Žurnālistes Sallijas Benfeldes saruna ar sociologu Aigaru Freimani 16.06.2015
Vai Raimonda Vējoņa ievēlēšana Valsts prezidenta amatā maina Latvijas polītisko partiju spēku samēru un ietekmi?
Domāju, ka tas neko nemaina. Vējoņa ievēlēšana ir kā apstiprinājums tam, ka esošā koalīcija var turpināt pastāvēt vienalga kādā veidolā, ieskaitot arī valdības maiņu. Par spīti tam, ka Nacionālā apvienība stingri palika pie Egila Levita kandidatūras vai ne pie viena no kandidātiem, nebalsojot par Vējoni, neviens viņus negrasās izmest no koalīcijas. Nav jau ko likt vietā.
Ir taču Mārtiņa Bondara un Ingunas Sudrabas frakcijas.
Teorētiski ir, bet tie mazie ir tik nesaprotami un neprognozējami, ka es domāju neviens ar viņiem negrib pīties. Laika patēriņš, mēģinot ar viņiem abiem tikt skaidrībā, manuprāt, būtu lielāks, nekā vajadzīgs, lai tiktu galā ar visu Nacionālo apvienību. Turklāt viņu prasību līmenis, it sevišķi no Latvijas Reģionu apvienības puses, varētu būt tik kosmisks, ka lielās varas partijas ar to vienkārši nespētu tikt galā. Redzot kaut vai Bondara ambīcijas pirms Prezidenta vēlēšanām, zinot viņa frakcijas deputātu Artusu Kaimiņu... nē, tas nebūtu iespējams.
Ja runājam par Vējoņa ievēlēšanu, domāju, ka tas bija gaidāms, nesaprotu, uz ko cerēja Egils Levits un Nacionālā apvienība. Zinot kopējo noskaņojumu, pie jebkuras balsu skaitīšanas prognozes nekādi nesanāca, ka Levits var iegūt vajadzīgo balsu skaitu. Iespējams, cerība bija salauzt iekšējo pretestību Vienotībā, kas būtu liels solis uz priekšu, bet tas neizdevās. Balsu skaits Levitam vairākās balsošanas kārtās no Vienotības nemainījās, pārējie palika uzticīgi Vējonim, par spīti prātojumiem, ka nevajag būt infantiliem, ka tās ir muļķības, ka jāievēro amatu sadalījums un katrai partijai pienākas kāds no lielajiem amatiem. Tam tomēr ir nozīme. No kompetences viedokļa raugoties, Egils Levits, protams, izskatītos labāk par Raimondu Vējoni, it sevišķi starptautiskajā kontekstā Levits mazliet atgādina Vairu Vīķi-Freibergu jaunā veidolā. Domāju, ka tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc spiediens ievēlēt Levitu no dažādām ietekmes grupām caur plašsaziņas līdzekļiem bija tik liels. Bet iekšējai polītiskajai greizsirdībai ir liela nozīme ja Levits tiktu ievēlēts kā Nacionālās apvienības izvirzītais bezpartejiskais kandidāts, tad tas būtu iemesls dažādām sīkām ķildām, amatu pārbīdēm, un koalīcija kļūtu vēl nestabilāka. Tagad var teikt, ka koalīcija ir palikusi tikpat stabila, par spīti tam, ka Nacionālā apvienība laikam par Vējoni nebalsoja.
Vai nav tā, ka Nacionālā apvienība vienkārši izmantoja Levita kandidatūru, lai vairotu savu populāritāti, lai gan saprata, ka Levitu neievēlēs?
Lielais jautājums ir, vai Nacionālā apvienība kaut ko ieguva vai neieguva, virzot Levitu Prezidenta amatam? Ja raugāmies no socioloģijas viedokļa, tad man šķiet, ka vairāk neieguva, nekā ieguva.
Kāpēc?
Kaut gan tika pausts, ka Egils Levits ir vērtību polītiķis, bija redzams, ka daudzos jautājumos viņš ir pragmatiķis. Piemēram, jautājumā par partnerattiecībām Levita nostāja sākumā bija ļoti stingra acīmredzot, lai pieskaņotos Nacionālās apvienības nostājai, kas viņu izvirzīja, bet pēc tam sāka peldēt un virzījās prom no šīm nostādnēm. Manuprāt, tas viņam nepiestāvēja, kaut arī tas ir tikai viens sīks piemērs. Mans jautājums vai Egils Levits varētu iestāties Nacionālajā apvienībā un nākamajās vēlēšanās varētu kandidēt no viņu saraksta? Ja tas notiktu, tad nešaubos, ka tas būtu liels ieguvums Nacionālajai apvienībai. Izskatās, ka Levits to negrasās darīt. Protams, viss var notikt, bet pašlaik Nacionālā apvienība neko daudz nav ieguvusi. Šobrīd Levits ir nospēlējis savu lomu Latvijas polītikā gan lielāku nekā 1993. gadā, kad ieradās no Rietumiem, kur toreiz bija jau kādu laiku nodzīvojis.
