Meli un solījumi
Sallija Benfelde    25.11.2014

 

Ik pa laikam gan Krievijas prezidents Vladimirs Putins, gan viņam tuvu stāvošie ļaudis nāk klajā ar dažādiem paziņojumiem, viedokļiem un versijām par to, kas notiek Ukrainā un kas vēl varētu notikt Eiropā un pasaulē. Ir acīm redzams, ka daļa publiski paustā ir domāts kā brīdinājums, daļa – iebiedēšanai, un ir teksti, kas patiesībā domāti Krievijas iedzīvotājiem, lai vairotu Putina populāritāti viņu vidū. Jau labu laiku, vērojot Krievijas rīcību un mēģinot prognozēt notikumu attīstību, ir jāvērtē darbi, nevis runas. Ja vērtētu tikai sacīto, tad būtu jānotic, ka Krievijas armijas kaŗavīru un technikas Ukrainā nav un nekad nav bijis, ja nu vienīgi bijuši un varbūt ir daži bijušie kaŗavīri, kas paši pēc savas ierosmes devušies uz Ukrainu utml.

 

Tomēr Putina cilvēku izteikumos dažkārt pavīd pa atziņai, kas ļauj nojaust iecerēto nākotnes scēnāriju. Manuprāt, tāda ir Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova intervija BBC žurnālistam Džonam Simpsonam. Peskovs intervijā pauda, ka Ukrainā esot ticis sarīkots valsts apvērsums šī vārda visplašākajā nozīmē un Rietumi to atzinuši, tādējādi radot precedentu šādai rīcībai. Uz jautājumu, vai Latvijā varētu notikt apvērsums, ko pret Latvijas valdību sarīkotu Krievijā dzimuši cilvēki, Putina preses sekretārs atbildēja: „Ja kāds noorganizētu valsts apvērsumu un jaunā vara tiktu atzīta, tas būtu liels apdraudējums Latvijai. Jo, kad ir radīts precedents militāra apvērsuma īstenošanai Eiropas sirdī un kad mēs radām precedentu, ka to var pieņemt par oficiālu varas nodošanu, tas ir liels apdraudējums visam kontinentam. Un ikvienai valstij ir jābūt ļoti piesardzīgai, lai neļautu tam notikt.” Citiem vārdiem sakot, intervijā pietiekami skaidri norādīts – ja Latvijā tāds apvērsums (vai tā mēģinājums) notiktu, Krievija nostātos tā rīkotāju pusē, atzītu viņu tiesības un neapšaubāmi aizstāvētu krievu valodā runājošos.

 

Vai ir pamats bažām, ka kaut kas tāds Latvijā var notikt? Pirms kāda laika Krāslavas novada domes priekšsēdis Gunārs Upenieks bažījās par prokrieviskām aktīvitātēm Latvijas pierobežā un publiski paziņoja, ka viņaprāt Latgalē tiek gatavota augsne pārmaiņām. Upenieks stāstīja, ka prokrieviski aktīvisti dodas pie cilvēkiem uz mājām, dala brošūras, stāsta par iespējām, kādas rastos, ja Latgale tiktu pievienota Krievijai: „Viņi iet arī uz skolām, citām sabiedriskām iestādēm, dzirdēts par maksājumiem, lai panāktu, ka vadošos amatos strādājošie cilvēki, dažādu darbavietu personāla vadītāji būtu viņu pusē.” 

 

Citi Latgales puses pašvaldību vadītāji gan nedomā, ka drošība būtu apdraudēta, vienīgi Daugavpils pilsētas galva Jānis Lāčplēsis kādā intervijā, vaicāts par prokrieviskām aktīvitātēm, atzina, ka ir iedzīvotāji, kuŗi it kā dzīvo pavisam citā valstī un citā laikā un kuŗi interesējas tikai par to, kas notiek Krievijā un ko dara Putins. Jāpiebilst, ka Krāslavas domes priekšsēdis vēlāk apgalvoja, ka esot pārprasts un ka ik traki neesot. Tomēr kaut kāda klusa rosība Latgalē notiek. Grūti spriest, cik tas ir nopietni un vai tie, kuŗi jau agrāk ir runājuši, ka Latgalei vajadzētu piešķirt vai nu autonomas teritorijas, vai kādu citu īpašu statusu, šobrīd ne tikai runā, bet arī darbojas. Pavisam noteikti ir zināms, ka vairāki Latvijas iedzīvotāji no Rēzeknes puses ir devušies uz Ukrainu un kaŗo separātistu pusē, jo viņi ar to lepojas un publisko sevi sociālajos tīklos. 

 

Jācer, ka Drošības policija, kuŗai nesen iecelts jauns vadītājs, dara savu darbu un zina, kas patiesībā notiek. Manuprāt, pānikai nav pamata, bet jāuzmanās noteikti. Esam Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts, un Putins tomēr nevarēs rīkoties tik vienkārši un droši, kā savulaik rīkojās Čečenijā, Abchāzijā un Dienvidosetijā, arī Ukrainā. Tomēr draudi ir un jāpiekrīt tiem, kuŗi ne reizi vien izteikuši, ka mēs itin bieži esam paši sev lielākie ienaidnieki. Aizvainojums, dusmas un vēlme nopelnīt par katru cenu nav labākie padomdevēji, tāpat kā vienaldzība un bezatbildība. Putins diezgan droši varētu kaut ko pasākt, ja būtu pārliecināts, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju sava valsts ir vienaldzīga un ka daudzi Krievijas iejaukšanos Latvijas valsts dzīvē uzskatītu par labu un pareizu. Šobrīd tā nav, cilvēku attieksme pret Lāčplēša un Latvijas valsts dzimšanas dienu drīzāk liecināja, ka patriotisms un apziņa par piederību savai valstij pieaug.

