokā līksmot, - kā nu ne. 1981. gadā, kad man bija priekšlasījumi Ziemeļamerikas trimdas pagastos, reiz pie manis raudādama pienāca sirma sieviete, kuŗa, būdma pensionāre, visžēlīgi bija izlaista no PSRS pie aizjūras radiem, un teica: "Redziet, es stāstu to pašu, bet viņi (trimdinieki) man netic. Viņi domā, ka Latvijā visi gaužas, sten un vaid."
Visiem okupētajā Latvijā nācās liekuļot un melot - arī sev pašam, arī bērniem. Sienām bija ausis, sapulcēs bija jārunā krieviski, ja klausītāju vidū bija kaut viens latviešu valodas nepratējs.Cīņa un Sovetskaja Latvija vēstīja par nopelniem bagātām slaucējām un izciliem virpotājiem - sociālistiskā darba varoņiem, bet man, piemēram, tas bija, sķiet, 1971. gadā, bija jāstāv gaŗu gaŗā rindā pēc olām (bija rakstīts: "Olas diētiskas. Jaica dietičeskije). Neilgi pirms tam Krišjāņa Barona ielā rinda pēc vīriešu ziemas cepurēm stiepās vesela kvartāla gaŗumā.
Ja neskaitām partijas un padomju aparāta karjēristus, Latvijas pamattautai tā bija sveša vara. "Viņi tur augšā" - tas bija PSKP CK Polītbirojs Maskavā., un Rīgā biedrs Voss, formāli "pirmais sekretārs", bija atkarīgs no otrā sekretāra - krieva, kuŗš bija faktiskais vietvaldis.
Un tagad paskatīsimies, ko par "padomju varas" gadiem Latvijā Rīgas krievvalodīgajā izdevumā Vesti raksta Modris Auziņš, kam jau labu laiku "piestāvētu" cits uzvārds - Ovsjaņņikovs: tā dēvētājā (!) "okupācijas periodā" latviešu literātūra, māksla un pat valoda (!) piedzīvojusi "tādu uzplaukumu, kādu tās nebija pazinušas visā savā eksistences laikā".
Modrim Auziņam pastarpināti oponē Agris Liepiņš, Latvijas Avīzē rakstot: "Padomju okupācijas gados latviešu tautai nācās izturēt neiedomājamu pārkrievošanas spiedienu no Maskavas puses." Tie latviešu literātūras un mākslas sasniegumi (pēc Staļina nāves), kas tomēr pieminami šajos gados, manuprāt gūti par spīti šim spiedienam.
Agris Liepiņš diemžēl pāršauj pār strīpu, apgalvojot, ka "pie jaunās varas mums viss bija svešs un nepieņemams. Sveša valoda, svešas, aziātiskas (!) ieražas, sveša, nesaprotama un nepieņemama mentālitāte un sveša kultūra." Tie vārdi par "aziātiskajām ieražām" nepatīkami atgādina citos laikos lasīto par "aziātiskajām ordām". Tolstojs un Čechovs te nav vainojami.
Franks Gordons
Atpakaļ
.jpg)
