Melīgais vēstnieks
Kārlis Streips    10.02.2015

 

Pagājušajā nedēļā žurnālā Sestdiena intervēts Krievijas Federācijas ilggadējais vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs. Saruna starp viņu un žurnālistiem Ivaru Āboliņu un Ģirtu Kasparānu lielākoties raisījās par Krievijas un Latvijas attiecībām, par kuŗām pirms pāris nedēļām A. Vešņakovs bilda, ka 2014. gadā tās esot bijušas pat ļoti sliktas.  Intervijā viņš to atkārtoja:

 

"Jā, esmu teicis, ka 2014. gads ir bijis pats sliktākais gads mūsu attiecībās pēdējo divdesmit gadu laikā.  Un uzskatu, ka 2015. gadā mūsu uzdevums ir no šīs melnās svītras tikt laukā."

 

Žurnālists: "Mēs visi zinām, kāpēc šīs attiecības ir pasliktinājušās - tas noticis Krimas un Ukrainas dēļ. Neizskatās, ka šajā ziņā kaut kas varētu mainīties."

 

Vēstnieks: "Kāpēc?"

 

Žurnālists: "Jūs taču neatdosiet Krimu atpakaļ Ukrainai."

 

Vēstnieks: "To, ka ir vēlēšanās uzlabot attiecības, apliecina Ārlietu ministrijas valsts sekretāra Andreja Pildegoviča un ārlietu ministra Edgara Rinkēviča vizītes Maskavā."

 

Žurnālists: "Vai tajā, ka attiecības pasliktinājušās, Krievijas vainu nesaskatāt?"

 

Vēstnieks: "Protams, nesaskatu.  Kuŗš ir vainīgs tajā, kas šobrīd notiek Ukrainā?"

 

Žurnālists: "Un kurš ir vainīgs?"

 

Vēstnieks: "Es domāju, ka zināma atbildība ir jāuzņemas Eiropas Savienībai, kas uzspieda un joprojām uzspiež Ukrainai paātrinātu eirointegrāciju."

 

Ak, tā gan! Tiesa, šis apgalvojums no A. Vešņakova mutes skan mazliet citādi nekā parasti no kaimiņvalsts amatpersonām. Daudz biežāk tiek apgalvots, ka patiesībā pie vainas ir NATO un it īpaši Amerikas Savienotās Valstis. Vēl pavisam nesen Putins paziņoja, ka Ukrainas bruņotie spēki esot "ārvalstu NATO leģions."

 

Taču neatkarīgi no tā, kuŗu variantu Krievijas pārstāvji piedāvā, ir pilnīgi skaidrs, ka tiek melots tā, ka nacistu propagandas korifejam Gēbelsam būtu jāsarkst. Tie bija Krievijas kaŗavīri, kas iegāja Krimā un to sagrāba. Tie ir Krievijas kaŗavīri, kas  patlaban siro Ukrainas dienvidaustrumos (pagājušajā nedēļā britu žurnālā The Economist  citēts fragments no atvaļināta kaŗavīra teiktā: "Viņi vienkārši nav redzami, viņi darbojas klusām un piesardzīgi"). Tā ir Krievija, kuŗa Ukrainas dienvidaustrumu "separātistiem" piegādā ieročus, kādus citādi šiem huliganiem un terroristiem neredzēt kā savas ausis. Visticamāk tā bija no Krievijas piegādāta raķešu sistēma, kas notrieca Malaizijas lidmašīnu. Un šos pataloģiskos  melus atbalsta Kremļa pilnīgi kontrolētie elektroniskie masu plašsaziņas līdzekļi, kas nekautrējas rādīt viltotus attēlus un ierakstus.

 

Un  vēl no Krievijas vēstnieka teiktā:  "Krievija neiejaucas Latvijas iekšējās lietās. Un neiejauksies." Konkrēti A. Vešņakovs to teica, atbildot uz jautājumu, vai gadījumā viņš ar Saeimas polītiķiem ir pārrunājis Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanu iekārtu. Jau sen mēļots, ka tautas vēlēta prezidenta institūciju zināmi polītiski spēki vēlas ieviest cerībā, ka tauta ievēlēs kādu, kas pret Krieviju izturēsies laipnāk un pretimnākošāk. Piemēram, Rīgas galvu Nilu Ušakovu, kuŗš skaitās viens no mūsu valsts populārākajiem polītiķiem un savas simpatijas pret Maskavu nekad nav īpaši slēpis. Nē, nē, vēstnieks teica. Viņš vienkārši esot painteresējies, ko par to domā parlamentārās partijas, bet kaut ko teikt priekšā – nu,  nē, taču!

 

Protams, tā ir diplomātiska atbilde, bet vienalga melīga. Krievija neiejaucas Latvijas iekšējās lietās? Nu, labrīt! Salīdzinoši nesen Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Konstantīns Dolgovs izteicās tā:

 

"Eiropas komisija spītīgā kārtā saglabā savu nevēlēšanos iejaukties krieviski runājošo iedzīvotāju tiesību masīvajā apspiešanā Baltijas reģiona valstīs, aizbildinoties, ka tai neesot attiecīgās jurisdikcijas. Mūsuprāt, nav pieņemami attaisnot kādreizējo SS leģionāru gājienus Rīgā, 20. Waffen SS divīzijas veterānu tikšanos Igaunijā, vai arī leģionāru un nacistu kaŗa noziedznieku ceremoniālo apglabāšanu ar valsts godinājumu. Pacelt nacistu noziedzniekus un viņu pakalpiņus, kas bija atbildīgi par miljoniem miermīlīgu eiropiešu apzināto slepkavošanu, līdz "brīvības cīnītāju" statusam ir augstākā mērā ciniski."

