Mīts par Krievijas pazemošanu
Tulkojis Pēteris Bolšaitis    28.10.2014

 

Raugoties uz pagājušā gadsimta pēdējo ceturksni, ir grūti saskatīt kādu Rietumu polītikas pasākumu, ko varētu neapšaubāmi vērtēt par panākumu. Par Rietumu palīdzību attīstībai var strīdēties. Rietumu intervence Vidējos Austrumos  neapšaubāmi ir bijis posts.

 

Bet viens Rietumu polītikas pasākums izceļas ar fainomenālām sekmēm, īpaši ja ievēro, cik maz sākumā no tā sagaidīts: tā ir Viduseiropas un Baltijas valstu piesaistīšana Eiropas Savienībai un NATO. Tikai veicot šos pasākumus, pēdējo divdesmit gadu laikā vairāk nekā 90 miljoni cilvēku ir ieguvuši samēra lielu drošību un labklājību reģionā, kuŗa vēsturiskā nestabilitāte līdzēja izraisīt divus pasaules kaŗus.

 

Abas šīs „paplašināšanās”, kas notika reizē, bet ne vienlīdzīgi (dažas valstis ir iesaistījušās vienā, bet ne otrā organizācijā), bija pārveidošanās procesi, jo tas notika nevis vienā lēcienā, uz ko vārds „paplašināšanās” netieši norāda, bet gan ilgstošu sarunu rezultātā. Pirms pievienošanās NATO katrai valstij bija jānodrošina savu bruņoto spēku civīlpārvalde. Pirms pievienošanās Eiropas Savienībai katrai valstij nācās pieņemt attiecīgus tirdzniecības, tieslietu un cilvēktiesību likumus. Procesa rezultātā šīs valstis pieņēma rietumnieciski demokratisku valsts iekārtu.

 

Taču laiki mainās, un brīnumainās pārmaiņas vēsturiski nestabilajā reģionā kļuvušas par gaŗlaicīgu ikdienu. Nācis modē nevis svinēt Berlīnes mūŗa nogāšanas 25. gadadienu, bet gan apgalvot, ka šīs paplašināšanās, īpaši NATO, ir bijušas kļūdas. Un šo polītiku aplami uzskata par ASV „triumfālisma” iedvesmotu,  jo tā,  ieviešot rietumniecisku demokratiju šajā ļodzīgajā apkaimē, esot pazemojusi Krieviju. Šāda teze visbiežāk balstās uz aplamu vēstures revizionismu, ko šobrīd veicina Krievijas režīms.

 

Pārbaudot faktus: nekad nav ticis parakstīts līgums ar Krieviju, kas liegtu NATO paplašināšanos. Tātad solījumi nav lauzti. Nedz impulss NATO paplašināšanai nāca no Vašingtonas. Drīzāk pretēji. Polijas pirmie centieni pievienoties NATO 1992. gadā tika noraidīti. Es labi atceros tā laika ASV vēstnieka Polijā sašutumu par šo lēmumu. Bet Polija un citas valstis neatlaidās, jo tajā brīdī jau parādījās pirmie Krievijas revanšisma dīgļi.

 

Kad piesardzīgais NATO paplašināšanas process sākās, ik solī tika veltītas pūles, lai Krieviju samierinātu. Nevienā no jaunajām dalībvalstīm netika izvietotas NATO bazes, un līdz 2013. gadam tajās nenorisinājās militāri manevri. 1997. gadā Krievija un NATO parakstīja līgumu, kas liedza kodolieroču pārvietošanu. 2002. gadā tika izveidota NATO-Krievijas padome. Atsaucoties uz Krievijas iebildumiem, 2008. gadā tika noraidīti Gruzijas un Ukrainas NATO pievienošanās  sprojekti.

