Naida sašķeltā zeme
Juris Lorencs    02.08.2021

 

 

Šī gada 23. jūlijā ANO Drošības padome ar īpašu paziņojumu nosodījusi Ziemeļu Kipras un Turcijas plānus atvērt apmeklētājiem piekrastes kūrortu Varošu. Lieta grozās ap nelielu Famagustas pilsētas daļu, patiesībā dažiem kvartāliem, kas palika neapdzīvoti pēc 1974. gadā notikušās Kipras sadalīšanas grieķu un turku valstīs. Kā to paredz iepriekšējās vienošanās, Kipras turki bez ANO mandāta nedrīkst ievākties Varošā. Lasot šo ziņu, manī uzjundīja atmiņas par kādu ceļojumu. Es varu labi iztēloties šo Varošu, jo esmu pabijis Ziemeļu Kiprā. 2005. gada pavasarī, ceļodams pa Turcijas dienvidiem, es iegriezos nelielajā Tasuču pilsētiņā. Vieta saistīja ne tikai ar vientulīgo pludmali un lieliskajiem zivju restorāniem, bet arī ar neskartu “vietējo kolorītu”, kas tūristu pārpildītajā Turcijas Vidusjūras piekrastē jau ir retums. Kā izrādījās, no šejienes ostas divas reizes dienā uz netālo Ziemeļu Kipras ostu Girni dodas ātrgaitas prāmis. Īsti nezinādams, kā uz manu Latvijas pasi reaģēs Ziemeļu Kipras robežsargi, es tomēr izšķīros doties ceļā. Uz robežas mana ierašanās izraisīja nelielu apjukumu. Tomēr pēc nelielas apspriedes, kurā piedalījās kāds augstāks virsnieks, es saņēmu zīmogu pasē - “Kibris, Girne Limani”. Tātad “Kipra, Girnes osta”. Tikai vēlāk sapratu, ka, no Dienvidu Kipras viedokļa raugoties, es salā biju ieradies nelegāli.

 

Kopš 2005. gada aiztecējis krietns laiks. Tomēr, cik dzirdēts no citu ceļotāju nostāstiem, Ziemeļu Kiprā maz kas mainījies. Kā visās territorijās ar neskaidru polītisko statusu, laiks šeit apstājas, tas tiek it kā iekonservēts. Mazliet vēstures: pēdējos divos gadu tūkstošos Kiprā valdījusi raiba kompānija - ēģiptieši, Romas un Bizantijas imperatori, krustneši, Venēcijas tirgoņi un turku sultāni. 1925. gadā sala nonāk Britu impērijas kontrolē. Pēc Otrā pasaules kara, pastiprinoties vietējo grieķu neatkarības centieniem, britiem kļūst aizvien grūtāk kontrolēt savu “kroņa koloniju”. Londona meklē izeju no strupceļa, līdz 1959. gadā piecas puses - Lielbritanija, Grieķija, Turcija, kā arī Kipras grieķu un turku līdeŗi paraksta īpašu Garantiju līgumu, kas formāli ir spēkā joprojām. Šis tikai vienu lappusi garais dokuments aizliedz Kiprai vai kādai tās daļai pievienoties jebkurai citai valstij. Par līguma ievērošanu atbildību uzņemas Grieķija, Turcija un Lielbritanija, turklāt pēdējā izkaulē sev tiesības uz “mūžīgiem laikiem” saglabāt salā divas kaŗabazes.

 

Pilnīgu neatkarību Kipra iegūst 1960. gadā. Salā izveido jauktu grieķu- turku administrāciju. Tomēr abu kopienu attiecības, maigi izsakoties, grūti nosaukt par draudzīgām. 1974. gada vasarā Kiprā notiek Grieķijas militāristu izprovocēts valsts apvērsums, un pie varas nākusī hunta sāk forsēt salas apvienošanos ar Grieķiju. Atsaucoties uz Garantiju līgumu, Kipras ziemeļus okupē Turcijas kaŗaspēks, pārņemot savā kontrolē trešo daļu salas territorijas. Pareizāk gan būtu teikt, ka Turcija palielina savu “ierobežoto armijas kontingentu”, kas Kiprā jau atrodas saskaņā ar Garantiju līgumu. Sekas- asiņainas sadursmes grieķu un turku starpā, gandrīz 200 000 cilvēku atstāj dzimtās vietas un dodas bēgļu gaitās. 1983. gadā Kipras turki pasludina valstisko neatkarību un izveido paši savu valsti - Ziemeļu Kipras turku republiku. To joprojām nav atzinusi neviena pasaules valsts, izņemot Turciju. Šodien grieķu apdzīvotajos salas dienvidos dzīvo ap 500 000, bet ziemeļos -  ap 300 000 cilvēku, no kuŗiem gandrīz puse ir iebraucēji no Turcijas, lielākoties  militārpersonas. Kipra ir viens no visvairāk militārizētajiem reģioniem pasaulē - tajā izvietoti Kipras grieķu un Kipras turku, grieķu, turku, kā arī britu un ANO bruņotie spēki. Līdzīgi Latvijai, arī Kipra jaunāko laiku vēsturē bijusi kārts lielvalstu polītiskajā spēlē. Parallēles ir uzkrītošas - neatkarības atgūšana koloniālās impērijas sabrukuma rezultātā, saistoši līgumi ar lielvalstīm, ārvalstu kaŗaspēka izvietošana, manipulācija ar valstī dzīvojošajām etniskajām kopienām. Viena no lielvarām pēkšņi palielina savu “ierobežoto kaŗaspēka kontingentu”, daļa iedzīvotāju sveic “atbrīvotājus”, citi panikā bēg no “okupantiem”.

