Melīgā aritmētika
Sallija Benfelde    06.01.2015

 

Informātīvais kaŗš, meli Krievijas plašsaziņas līdzekļos, kas brīžiem kā „balta patiesība” tiek atainota arī dažos Latvijas plašsaziņas līdzekļos, vairs nav nekas jauns,  un par to jau ir rakstīts ne reizi vien. Tādēļ pirmajā brīdī Krievijas laikraksta Novoje izvestija tīmekļa portālā septembrī publicētais raksts „Rusofobijas finances” izskatījās tikai kā kārtējie meli par Latvijas un arī par Baltijas ekonomiku. Raksta autors apgalvoja, ka Latvijas ekonomika balstoties pamatā uz Krievijas naftas transits, un aicināja to beidzot pārvirzīt uz Krievijas ostām. Tomēr vērojot dažas polītiskās tendences Latvijā un to, kā Valsts prezidenta izteikumi atkal tuvojas dīvainajai „nenoteiksmes polītikai”, māc bažas, ka viss nav tik vienkārši un ka tie nav kārtējie meli melu dēļ.

 

Minētajā rakstā apgalvots, ka Latviju baro vēl Padomju Savienības laikā izveidotās ekonomiskās shēmas – proti, Krievijas naftas tranzīts. Ventspils līdz nesenam laikam bijusi šī transita līdere, kurai nav alternātīvas. Tiek apgalvots, ka Latvijā, arī caur Ventspils ostu, notiek aktīvs naftas produktu tranzīts. Ienākumi no to pārsūknēšanas sastādot gandrīz pusi no valsts, kas aktīvi atbalsta pretkrievisku polītiku – budžeta. Tālāk rakstā sacīts, ka tieši Ventspils Latvijas valsts budžetam dod aptuveni trešdaļu ienākumu: 250 – 300 miljonu dolaru. Turklāt caur Latviju notiekot arī tādu naftas produktu tranzīts, kas ražoti citās valstīs no Krievijas naftas, kurai nav noteiktas muitas nodevas. Tā teikt, Latvija pastarpināti izmanto Krievijas labvēlību.

 

Tātad tiek apgalvots, ka naftas produktu transits Latvijai dod pusi budžeta, bet tikai viena Ventspils vien ienes trešdaļu budžeta ienākumu. Kā ir patiesībā?

 

Līdz 2002. gadam naftas transits noritēja virzienā no Krievijas uz Ventspili un tālāk tankkuģos – uz Eiropu. Krievija pa naftas vadu uz Ventspili šo produktu jau nesūta kopš 2003. gada. Protams, dažādu naftas un naftas produktu transits caur Latviju notiek – izmantojot ostas un dzelzceļu, bet tas notiek ne tikai Ventspilī. Ja runā par Ventspili, tad caur to notiek ne tikai naftas produktu, bet arī citu kravu transits.

 

Rakstā minēts arī Novopolockā (Baltkrievijā) no Krievijas bezmuitas naftas ražoto naftas produktu transits, bet Novopolockas naftas pārstrādes uzņēmuma Naftan ģenerāldirektors Vjačeslavs Jakuševs presei ir paudis, ka šobrīd benzīna, dīzeļdegvielas eksportam paredzētā nafta no Krievijas jāpērk teju par dubultcenu, jo Krievija Baltkrievijai naftu bez izvedmuitas pārdod tikai tik, cik nepieciešams, lai saražotu iekšējam patēriņam nepieciešamo benzīnu un dīzeļdegvielu. Kopumā aprēķini rāda – ja Krievija pārtrauktu naftas un naftas produktu transitu caur Latviju – tiktu zaudēti 18,8 miljoni tonnu kravu, bet saglabāti 37 miljoni tonnu kravu, nodokļu ieņēmumi samazinātos par 1,5 procentiem. Ja tiktu zaudētas gan Krievijas, gan Baltkrievijas naftas produktu kravas, tad ieņēmumi nodokļos samazinātos par 2,6 procentiem.

 

Vēl jāpiebilst, ka rakstā minētais Ventspils devums budžetam – 300 miljoni dolaru - ir aptuveni 240 miljoni eiro. 2015. gada konsolidētā valsts budžeta ieņēmumi plānoti 7,25 miljardi eiro. Ventspils 300 miljoni dolāru no šī budžeta ir  aptuveni 6 procenti un nevis trešdaļa, turklāt nav atšifrēts, cik no šiem 6 procentiem dod naftas un naftas produktu, bet cik pārējo kravu transits.

 

Vārdu sakot, apgalvojums par Ventspils īpašo nozīmi valsts budžeta ieņēmumos ir no fantastikas serijas. Kā gan viena Ventspils var dot 6 procentus no budžeta, ja, pārtraucot Krievijas naftas un naftas produktu transitu caur Latviju vispār (tātad ne tikai caur Ventspili), nodokļu ieņēmumi budžetā samazinātos par 1,5 procentiem?