 

Šajā laikā Krievija ne tikai netika „pazemota”, bet tai de facto tika piešķirts „lielvaras” statuss. Reizē ar Padomju Savienības sēdekli ANO Drošības Padomē un visām padomju vēstniecībām Krievija saņēma visus Padomju Savienības kodolieročus, ieskaitot Ukrainā dislocētos, pret 1994. gadā parakstīto līgumu, ka Krievija respektēs Ukrainas robežas. Prezidenti Klintons un Bušs savus Krievijas kollēgas aizvien ir uzskatījuši par līdzvērtīgiem „lielvaras” līdeŗiem un tos ieaicināja „Astoņnieka grupā” – lai gan, nebūdama nedz saimnieciska lielvalsts, nedz demokratija, Krievija šādam statusam nebija kvalificēta.

 

Šajā laika posmā Krievija pretēji Viduseiropas valstīm necentās pārveidoties pēc eiropiskiem kritērijiem. Toties  kādreizēji KGB virsnieki, skaidri pauzdami atbalstu padomju sistēmai, pārņēma valsts vadību kopā ar organizētās kriminālitātes vadoņiem un centās novērst demokratisku institūciju veidošanos pašmājā, kā arī iedragāt šādas institūcijas aiz savām robežām. Pēdējo desmit gadu laikā šī kleptokratiskā kliķe ir centusies atjaunot imperiju, lietojot gan kiberuzbrukumus Igaunijai, gan militārus iebrukumus vispirms Gruzijā un tagad Ukrainā, pārkāpjot 1994. gada vienošanos, – gluži kā viduseiropieši jau sen bija baidījušies. 

 

Kad atceros, kas patiesībā noticis pēdējo divdesmit piecu gadu laikā,  neklausoties uz Krievijas valdības versiju, mūsu pašu kļūdas kļūst skaidrāk saredzamas. 1991. gadā Krievija vairs nebija lielvara nedz iedzīvotāju skaita, nedz saimnieciskā potenciāla ziņā. Kāpēc mēs neatzinām šo faktu, nereformējām ANO un nepiešķīrām Padomju Savienības pastāvīgo vietu Drošības Padomē Indijai, Japānai vai kādai citai valstij? Krievija nepārveidojās, sekojot eiropiskām vadlīnijām. Tad kāpēc mēs tēlojām, ka tā kļūst demokratiskāka? Galu galā, lietojot vārdu „demokratija”, lai raksturotu Krievijā notiekošo, mēs diskreditējām šī vārda jēdzienu pašā Krievijā.

 

Ukrainas krize un iespēja, ka krize varētu rasties arī NATO iekšienē, nav mūsu „triumfālisma” sekas, bet mūsu nespēja adekvāti reaģēt uz Krievijas agresīvo retoriku un bruņošanos. Kāpēc mēs neizvietojām militārās bazes austrumos jau pirms desmit gadiem? Mūsu neizlēmība ir novedusi pie drausmīga uzticības krituma Centrāleiropā. Valstis, kas senāk labprāt būtu ieguldījušas NATO stiprināšanā, tagad baidās. Vairākas krievu provokācijas – draudēšana Zviedrijas lidmašīnām, Igaunijas drošības ierēdņa sagūstīšana – ir satraukušas Baltijas reģionu.

 

Mūsu kļūda bija nevis  Krievijas pazemošana, bet gan tas, ka pareizi nenovērtējām Krievijas revizionisma, revanšisma un agresijas potenciālu. Ja pašlaik ir apdraudēts vienīgais īstais gadsimta pēdējās ceturtdaļas Rietumu panākums, par to ir vainojama mūsu nespēja nodrošināt, ka NATO Eiropā joprojām veiktu to, kam tā tika veidota: atbaidīšanai. Atbaidīšana ir nevis  agresijas, bet gan aizstāvēšanās polītika. Bet, lai tā darbotos, tai jābūt efektīvai. Tas prasa ieguldījumu, konsolidāciju un atbalstu no visām Rietumu valstīm un īpaši no Savienotajām Valstīm. Es labprāt kritizēju Amerikas triumfālismu daudzos jautājumos, bet Eiropā es vēlos, lai tā būtu bijis vairāk.