Nejēdzīgas komisijas
Kārlis Streips    17.11.2014

 

Latvijas jaunā Saeima ir sākusi itin aktīvu un nasku darbību, it īpaši tas sakāms par parlamentāro opoziciju.  Jau pirmajās darba nedēļās deputāti savākuši pietiekami daudz parakstu, lai veidotu tā dēvētās Saeimas izmeklēšanas komisijas divos jautājumos.  Pirmais ir pērn sabrukušais Maxima veikals Rīgas Zolitūdes mikrorajonā, kad bojā gāja 54 cilvēki.  Otrs ir patlaban lielākoties valsts īpašumā esošās bankas Citadele pārdošanas process. Abos gadījumos neko daudz no jaundibinātajām  komisijām nevaram gaidīt.

 

Zolitūdes nelaimē jautājumi ir par to, kas tur izdarīts greizi,  un arī par to, kuŗš šai nelaimē  būtu vainojams. Pirmajā gadījumā atbilde ir jāsniedz speciālistiem, bet otrā - likuma sargiem.  Lasītāji, iespējams, atceras, ka katastrofas rezultātā no amata aizgāja toreizējais valdības vadītājs  Valdis Dombrovskis, vismaz tā tas toreiz tika skaidrots.  Taču Rīgas amatpersonas, kas tomēr ir vistiešāk atbildīgas par būvatļaujām un tamlīdzīgiem jautājumiem Latvijas galvaspilsētā, no atbildības atkratījās kā vien prazdamas.  Pat tās Rīgas domes iestādes vadītājs, kuŗa ir atbildīga par minētajiem procesiem, paziņoja, ka no viņa demisijas nekāda labuma nebūšot, un tāpēc viņš palikšot savā vietā.  Aptuveni to pašu pateica ļoti bieži demagoģiskais Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs.

 

Kas īsti noveda pie milzīgās traģēdijas, par to celtniecības speciālistiem nekādu jautājumu nav.  Pagājušajā nedēļā kādā  Latvijas laikrakstā bija atreferēts kāda lasītāja teiktais. Lasītājam un viņa kollēgām mechaniķiem jau otrajā dienā pēc traģēdijas bijis skaidrs, ka nekādā ziņā nedrīkstēja pārzāģētās sijas sastiprināt tikai  ar skrūvēm.  Likumi ir jāievēro visiem, uz skrūvēm mechanikā neko neveido!  Ja arī sijas kaut kādu iemeslu pēc bija jāzāģē, tad būvlaukumā tās obligāti vajadzēja sametināt, pārbaudot ar rentgenu, atjaunojot monolīto variantu.

 

Lūk, kā.  Vismaz cik man zināms, Saeimā nav neviena deputāta, kas būtu celtniecības speciālists.  Ko tad īsti komisija domā pārrunāt un spriest?   Izmeklēšana  turpinās jau gandrīz gada gaŗumā.  Var teikt, ka tā ir pārāk gaŗa gumijas staipīšana, bet, no otras puses, ir labi, ka tas tiek darīts rūpīgi un bez pārsteidzīgiem secinājumiem.  Ja tagad speciālistiem, kuŗi ar to nodarbojas, būs jāgatavo ziņojumi un jāpiedalās minētās komisijas sēdēs, lai deputātiem skaidrotu notikušo,  tad tas acīmredzot nozīmēs, ka viņi tajā laikā nevarēs darīt savu pamata darbu, proti - izpētīt notikušo.  

 

Ja savukārt deputātiem ir padomā noteikt vainīgos, tad tas tomēr nav darbs polītiķiem, tas ir darbs policistiem un prokuroriem.  Būtība visā Zolitūdes lietā ir tāda, ka acīmredzot kāds nav ievērojis likumu.  Latvijā ir raksturīgi, celtniecības uzņēmumiem lielu projektu īstenošanā  izmantot daudz  apakšuzņēmēju, un ne vienmēr  ir gūstama  pārliecība, ka tie attiecīgos noteikumus un likumus ievēro tikpat skrupulozi, kā to dara galvenie uzņēmēji.  Ja deputātu mērķis ir aplūkot likumu un spriest, vai tajā būtu kaut kas maināms attiecībā uz apakšuzņēmējiem, lai tas tā būtu, taču arī to var darīt citas valsts instances, nav vajadzīga speciāla komisija.  Ja mērķis tomēr ir spriest par vainas noteikšanu, tad tā tomēr būtu ne tikai nevajadzīga, bet arī pilnīgi nepamatota iejaukšanās likuma sargu darbā.

 

Bankas Citadele gadījumā var teikt aptuveni to pašu.  Iepriekšējā nedēļā  Privātizācijas aģentūras personā Valsts  parakstīja līgumu par akciju valsts daļas pārdošanu starptautisku investoru grupai, kuŗas priekšgalā ir investīciju fonds Ripplewood Holdings no Amerikas Savienotajām Valstīm.  Darījums tik drīz nestāsies spēkā, jo vispirms  jāsaņem atļauja no Latvijas Finanču un kapitāla tirgus komisijas (FKTK), kā arī no attiecīgām instancēm Lietuvā un Šveicē, jo Citadele darbojas arī tur.  Visticamāk, jaunie īpašnieki banku savā kontrolē pārņems tikai nākamā gada pirmajā ceturksnī.

