NATO, ATO un Eiropas ideja
franks Gordons    03.06.2014

 

Kamēr NATO pavēlniecība sūta īpaši atlasītas kaŗavīru grupas uz Poliju un Baltijas valstīm, lai mazinātu bažas  par varbūtēju Krievijas invāziju,  Ukrainas "Maidana valdība", kas tagad  ar Petro Porošenko ievēlēšanu  prezidenta amatā ir pilnīgi leģitima, spiesta izvērst ATO  - Anti-Terrorist Operation - pret Doņeckas baseina separātistu bruņoto dumpi, ko Kremlis visnotaļ atbalsta, starp citu, iepludinot šajos divos Ukrainas novados čečenu kaujiniekus, kuŗus turp sūtījis Čečenijas faktiskais saimnieks Kadirovs, kas savu kalnu zemi vārda tiešā nozīmē  "atpircis" no Putina.

 

Šajā gaŗajā teikumā sakopotas ziņas,  kas ļauj aptvert situāciju uz 2014. gada vasaras sliekšņa.

 

Vladimirs Putins, kas izpelnījies vai piesavinājies  "krievu zemju savācēja"  titulu,  sācis manāmi palēnināt Kremļa agresīvo kursu, apliecinot gatavību "strādāt" ar 25. maijā ievēlēto Ukrainas prezidentu, gan neprecīzējot, vai tas nozīmē Porošenko pilnvaru de facto atzīšanu vai sadarbību nolūkā rast izeju no krizes.

 

Krievijā pieņemas spēkā šī "zemju savācēja" kults: sveicot viņu dažādos saietos, ļaužu pūlis ritmiski skandina - Putin - Rossija, kas gandrīz vai, piedodiet, izklausās kā Sieg heil.

 

Ukrainas prezidenta vēlēšanas 25. maijā bija sāpīgs trieciens Kremļa propagandas aparātam,  ko vada cītīgs Gebelsa taktikas atdarinātājs Dmitrijs Kiseļevs: izteikti mērena viedokļa paudējs Petro Porošenko, kas ir ne tikai lielrūpnieks (nu labi, oligarchs), bet arī pieredzējis administrātors  (vairākkārt bijis ministrs),  saņēma 55,9 % balsu, t.i., absolūto vairākumu, bet dedzīgajai, charismatiskajai Jūlijai Timošenko bija jāapmierinās  ar 12,9 procentiem. Parējie kandidāti tālu atpalika. Oļegs Tjagniboks,  labēji radikālās partijas Svoboda  līderis, saņēma tikai 1,3 %, un par t.s. Labējā sektora vadoni Dmitro Jarošu, kas Maskavā skaitās "galvenais fašists",  balsoja tikai 0,9 procenti. Te tev nu bija "noziedzīgā fašistu hunta", kas, ja ticam Kremļa propagandai,  sagrābusi varu Kijevā...

 

Dažviet pasaulē valda uzskats, ka Ukrainā cīņa notiek starp etniski apzinīgiem (svidomi) ukraiņiem, kas runā savā valodā, un etniskajiem krieviem, kuŗi sargā savu valodu no "ukrainizācijas". Īstenība ir komplicētāka: noskaidrots, ka gan Porošenko, gan Timošenko mājās, privātā dzīvē, runā krieviski un uz ukraiņu valodu pāriet publiskā dzīvē, ārpus ģimenes loka. Bet tas nenozīmē, ka abi nav Ukrainas patrioti! Faktiski visi ukraiņi ir divvalodīgi, izņemot to piecu rietumu novadu iedzīvotājus, kas starpkaru periodā ietilpa Polijas territorijā.

 

Anglijā mītošais vēsturnieks un publicists Anatols Līvens – vācbaltu Līvenu dzimtas atvase - jau drīz pēc PSRS sabrukuma ar savu grāmatu The Baltic Revoluition demonstrēja savas prokrieviskās simpatijas. Tagad viņš  žurnālā The New York Review of Books šai ziņā paliek sev uzticīgs, uzsveŗot, ka  nevar būt ne runas par klaji rietumniecisku un pretkrievisku Ukrainu un ka Krievijai jau izdevies novērst jebkādu iespēju Ukrainai kļūt par NATO un kaut vai ES dalībvalsti. Līvens (kuŗa dzimtas sencis esot līvu virsaitis Kaupo)  ierosina, lai Angela Merkele piedāvā Ukrainai "federālizāciju" pēc Vācijas parauga...

 

Ukrainas prezidenta vēlēšanas sakrita ar Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām. Man prieks, ka Latvijā par Vienotību  balsojuši 46,19 % vēlētāju un ka par EP deputātiem kļuvuši Valdis Dombrovskis un Artis Pabriks, kas sevi godam apliecinājuši Latvijas valdības priekšgalā un sastāvā. Man ir prieks par atjautīgo vēlētāju - cēsnieku Renāru Sproģi, kas  "ģiftīgajai" Tatjanai Ždanokai (kuŗas elektorāts ir Latvijas nelabvēļi) nopircis vienvirziena autobusa biļeti uz Kaļiņingradu (Krievijā iekļauto bij.Kēnigsbergu): sak, lai brauc uz neatgriešanos. Malacis!

 

Eiropas ideja: to 1950. gada 9. maijā (tagad šis datums ir "Eiropas diena") formulēja Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans (Schuman) deklarācijā, kas sludināja Eiropas valstu tuvināšanos, radot kopības sajūtu - apņēmībā nepieļaut savstarpējus kaŗus un atvieglot ekonomisko sadarbību - uz līdztiesības un demokratijas pamatiem. Mūsdienās "Briseles birokratija" gan reizēm kaitina, bet Eiropas Savienība ir un paliek iestādījums, bez kuŗa Eiropā valdītu chaoss, kas nāktu par labu tikai Rietumu civīlizācijas pretpolam – imperiskajai Krievijai.

 

Diemžēl šā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās  ievērojamus panākumus guva radikāli "eiroskeptiķi" - Francijas Nacionālā fronte un citu ES dalībvalstu labēji radikālās partijas, kuŗu līdeŗi ir Putina Krievijas draugi un līdzjutēji, vēršoties pret "izvirtušajiem" Rietumiem un "amerikāņu kapitālu", kam Eiropā esot teikšana.

 

Vērts atgādināt, ka pēc vācu armijas sakāves pie Staļingradas Hitlers ķērās pie salmiņa - "jaunās Eiropas" idejas. Un drīz pēc kaŗa beigām viens no pēdējiem aplenktās Berlīnes aizstāvjiem - Waffen-SS  franču divīzijas Charlemagne virsnieks, Bruņinieku krusta kavalieris Anrī Fenē (Fenet) skaidroja, ka viņš esot cinījies "par Eiropu" - vienādi pret boļševismu un "pret amerikāņu kapitālismu". Te, šķiet, kaut kas sasaucas...