Nabaga Ukraina!
   04.02.2014

Nabaga Ukraina!

Kārlis Streips

Laika un Brīvās Latvijas lasītāji noteikti zina, ka pēdējo nedēļu laikā Ukraina, kas ir pavisam netālu no mūsu valsts, ir piedzīvojusi sen neredzētus nemierus. Iepriekš tā dēvēto „oranžo revolūciju” izraisīja Valsts prezidenta vēlēšanās  notikusī lielā krāpšanās, bet šoreiz notikumu centrā ir pats prezidents.

Arī stāsta fabula noteikti ir zināma. Bija paredzēts, ka Lietuvas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē vainagos asociācijas līguma parakstīšana starp ES un Ukrainu. Pēdējā mirklī Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs paziņoja: nē, līgumu viņš neparakstīs. Drīz vien kļuva skaidrs, kāpēc. Ukrainas (un mūsu) lielā kaimiņvalsts viņu bija piekukuļojusi, solot masīvu aizdevumu, kāds korumpētajai un lēni attīstības ceļu uzsākušajai Ukrainai ir vajadzīgs kā ēst, kā arī zemāku maksu par dabasgāzi. Eiropa nekādu lielu aizdevumu nepiedāvāja, par Krievijas gāzes cenu tai nav  bijis un nav nekādas teikšanas, tāpēc, ļoti iespējams, Ukrainas prezidentam Maskavas piedāvātais kumoss bija pārāk kārdinošs.

Liela daļa Ukrainas tautas Janukovičam nepiekrita. Tā dēvētajā Eiromaidanā (tā sauc laukumu, kas bija arī iepriekšējo protestu centrs) ļaudis pulcējās lielā skaitā, cēla barikādes un skaļi iebilda pret  prezidenta vēlmi, Ukrainu pagriezt austrumu, nevis rietumu virzienā. Ukrainas Rada  (parlaments) reaģēja skarbi, pieņemot likumus, kas protestētājus īsteni padarīja par noziedzniekiem. Arī tas nenotika bez Krievijas pirksta, jo, kā zināms, līdzīga veida likumi tur ir spēkā jau labu laiciņu. Kādu brīdi notikumos radās  tāds kā strupceļš, bet janvāŗa beigās varas iestādes pret protestētājiem vērsās ar bruņotu spēku. Vairāki cilvēki gāja bojā,  ievainotie nogādāti slimnīcā, bet varas atbalstītāji viņus no turienes nolaupījuši, vienā gadījumā cilvēks zvērīgi nogalināts, citā pēc spīdzināšanas tik tikko dzīvs pamests mežā.

Ja arī V. Janukovičs un viņa atbalstītāji cerēja, ka bargā rīcība nodrošinās protestētāju izklīšanu, kā tas visai bieži ir noticis Krievijā, tad tās ir bijušas veltas cerības. Patlaban barikādes Maidanā ir daudzkārt lielākas un augstākas nekā iepriekš, vienā pusē ir protestētāji,  otrā – milicija un citi likuma sargi, kuŗi acīmredzot nav gatavi uzsākt  tālāku rīcību procesa „rēgulēšanā.” Pirmais „upuris” varas aprindās bija Ukrainas premjērministrs Mikola Azarovs, kas atkāpās no amata, tā nodrošinot visas valdības krišanu. Protestētājus tas neapmierināja, viņi  vēlas arī V. Janukoviča demisiju, tāpat kā  protestu kriminālizācijas likuma atcelšanu. Prezidents pirms pāris dienām paziņoja, ka  esot saslimis, un tāpēc ir pazudis no sabiedrības redzesloka.

Par to, ka Ukrainas valdība pret protestētājiem izturējusies visnotaļ brutāli, jautājumu nav. Toties  jautājumi ir par pašiem protestētājiem. Ir skaidri zināms, ka viņus lielā mērā financē Ukrainas tā dēvētie oligarchi. Iespējams, tas  daļēji notiek tāpēc, ka viņi iebilst pret to, cik lielā mērā V. Janukovičs un viņa ģimene ir sagrābuši savās rokās lielu daļu Ukrainas tautsaimniecības, taču oligarchi nedz Ukrainā, nedz arī citur nav pozitīvi līdeŗi, jo šajā pasaules malā viņi  nemēdz pie bagātības nokļūt īsti tīrā un skaidrā veidā. Ja savukārt aplūkojam protestu līdeŗus, kuŗi nav oligarchi, tad pats redzamākais ir kādreizējais boksa smagsvara pasaules čempions Vitalijs Kļičko, tāpēc ir pilnīgs pamats jautāt, ko bokseris saprot par valsts vadīšanu (tāpat kā, starp citu,  to var jautāt par šachistu Gariju Kasparovu Krievijā). V. Kļičko un viņa domubiedri maz ko pauduši par to, kā viņi saredz Ukrainas nākotni, un nav iemesla domāt, ka viņu nākšana  pie varas nozīmētu atklātu un perfektu  valsts pārvaldes sistēmu.