 

Par to, ka mūsdienu Krievija absolūti jebkuŗu savu pretinieku uzskata par "fašistu," es jau rakstīju iepriekš. Leģionāri bija brīvības cīnītāji. Un pārstāvim no Krievijas, kur pēdējo gadu laikā un ar režīma un policijas klusu svētību neonacisms ir uzplaucis līdz nepieredzētam līmenim, apgalvot, ka tas notiek Latvijā - tas, lūk, ir "augstākā mērā ciniski."

 

Krievija iejaucas Latvijas "iekšējās lietās" ikreiz, kad tās Ārlietu ministrija vai parlamentārieši muld par Latvijas nepilsoņiem, par Latvijas izglītības sistēmu (Dolgovs tajā pašā runā apgalvoja, ka valsts līdz 2018. gadam grasās slēgt pilnīgi visas krievu skolas Latvijā, kas nav taisnība), par Latvijas attiecībām ar Eiropas Savienību un NATO u.tml. Nav svarīgi, vai šādas domas nāk no tādiem klauniem kā Žirinovskis, vai arī no Ārlietu ministrijas pārstāvjiem ar pašu ministru priekšgalā. Janvārī, kad notika minētā tikšanās starp Sergeju Lavrovu un Edgaru Rinkēviču, Krievijas Ārlietu ministrijas preses relīzē bija šādi vārdi: "Krievijas puse pievērsa uzmanību faktoriem, kuŗi traucē divpusēja dialoga attīstību, tajā skaitā minot Latvijas nedraudzīgo attieksmi pret atsevišķiem Krievijas kultūras cilvēkiem un polītiķiem, kā arī etnisku krievu tiesību nelabvēlīgo situāciju. Tāpat pieminēta „masīva nepilsoņu” statusa problēma, kā arī bijušo Waffen SS leģionāru pacelšana līdz varoņu statusam."

 

Lūk, kā! Latvijas "nedraudzīgā attieksme" pret "kultūras cilvēkiem" saistāma par pagājušā gada E. Rinkēviča lēmumu Latvijā neielaist trīs cilvēkus, kuŗi bija atraduši par vajadzīgu publiski jūsmināties par Krimas aneksiju, un par Krievijas polītiķiem te nemaz nav jārunā, jo viņi visi kā viens ir atbildīgi par Krimu un par to, kas patlaban notiek Ukrainā. Nepilsoņi mūsu valstī nesūdzas, jo, starp citu,  "nepilsoņu pases" viņiem ļauj brīvi ceļot Eiropā, kā arī Krieviju apmeklēt bez vīzas. Turklāt Krievija mūsu valsts "iekšējās lietās" arī ir iejaukusies ik  reizi, kad režīmam vien zināmu iemeslu pēc piepeši kāds no mūsu valsts pārtikas produktiem kļūst "nehigiēnisks." Un ne jau Latvijas lietās vien. Krievija iejaucās Igaunijas iekšējās lietās tad, kad, ja ne gluži no Kremļa, bet noteikti ar tā svētību, notika masīvs kiberuzbrukums pēc tā dēvētajiem "bronzas zaldāta" nemieriem. Un Lietuvas iekšējās lietās Krievija iejaucās tad, kad tā pieprasīja arestēt un Krievijai izdot jebkuru lietuvieti, kuŗš PSRS laikos izvairījās no dienesta PSRS bruņotajos spēkos. Nemaz nerunāsim par Ukrainu un tās "iekšējām lietām," par Gruziju, par Moldovu. Sarakstu varētu turpināt.

 

Protams, jebkuŗas valsts diplomāts ārvalstīs pārstāv savas valsts viedokli. Tā, piemēram, kad kādreizējā ASV vēstniece Latvijā Katrīna Toda Beilija Latvijas universitātē pateica ļoti skarbu runu par valstī valdošo korupciju, atsevišķi censoņi mūsu valstī apgalvoja, ka viņa vienkārši  esot no rīta  uzmodusies kašķīga.  Rakstīju toreiz un atkārtoju tagad - ASV vēstniece neteica neko tādu, kas nebija aprobēts vismaz ASV Valsts departamentā, ja ne augstāk.

 

Tas pats acīmredzot sakāms par Vešņakovu. Ja viņš pārstāv  melīgu valsti, tad ir arī  skaidrs, ka viņam pašam nākas būt melīgam. Starp citu, pirms kļūt par vēstnieku Latvijā, Aleksandrs Vešņakovs bija Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs, tas nozīmē, ka viņa pārraudzībā bija visas vēlēšanas, kuŗas par brīvām, godīgām un atklātām nu neuzskatīt nekādi. Arī tajos laikos acīmredzot viņam nācās aiz muguras sakrustot pirkstus katru reizi, kad viņš paziņoja vēlēšanu rezultātus.

 

Un  tomēr jautājums: ja vien Aleksandrs Alberta dēls Vešņakovs nav pilnīgi zaudējis morāli, tad kā viņš spēj spogulī skatīties pats sev acīs?