Vai, jūsuprāt, toreiz Levitam neizdevās neko no iecerētā paveikt?
Toreiz Levits bija tieslietu ministrs pārejas sabiedrības laikā, kad bija pavisam citi likumi. Man bija sajūta, ka viņš bija mazliet apjucis. Tiesiskā reālitāte, ko viņš būvēja, bija ļoti atšķirīga no patiesās Latvijas reālitātes, kuŗā mēs visi dzīvojām. Tiesiskums tika interpretēts visnegaidītākajos, bieži vien grūti saprotamos veidos. Arī toreiz Levits sacīja, ka zina, kā funkcionē valsts, kā darbojas tiesiskums, tagad viņš apgalvo to pašu. Vai viņš zina, kā darbojas valsts tieši pie mums, Latvijā? Vai zina, kā viss reāli notiek? Man ir bažas, ka nezina. Levita priekšstats par valsti nāk caur tiesiskuma jēdzienu varbūt, ka tas ir labi, jo tiesiskums beidzot būtu jāievieš, lai tas neturpinātu būt brīvi interpretējama parādība. Visi ar to ir samierinājušies, ka Latvijai ir likumu kopums, kas atbilst visiem starptautiskajiem standartiem un ir reālitāte, kas ir tālu prom no visiem standartiem un minimumiem, sākot jau ar dzīves līmeni un pensijām. Šīs pretrunas netiek pamanītas, visi dzīvo tādā kā dalītā reālitātē, samierinās ar to. Levits varbūt tuvinātu šīs reālitātes, bet kā Prezidents viņš to nevarētu izdarīt, jo tur rokas par īsām, Prezidentam ir noteiktas pilnvaras un funkcijas.
Prezidenta priekšvēlēšanu publiskajās diskusijās kandidātiem tika uzdoti jautājumi par problēmām, kas risināmas valdībai un Saeimai, bet kurus Prezidents nevar atrisināt piemēram, pensijas, veselības aprūpe, izglītība. Protams, ir svarīgi uzzināt nākamā Prezidenta uzskatus un attieksmi šajos jautājumos. Protams, Prezidentam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības un iespējas publiski paust savu viedokli, ietekmēt sabiedrisko domu, bet, klausoties diskusijās, brīžam šķita, ka no Prezidenta tiek gaidīta rīcība, kas ir ārpus viņa pilnvarām.
Man, skatoties diskusijas, bija tieši tā pati sajūta tiek runāts ar izdomātiem cilvēkiem, no kuŗiem viens jau rīt stāsies visas tautas priekšā kā izpildvaras vadītājs, kuŗu iebalsojuši vēlētāji. No otras puses par ko tad runāt ar Prezidenta amata kandidātu? Īsti jau nav par ko runāt. Protams, uzdodot jautājumus par visiem aktuālajiem jautājumiem, diskusijas bija raitākas un interesantākas, turklāt notika tādā brīvā lidojumā, kādā tas nekad nenotiek ar valdības vai koalīcijas pārstāvjiem. Parasti polītiķi atbild, ka problēma ir jāpārrunā ar koalīcijas partneriem, ka tas ir likumdevēja jautājums un tamlīdzīgi. Tādas sarunas parasti visu it kā lieliski izskaidro, pieradina pie tā, ka neko nevar atrisināt, ka viss notiek kaut kā gandrīz maģiski un nemaināmi, bezgalīgi saskaņojot un pārrunājot kaut kur, kaut kādā neesošā veidojumā, kas tomēr fiziski pastāv koalīcijas padomē. Ar Prezidenta amata kandidātiem varēja par visiem jautājumiem tā kārtīgi izrunāties, viņiem nedomājot par saskaņošanu kaut kur ar kaut ko.
Jautājums vienīgi vai šīm diskusijām bija kāda lielāka jēga?