Ja savukārt palūkojamies, kā pret notiekošo izturas pārējā pasaule, tad pirmāmkārtām jārunā par to pašu Eiropas Savienību. Sliecos piekrist tiem starptautiskajiem komentētājiem, kuŗi šajās nedēļās norādījuši, ka Eiropas Savienībai  nav ne mazākā nodoma Ukrainu uzņemt savās rindās. Asociācijas līgums tikai nozīmē brīvākas  tirdzniecības saites, piedevām uz Eiropas Savienības, nevis uz otras  valsts noteikumu pamata. Turklāt laikā pirms paredzētās līguma parakstīšanas, ES grandi visnotaļ nepārprotami darīja zināmu, ka priekšnoteikums šim procesam būtu kādreizējās Ukrainas premjērministres Jūlijas Timošenko atbrīvošana no cietuma, taču, kā zināms, nekas tamlīdzīgs toreiz nenotika un joprojām nav noticis. Ukrainas kļūšana par Eiropas Savienības dalībvalsti būtu ļoti daudzu gadu jautājums, jo nav ne mazāko šaubu, ka patlaban tās polītiskā, ekonomiskā un sabiedriskā iekārta nebūt neatbilst ES principiem. Baltijas valstis un tās kādreizējās socbloka valstis, kuŗas nebija PSRS republikas, bija pavisam kas cits, lai gan var arī konstatēt, ka Bulgārijas un Rumānijas uzņemšana ES arī ne viss gluži atbilst tam, ko vēlas redzēt Brisele.

Nākamais jautājums ir par Krieviju, kuŗai Ukraina ir eksistenciāli svarīga, jo Krievijas cars Vladimirs joprojām nav atteicies no domas, ka būtu jāveido tā dēvētā Eirāzijas Savienība. Bez Ukrainas nekas daudz no iecerētā nesanāktu, jo patlaban šajā projektā ir gatavas iesaistīties  vienīgi Armēnija un Kazachstāna. Taču Krievijai ir pietiekami nopietnas sviras, ar kuŗām ietekmēt notikumus Ukrainā. Caram Vladimiram pilnīgi pie kājas ir jautājums par demokratijas pakāpi Ukrainā,-  jo tuvāk tā atbilst viņa paša iedibinātajam „varas vertikāles” principam, jo labāk. Jo tas nozīmē valsts vadītājus piekukuļot ar naudu un citiem labumiem, un  tad - uz priekšu! Vienīgā nelaime, ka ļoti daudz ukraiņu, iespējams, pat viņu vairākums, nevēlas doties pa Krievijas iecerēto  ceļu un daudz skaidrāk sevi saskata Eiropas, nevis kaut kādas Eirāzijas Savienības kontekstā. Tur nu cars Vladimirs un viņa galms neko īsti nevar darīt.

No pārējās pasaules īstenībā  vienīgā valsts, kas ir runājusi par sankciju ieviešanu pret Ukrainas režīmu, ir Amerikas Savienotās Valstis. ASV jau  noteikusi iebraukšanas aizliegumu vairākām vadošām Kijevas amatpersonām, tiek domāts arī par naudas kontu iesaldēšanu. Tas krasi kontrastē ar Eiropas attieksmi  pret notikumiem Ukrainā. Eiropas Maidanā viesojusies ES ārlietu komisāre Katrīna Aštona, lai paustu atbalstu protestētājiem (izraisot cara Vladimira skarbus iebildumus un apgalvojumu, ka nevienai valstij nevajag iejaukties Ukrainas iekšējās lietās, it kā pats to nedarītu), bet ar to arī ES attieksme beidzas. Latvijas Ārlietu ministrija jau  paguvusi skaidri norādīt, ka nekādas sankcijas pret Ukrainu nebūtu vēlamas, tieši tāpat kā pirms pāris gadiem, kad Eiropā notika diskusijas par sankciju ieviešanu pret Baltkrieviju un tās režīmu. Protams, iemesls nav ar uguni meklējams. Gan Baltkrievija, gan Ukraina Latvijai ir visnotaļ nozīmīgas tirdzniecības partneres, un, kā zināms, kolīdz ekonomiski jautājumi ienāk pa durvīm, tā visi pārējie jautājumi, tostarp arī par cilvēka tiesībām, acumirklī  izlido pa logu.

Diemžēl. Reālpolītika, protams, ir reālpolītika,un tik un tā ir skumji, ka ukraiņu tauta šajā brīdī tiek atstāta viena. Vismaz latviešiem nu  vajadzētu saprast, ko nozīmē dzīve nosacītā,  tomēr visai konkrētā diktātūrā. Ja jau mūsu valsts ir veiksmīgi izsprukusi no kaimiņu lāča ķetnām, tad taču būtu  jāpalīdz citām tautām, kuŗas vēlas to pašu. Jauki, ka to saprot amerikāņi. Nav jauki, ka to nesaprot mūsu valsts.

Atšķirībā no daudzām citām bijušajām PSRS republikām Ukrainai  ir visas iespējas kļūt par normālu un turīgu Eiropas valsti. Daudzi droši vien jūtas pārsteigti, uzzinot, ka Ukraina ir pasaules trešā lielākā ieroču tirgotāja. Ukrainai ir plaši  attīstīts, ja ne   V. Janukoviča un citu oligarchu pārmērīgi  kontrolēts, industriālais sektors, kā arī ievērojams lauksaimniecības potenciāls. Tāpēc cerēsim, ka notikumi turpmāk attīstīsies nevardarbīgi - tā, lai kaut kad paredzamā nākotnē Ukraina varētu atsvabināties no PSRS mantojuma jūga un nudien kļūt par normālu valsti.