 

Jāatzīst, ka tranzīts Latvijai tiešām ir svarīga tautsaimniecības nozare, it īpaši dzelzceļam, bet rakstā ir runāts tikai par naftu un naftas produktu transitu, ļoti uzsverot Ventspils lomu. Raksts kopumā ir viltīgs melu un puspatiesību sajaukums. un maz ticams, ka tas tapis nejaušības dēļ. Kāpēc Krievijai Ventspils ir tik svarīga? Kā zināms, Ventspils mērs Aivars Lembergs ir atzinis, ka rēgulāri tiekas ar Krievijas vēstnieku – aptuveni reizi pusgadā. Arī pagājušā gada maijā, neilgi pirms NATO kaŗakuģu ierašanās Ventspilī, Lembergs tikās ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu, sarunā piedalījās arī Krievijas ģenerālkonsuls Liepājā. Tikšanās gan nebija afišēta, tomēr žurnālisti par to uzzināja, un, vaicāts, par ko tad tika runāts, Lembergs atbildēja, ka runāts par daudziem jautājumiem, arī par situāciju Ukrainā un par Krievijas ilgtermiņa polītiku transita nozarē, jo šis jautājums viņam kā Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas prezidentam ir svarīgs.

 

Kā zināms, Lemberga nostāja pret Eiropas Savienību (ES) un NATO ir ļoti negātīva. NATO kaŗavīru klātbūtni Latvijā Lembergs ir salīdzinājis ar Latvijas okupāciju, ir izteicies, ka Latvija „uzprasās” uz atbildes sankcijām no Krievijas un tamlīdzīgi. Ir skaidrs, ka Ventspils pilsētas galva  ir ieinteresēts naftas tranzīta atjaunošanā pa cauruļvadu no Krievijas un ka ES prasības ievērot tiesiskas valsts principus traucē iegūt varu Latvijā. Iespējams, ka Ventspils pilsētas galvam ir solīts atjaunot naftas transitu caur Ventspili, ja viņš spētu panākt Krievijai labvēlīgākas valdības izveidošanu. Ne velti pēc 12. Saeimas vēlēšanām Lembergs ļoti aktīvi piedalījās valdības veidošanā, un viņa „kabatas partijai” ZZS patiesībā daudzos jautājumos bija savas stingras prasības, un bija brīdis, kad izskatījās, ka valdība ar Laimdotu Straujumu kā premjeri netiks izveidota. Acīmredzot pēdējā brīdī notika kāda klusa vienošanās ar ZZS par ietekmes neoficiālo pārdali. Šobrīd Lemberga ietekme ir manāma ne tikai ZZS vadītajās ministrijās, var teikt, ka valdību vismaz daļēji vada Lembergs.

 

Turklāt Lembergs nekad nekritizē Krieviju un tās polītiku, bet visi pārējie ik pa brīdim saņem krietni daudz nievu un pārmetumu. Lembergs arī publiski ir izteicies, ka Latvijai nevajadzētu atbalstīt sankcijas pret Krieviju, ja tā domā par savām interesēm. „Galvenais drauds mieram Ukrainā ir ASV, jo tās ir ieinteresētas situācijas destabilizācijā, lai pie Krievijas robežas būtu militārs konflikts,” pagājušā gada 11. septembrī savā videoblogā domes mājaslapā pauda Lembergs. Savukārt Valsts prezidents Andris Bērziņš, tāpat kā Aivars Lembergs, ir bijušais komūnistiskās partijas nomenklatūras darbinieks, padomju stila domāšanas veids viņam ir pazīstams un saprotams, un Saeimā savulaik viņš tika ievēlēts no ZZS. Vēl pagājušā gada februārī Bērziņš bija gandarīts par tikšanos Sočos Olimpisko spēļu laikā ar Putinu un, vērtējot sarunu ar Krievijas prezidentu, sacīja: „Skaidrs, ka mums viņa [sadarbība] attīstās ļoti aktīvi un acīmredzot šajā gadā ir iespējama tāda laba virzība uz priekšu.”

 

Tikai pēc plašas un publiskas kritikas Valsts prezidents sāka runāt kā valsts pirmā amatpersona un spēja noformulēt savu nostāju pret Krievijas agresiju Ukrainā. Kā jau rakstīju iepriekšējā komentārā, Valsts prezidenta retorika tagad atkal mazliet mainījusies un ieguvusi tādu kā „nenoteiksmes” veidu. Protams, Valsts prezidentu diez vai var vainot savtīgās interesēs, bet pagātnes un arī viņa bijušās partijas patiesā vadoņa ietekme tiešām ir jūtama. Tādēļ būtu naīvi Krievijas laikraksta tīmekļa  portāla melīgo aritmētiku skaidrot vienīgi ar vēlmi melot par katru cenu. Šiem meliem ir pilnīgi konkrēts mērķis, un, iespējams, Aivars Lembergs, savu interešu vadīts, ir gatavs rīkoties, lai palīdzētu šo mērķi īstenot.