Nebeidzamā problēma
Kārlis Streips    07.02.2017

 

Pagājušajā nedēļā izskanēja vēsts, ka vienas dienas laikā no Vidusjūras viļņiem izglābts aptuveni tūkstotis bēgļu ‒ tas esot  lielākais skaits, kāds jebkad piedzīvots. Pēdējā laikā bēgļu tematika it kā pieklususi, taču šī ziņa liecina, ka nekur tā nav pazudusi, un Eiropai un pasaulei ar to būs jāturpina rēķināties.

 

Vispirms par situāciju Latvijā. Kā zināms, sabiedrība mūsu valstī pret bēgļiem lielākoties bijusi noskaņota negātīvi un noraidoši, neraugoties uz to, ka pirmkārt, mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts un līdz ar to taču mums jāapzinās pienākums akceptēt tās bēgļu pārdalīšanas polītiku, un, otrkārt, nemaz tik daudz bēgļu Latvijā nav bijis. Lielākais skaits šo nelaimīgo cilvēku šķērso Latvijas Austrumu robežu, nevis nāk no Tuvajiem Austrumiem vai Afrikas. Bieži vien tie ir vietnamieši, kas veikuši gaŗu ceļu, lai nokļūtu Eiropā. Tie ir ekonomiski migranti, jo Vietnama, lai arī ar joprojām esošu vienpartijas sistēmu ar visu no tā izrietošo, nav valsts, kuŗu plosītu kaŗš vai nemieri, kā tas ir citur pasaulē, un tas nozīmē, ka patvērumu Latvijas iestādes tiem lielākoties liedz. 

 

Latvijā ir arī otra katēgorija migrantu, kuŗi nebūt nav bēgļi, bet ir gana turīgi, lai mūsu valstī nopirktu uzturēšanās atļauju. Kā zināms, Latvija tādu piedāvā cilvēkiem, kuŗi iegulda kādā uzņēmumā vai nekustamā īpašumā, šī ir katēgorija, kuŗā ir krievi, kas nevēlas dzīvot Putina Krievijā, kā arī ķīnieši, kuŗi sev un savām ģimenēm saskata labākas izredzes Eiropā nekā savā valstī. Šur tur Latvijā, piemēram, Cēsīs, sākušas veidoties ķīniešu kopienas, kuŗi te atver restorānus, mākslas galerijas un veic cita veida uzņēmējdarbību. Par šiem ļaudīm mums nav jāraizējas ‒ viņi Latvijā ieradušies labprātīgi, lielākoties, cik zināms, cītīgi mācās latviešu valodu un grib kļūt par mūsu valsts pastāvīgiem iedzīvotājiem vai pat pavalstniekiem. 

 

Savukārt attiecībā uz bēgļiem no Tuvajiem Austrumiem situācija ir krietni sarežģītāka. Kā zināms, šie cilvēki vispirms nonāk bēgļu mītnē Muceniekos, kur viņi paliek, kamēr valsts spriež par to, vai viņiem piešķirt vai nepiešķirt bēgļa vai tā dēvēto alternatīvo statusu. Centrs izvietots kādreizējā PSRS militārā bazē, kamēr cilvēki tur dzīvo, viņi var apmeklēt latviešu valodas apmācību kursus, viņiem tiek sniegta informācija par to, kā integrēties latviešu sabiedrībā, bēgļi uzzina, kādas ir latviešu tradicijas, svētku dienas u.tml.

 

Statusa noteikšana var prasīt ilgāku laiku, šad tad kāds žurnālists dodas uz Muceniekiem un atgriežas ar stāstiem par cilvēkiem, kuŗi tur nīkst. Viņi grib darbu, grib strādāt un ģimeni uzturēt, bet kamēr nav statusa, oficiāla darba nav un nedrīkst būt. Paradokss, savukārt, šajā stāstā ir tāds, ka patiesībā sliktākā situācijā nonāk tie cilvēki, kuŗiem statuss ir piešķirts, jo tajā brīdī viņi būtībā tiek izlikti uz ielas ‒ ej un veido pats savu dzīvi, visu labu! Valsts kādu laiku šādiem cilvēkiem maksā pabalstu, bet tas ne tuvu nav pietiekams, lai noīrētu dzīvesvietu un uzsāktu jaunu dzīvi. Tā rezultātā gandrīz visi bez izņēmuma statusu saņēmušie „piesit pēdu” un pārceļas uz turīgākām Rietumeiropas valstīm, kur pabalsti ir dāsnāki. Tiesa, tā kā viņi ir daļa no minētās Eiropas Savienības programmas, viņiem ik pa laikam ir jāatgriežas Latvijā un jāpiereģistrējas no jauna, taču kopumā ļaudis te dzīvot negrib. 