 

Šodien abas Kipras vienu no otras atdala naids un ANO kaŗaspēka apsargātā Zaļā līnija.  Atklāti sakot, Zaļā līnija ir pelēka. Pelēki ir mūri un dzeloņdrātis, pelēkas kaŗavīru formas, pelēkas ēku drupas neitrālajā zonā sadalītās Kipras galvaspilsētas Nikozijas centrā. Vienīgais zaļums - koki un krūmi, kas jau paspējuši izaugt pamesto māju pagalmos. Es klīstu pa tuksnesīgu ielu, kas ved garām betona blokiem būvētai sienai. Aiz tās atrodas nevienam nepiederošā Neitrālā zona. Pēc trīsdesmit metriem- vēl viens pamatīgs mūris, virs kuŗa jau plīvo Grieķijas karogs ar zili- balto krustu. Uzraksti vairākās valodās- “Stop! Tālāk iet aizliegts! Fotografēt aizliegts!” Dažviet zona ir tik šaura, ka iespējams sasaukties ar cilvēkiem “otrā pusē”. Tikai diezin vai “tās puses” cilvēki atbildētu šejieniešu saucienam. Vietām vērojams savdabīgs “karogu karš”- abpus mūriem viens otram pretim izvietoti Grieķijas un Turcijas karogi, retāk redz abu Kipru karogus. Dīvaina ir šī vieta. Blakus Ziemeļu Kipras prezidenta pilij iekārtoti dārziņi un siltumnīcas. Netālajā stadionā puišeļi spēlē futbolu. Stadions kā stadions, tikai... tā tribīne palikusi aiz piecus metrus augsta drāšu žoga- Neitrālajā zonā. Dzīve rit savu gaitu. Dažus metrus no mūŗa cilvēki dzer kafiju un izkar žāvēties veļu, jaunieši spēlē biljardu, turpat uz ietves spēlējas bērni. Mani pārņem sajūta, ka kādreiz jau esmu te bijis, ka esmu redzējis gan šos žogus, gan brīdinošos uzrakstus un pamestos kvartālus. Tās ir atmiņas par nu jau izzudušo Berlīnes mūri.

 

“Pure Mediterranean”-  tā Ziemeļu Kipra sevi reklamē tūrisma tirgū. Ja nedomā par polītiskajām problēmām, tad iebraucējam šī vieta šķiet īsta paradīze. Te apmetusies arī prāva ārzemnieku (pārsvarā britu) kolonija. Rītos viņi izvadā savus suņus, skrien un vingro pludmalē, brokasto ostmalas kafejnīcās un lasa vietējo angļu valodā iznākošo dienas avīzi “Cyprus Times”. Spriežot pēc sludinājumiem, dzīve vietējā ārzemnieku komūnā rit visai spraigi- jāizvēlas starp anonīmo alkoholiķu sapulci, bridža klubu, dievkalpojumu vietējā anglikāņu baznīcā, līnijdejām, amatieŗu teātŗa mēģinājumu, klaiņojošo dzīvnieku aizsardzības biedrības, rotariešu kluba un eiropiešu kapsētas komitejas sēdēm. Starplaikā var pielīmēt jaunus nagus, uztaisīt frizūru, izpeldēties, uzspēlēt kazino, apciemot draugus, iepirkties, papusdienot jaunatvērtā restorānā un, protams, iedzert. Alkohols te ir lēts, tāpat arī cigaretes. Bet šī idille ir mānīga un trausla, kā to atgādina patreizējais konflikts ap Varošu.