Var jau būt, ka viss ir kārtībā, nav jābrīnās par šīm diskusijām, jo tās ir zināmas sabiedrības daļas gaidas no polītikas, jo tiešām tika izrunāti visi aktuālie jautājumi. Savā ziņā tas bija kā psihoterapijas seanss, turklāt tika saņemtas ļoti pareizas atbildes, izņemot dažus Saskaņas kandidāta Sergeja Dolgopolova tekstus. Manuprāt, Dolgopolovs sagrāva tos cerību asnus, kas pēdējā laikā Saskaņas ideologiem bija radušies saistībā ar latviešu vēlētājiem. Dolgopolovs skaidri pateica, ka Krima pieder Krievijai, par Krievijas armiju Ukrainā viņš neko nezina, jo nav neko tādu redzējis un vispār nezina, kas notiek Ukrainā un kas tur karo. Tas bija Krievijas atbilžu standarta komplekts jautājumos par Ukrainu un Krimas aneksiju un okupāciju. Viņš arī pauda, ka Latvija ir atbildīga par visu, kas notiek Eiropas Savienībā, ka mums ir jāatbild par Āfrikas bēgļiem, kuŗi ir radušies Eiropas polītikas dēļ un tamlīdzīgi. Protams, to visu varēja pateikt tādā veidā, lai nepareizā vēsts nenonāktu Saskaņas vēlētāju ausīs un nenokaitinātu latviešus piemēram, Rīgas mērs Nils Ušakovs parasti veido tik smalkas vārdu vinjetes, ka neko nevar saprast, bet beigās apmierināti ir visi. Dolgopolovs izvēlējās citu veidu, kā paust savus un partijas uzskatus un skaidri pauda Saskaņas patieso ideoloģiju. Domāju, ka viņš radīja kaitējumu Saskaņai, kas cenšas savā pusē dabūt arī latviešu vēlētājus, bet parādīja latviešiem, kas ir kas.
Pēc kandidātu publiskajām diskusijām vairākkārt nācās dzirdēt, ka Levits būtu labākais Latvijas Valsts prezidents, bet bažas radot pārliekais konservatīvisms, kas Latvijai nederot, jo tad mēs vienmēr paliksim tur, kur esam šobrīd. Vai piekrītat tādam vērtējumam?
Nezinu, man gan radās iespaids, ka aiz ārējās stingrības slēpjas pragmatiska nostāja. Man Levitam būtu bijis viens jautājums kā Eiropas Kopienas tiesnesim. Ja tiesā nonāktu lieta par prasību pret savu valsti, piemēram, no kāda Latvijas pilsoņa saistībā ar to, ka Latvijā nav partnerattiecību likuma un tādēļ ir pārkāptas viņa tiesības kādos jautājumos, kā rīkotos Levits? Eiropas kopējā virzība ir mazliet citā virzienā nekā Latvijā, pat katoļticīgā Īrija nobalsoja par viendzimuma laulību legalizāciju. Man tomēr gribētos zināt Levita nostāju šajā jautājumā, bet diskusijās to tā pavisam skaidri saprast nevarēja. Tādēļ nezinu, vai un cik konservatīvs ir Egils Levits. Ārēji viņš noteikti tāds vēlējās būt, jo viņu izvirzīja Nacionālā apvienība, kuŗa apgalvo, ka ir konservatīva. Mani mazliet pārsteidza, ka daļa intelektuālās elites, kas plašsaziņas līdzekļos sevi pasniedza kā eksperti un savulaik bija kritiski noskaņoti pret Levita izstrādāto Satversmes preambulu tās it kā konservatīvā satura dēļ, tagad Levitu dēvē par jauno polītikas zvaigzni, ļoti viņu aizstāv. Domāju, ka ārējā forma, tas, ko varētu dēvēt par latvieša mazvērtības kompleksu pārvarēšanas iemiesojumu, visu izšķīra, radīja simpātijas. Neapšaubāmi, ka Levits nemulstu nevienas lielvaras vadītāja priekšā, varētu spoži, ar pašcieņu uzstāties jebkurā auditorijā un aizstāvēt savus uzskatus, viņš prot vairākas valodas viņš ir kā laba polītiska eksporta prece, kā labs ārpolītikas zīmols, ar ko Latvijā saistās Vairas Vīķes-Freibergas vārds. Acīmredzot sabiedrība atkal vēlējās kaut ko tādu, ko varētu uztvert kā izcilību. Raimonds Vējonis ar savu lauku puiša tēlu, malēnisko izrunu un vienkāršību, protams, nevar kļūt par vadzvaigzni polītikas debesīs.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