 

Nepatīkami pārsteidz Latvijas polītiķu rīcība darbā ar likumu par LPSR Valsts drošības komitejas slepenajiem dokumentiem, – paredzētā VDK archīvu izpēte nenotiek, jo tai nav financējuma. 11. Saeima pavasarī atklāja, ka ir pienācis termiņš, kad būtu jāveŗ vaļā tā sauktie čekas maisi. Saeimas deputātiem bija atšķirīgi viedokļi par to, ko darīt ar Latvijā slepenajiem Valsts drošības komitejas dokumentiem, kuŗos lasāmi gan darbinieku, gan aģentu vārdi. Saeima nolēma pieņemt kompromisa likumu: dokumentiem saglabāt slepenības statusu, taču ļaut tiem piekļūt speciāli šim darbam deleģētiem zinātniekiem. Saeima paredzēja, ka zinātniskajai komisijai darbs būtu jāsāk nākamgad un jāpabeidz simboliskā laikā – uz Latvijas simtgadi 2018. gadā. Toreiz par šo likumu nobalsoja 62 deputāti, atturējās vienīgi Saskaņas centrs. 

 

Drīz arī Laimdotas Straujumas valdība apstiprināja VDK izpētes komisijas 18 cilvēku sastāvu ar vēstures doktoriem Kārli Kangeri un Ritvaru Jansonu vadībā un paredzēja, ka turpmāko trīs gadu laikā komisijai tiks piešķirti 250 tūkstoši eiro. Zinātnieki ķērās pie darba, apzinot, cik dažādās vietās glabājas VDK atstātais mantojums, ko būtu nepieciešams digitālizēt. Čekas ziņotāju kartotēka ir tikai neliela tā daļa, lai gan tieši šī kartotēka parasti izraisa visalielāko interesi. Vēstures zinātņu doktors, VDK izpētes komisijas priekšsēža vietnieks Ritvars Jansons domā, ka Latvijas Nacionālajā archīvā vien ir vairāk nekā 152 000 lietu, kas saistītas ar VDK . Tāpat tur ir kompartijas dokumenti, ir vairāk nekā miljons kartīšu gan par represētajiem, gan par viņu represētājiem. Zinātnieki negribēja zaudēt laiku un nolēma sastādīt plānu, lai sabiedrībai būtu redzams, kā tiek izlietoti līdzekļi. Iecerēja arī starptautisku zinātnisku konferenci un jau augustā priekšizpētei lūdza piešķirt 40 tūkstošus eiro. 

 

Komisijas kūrēšana bija uzticēta Izglītības ministrijai, taču izrādās, tā nekas nav darīts. Toreizējā izglītības ministre Ina Druviete šo jautājumu novilcinājusi. Vēl 6.oktobra koalicijas padomes sēdē Druviete solījusi līdzekļus rast no ministrijas rezervēm, taču to neizdarīja, bet tagadējā ministre Mārīte Seile par šo komisiju un par faktu, ka financējuma tai nav, uzzināja no žurnālistiem. Ministre lūgusi Finanču ministriju steidzami atrast naudu no līdzekļiem, kas domāti neparedzētiem gadījumiem, taču saņēmusi atteikumu. Tagad daudzi 12. Saeimas deputāti, kas par šo likumu balsoja 11. Saeimā, ir neizpratnē, – komisija ar viņu balsojumu ir izveidota, bet naudas tai nav.

 

Dīvaina ir bijusi arī ministrijas rīcība saistībā ar minētās komisijas administrātīvo direktoru, kuŗa pienākums būtu no Izglītības ministrijas puses kūrēt jautājumus par telpām un financējumu zinātniekiem. Valdība šim darbam augustā apstiprināja amatpersonu no ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta, bet gandrīz tūlīt pat ministrija likvidēja šo amatu un direktora amatā apstiprinātais cilvēks no darba aizgāja. Tad ministrija aizmuguriski, neapspriežoties ar komisiju, viņa vietā iecēla juriskonsultu no šā paša departamenta, kuŗš par saviem jaunajiem pienākumiem VDK izpētes komisijā uzzināja, atgriezies no atvaļinājuma, un jau septembrī lūdza sevi no tiem atbrīvot. Tomēr ministrija viņu līdz šim nav atcēlusi. Pašlaik situācija ir šāda: lai arī likums un valdības lēmums paredz, ka komisija sāk darbu ar 1. janvāri, financējums šai VDK izpētes komisijai nākamā gada budžetā nav paredzēts. Budžets tūlīt tiks nodots Saeimai apstiprināšanai, budžeta projekts tiek nosūtīts Eiropas Komisijai (EK) saskaņošanai, jo pēc krizes un lielajiem valstu tēriņiem tagad ES dalībvalstīm budžets ir jāsaskaņo ar EK. 

 

Manuprāt, šāda bezatbildība un paviršība Latvijas valsti un cilvēku ticību tai grauj vairāk, nekā Putina un viņa atbalstītāju draudi un meli. Varbūt vēlētājiem ir laiks atgādināt ievēlētajiem tautas pārstāvjiem un viņu apstiprinātajai valdībai, ka solījumi ir jāizpilda?