 

Būsim godīgi ‒ latviešiem par to vajadzētu kaunēties! Pērn dzirdējām stāstu par puisi no Eritrejas, kuŗu pie sevis paņēma cilvēks, kuŗam pieder optikas veikals. Veikala īpašnieks bija gatavs piedāvāt darbu, bēglis bija gatavs to pieņemt, taču tas sasodītais statusa jautājums. Galu galā cilvēks tam visam atmeta ar roku un pārcēlās uz Vāciju, kur viņš tika pie statusa un iekārtojās darbā. Latvijai acīmredzot viņš nebija vajadzīgs. Laikā, kad milzīgs skaits mūsu valsts iedzīvotāju dzīvo kaut kur citur, darbarokas tomēr ir vajadzīgas un, ja nebūs latviešu, darbs būs jādara kādam citam. Kāpēc ne puisim no Afrikas? Negribas tā domāt, bet ‒ vai patiesībā latviešu pretestība bēgļiem no citām pasaules malām bieži vien nav pamatota rasismā?

 

Eiropas līmenī ar bēgļu situāciju kaut kā galā tiek. Ir līgums ar Turciju par “neīstu” bēgļu repatriāciju, lielās un turīgās valstis ir spējīgas nodrošināt mājvietas un visu pārējo. Tiesa, tas devis vaļu kontinenta radikāli labējiem, pret bēgļu mītnēm bijuši uzbrukumi, mēģinājumi tās aizdedzināt u.tml. Ir arī bijuši gadījumi, kad paši bēgļi uzvedušies krimināli, kā tas bija aizpērn Jaunajā gadā Ķelnē, taču  visumā  runa ir par cilvēkiem, kuŗi vienkārši vēlas dzīvot normālu dzīvi. Sīrijā un citur tāda nav iespējama, tāpēc eiropieši ir gatavi nākt palīgā. Arī kristīgu motīvu vadīti. 

 

Taču nu šajā procesā ir jauns elements ‒ Amerikas jaunā prezidenta. Viņa pagalam nepārdomātais dekrēts par ieceļošanas aizliegšanu no septiņām konkrētām valstīm. Pirmkārt, tas radījis konkrētas traģēdijas daudziem cilvēkiem un, otrkārt, ir sūtījis signālu minētajiem labējiem radikāļiem, ka pret bēgļiem vērsties ir polītiski akceptējami. Vēl jo vairāk ‒  tas ir stiprinājis terroristus Tuvajos Austrumos, kuŗi nu var teikt ‒ raugi, sliktā Amerika tevi negrib vispār! Paliec vien tepat un dzīvo atbilstoši mūsu noteikumiem!

 

Nesen robežsargi Vašingtonā aizturēja kādreizējo Norvēģijas premjērministru (!) tāpēc, ka viņa pasē bija atzīme, ka pirms pāris gadiem viņš bija viesojies Irānā. Protams, viņam bija diplomātiska pase, pēc stundas vēstnieku palaida vaļā, bet tas vien, ka kādam ienāca prātā aizturēt citas valsts augsta līmeņa polītiķi, norāda uz to, ka Trampa dekrēts ir radījis ievērojamu patvaļu pārvaldes sistēmā. Citos gadījumos vēstīts, ka robežsargi vardarbīgi centušies cilvēkiem atņemt tā dēvēto zaļo karti, kas apliecina, ka cilvēks ir likumīgs ASV rezidents. Amerikā dzīvojošie lasītāji zinās, ka vairākas federālas tiesas likušas dekrētu apturēt, taču arī zinās, ka Trampa pārvaldes sistēma acīmredzot ir nolēmusi šos spriedumus ignorēt. 

 

Par visu vairāk te kārtējo reizi ir vērts atgādināt cilvēkiem Latvijā un tautiešiem ārzemēs, cik ļoti būtiska migrācija ir bijusi mūsu valstij un tautai. Pilnīgi visi latvieši, kuŗi dzīvo Amerikā un lasa šo komentāru, ir vai nu kādreizējie bēgļi, vai arī kādreizējo bēgļu pēcteči. Kā būtu, ja būtu kontekstā varam padomāt par to, kas būtu noticis pagājušā gadsimta 40. un 50. gados, ja Amerikā pie teikšanas būtu bijis nevis Rūzvelts, Trūmens un Eizenhauers, bet gan Tramps, un ja Amerika maniem vecvecākiem būtu pateikusi nē.

 

Savukārt Latvijā dzīvojošajiem tomēr būtu jāsaprot, ka milzīgā migrācija Rietumu virzienā pēdējo gadu laikā ir bijis milzīgs atspaids daudzām ģimenēm. Man pašam ir labs draugs, kuŗš dzīvoja Anglijā un pelnīja naudu, lai viņa mamma varētu samaksāt hipotekāro kreditu par savu dzīvokli. Būtu viņš palicis Latvijā, tas nebūtu bijis iespējams. Tādu stāstu ir daudz. Un tāpēc gan Amerikā, gan Latvijā, bēgļiem vienkārši pateikt nē vienkārši nedrīkst!