 

Bankas pārdošanas process nav izticis bez aizdomu rašanās - galvenokārt tāpēc, ka tas tika turēts lielā slepenībā.  Zināmā mērā to var saprast, jo investori, kuŗi piedalījās šai procesā, nevēlējās  priekšlaikus atklāt savu identitāti, taču pārāk bieži mūsu valsts polītikāņi slepeno lietas, tādējādi  rada aizdomas, ka aizkulisēs notiek kaut kāda bodīte.  Šis nebūs tāds gadījums, jo amerikāņu investori tomēr ir ar ļoti augstu reputāciju (viens no tiem ir kādreizējais ASV Federālās rezerves sistēmas vadītājs Pauls Volkers),  un tomēr.  Jautājumi  bijuši arī par cenu, ko investori maksās.  Piedāvātie 74 miljoni eiro var šķist ne īpaši liela summa, ja ievērojam faktu, ka Citadele tomēr ir pelnoša banka.

 

Un te nu  atkal jājautā - ko īsti deputāti vēlas pētīt.  Viens no opozicijas deputātiem  apgalvojis, ka procesā redzamas korupcijas pazīmes.  Ja tā, tad tas ir jautājums likuma sargiem, kā arī patlaban vārgajam,  tomēr joprojām eksistējošam  Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas birojam (kas jau ir paziņojis, ka  pētīs attiecīgo darījumu), nevis deputātiem.  Turklāt neapstrīdama patiesība ir tāda, ka bankas pārdošanu stingri pieprasīja  Eiropas Komisija, jo uz valsts iesaistīšanos finanču sektorā Brisele raugās ar visai šķību aci.  Tiesa, mūsu valdība kārtējo reizi procesu nopūdelēja līdz pēdējam iespējamam brīdim, taču, ja tas nebūtu nokārtots, EK būtu pārņēmusi bankas pārdošanu savās rokās, un tad nu nebūtu nekādu garantiju par to, kam tā tiek pārdota un par kādu cenu.  Ministru kabineta ļaudis priecājās, ka investori nāk tieši no Amerikas, nevis, teiksim, no Krievijas.  Var jautāt, kāpēc banku nepārdeva publiski, lai arī Latvijas iedzīvotāji varētu pirkt tās akciju daļas, taču ir noticis tas, kas ir noticis, un arī te nebūt nav saprotams, par ko "gudrās galvas" domā spriest.  

 

Un tomēr jāsaka - mūsu parlaments vismaz ar kaut ko nodarbojas.  Salīdzinājumam varam aplūkot ASV Kongresu. Ne vien Amerikā  dzīvojošie zina, ka pirms pāris nedēļām Republikāņu partija svinēja grandiozu uzvaru, tostarp pirmo reizi kopš 2007. gada pārņemot kontroli ASV Senātā.

 

Tomēr šomēnes un arī decembrī Kongresam būs tā dēvētā "klibās pīles" sesija, un te nu Demokratu partijas pārstāvji uzvedas gaužām dīvaini.  Būtu jādomā, ka pēdējās divās nedēļās, kad viņi vēl kontrolē Kongresa Augšpalātu, viņi lielā steigā izdarīs visu, ko, ļoti iespējams, vairs nebūs iespējams izdarīt pēcāk, kad kontroli būs pārņēmuši pēdējos divos un četros gados absolūti neko nedarītāji  republikāņi. Amerikai nu jau pusotru gadu nav galvenā veselības administrātora.  Vai minētās sesijas laikā viņu beidzot varētu apstiprināt?  Demokrati ir devuši mājienus, ka varbūt tomēr ne.  Vēl nozīmīgāks ir ASV tieslietu ministra amats (Attorney general).  Prezidents Obama šim amatam ir izvirzījis Loretu Linču -  prokurori,  visādā ziņā piemērotu amatam.  Bet  demokrati iebilst, ka varbūt nebūs īsti laika viņu iztaujāt un tad apstiprināt.  Vispār Senātā patlaban kārtu gaida 160 (!) dažādas amatpersonas, kuŗas izvirzītas, bet vēl nav apstiprinātas.  Kad tad, ja ne tagad, kad demokratiem vēl divas nedēļas Augšpalātā ir teikšana?!   Neprāts! 

 

Tādi nu polītikāņi mēdz būt visā pasaulē.  Viņi vairāk paklausa saviem sponsoriem, un ne tiem vien (minētā veselības administrātora gadījumā "problēma" ir tāda, ka pret viņu krasi iestājušies Amerikas lielie šaujamieroču aizstāvji, un to galvenā organizācija Nacionālā Šauteņu asociācija (NRA), ir iebiedējusi ne jau republikāņus vien).  Ja var kaut ko nedarīt, tad tā ir vieglāk.  Taču gan Latvijas, gan arī Amerikas gadījumā tas ir nožēlojami.  Izmeklēšanas komisiju vietā mūsu deputāti varētu pievērsties  krietni produktīvākām darbībām.  Un Amerika bez tieslietu ministra un veselības administrātora (un veselas strīpas citu amatpersonu) nav pilnīga.  Tāpēc deputātiem abās okeana pusēs:  neniekojieties! Darbojieties!  Neviens jūs nav ievēlējis, lai jūs sēdētu klubkrēslā un kasītu nabu.  Pie darba!