Kārlis Streips 29.03.2022
Ar šādiem vārdiem ASV prezidents Džo Baidens noslēdza uzrunu Varšavā 26. septembra vakarā. Prezidents pagājušajā nedēļā viesojās Eiropā, lai mudinātu NATO, G7 un Eiropas Savienības valstis stiprināt solidāritāti pretestībā pret Krievijas invāziju Ukrainā. Polijā prezidents tikās ar tur izvietotiem amerikāņu kaŗavīriem, kā arī ar bēgļiem no Ukrainas. Uzruna pie Varšavas karaliskās pils bija vizītes kulminācija.
Šis cilvēks runa, protams ir par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Spriežot pēc ātruma, kādā Baltā nama pārstāvji medijiem stāstīja, ka prezidents nekādā gadījumā nebija aicinājis Krievijā ieviest režīma maiņu, liecina, ka, iespējams, Baidena kungam šis teikums bija imprompts*. Polītiķi reizēm mēdz tā darīt. Atsevišķi polītiķi, kuŗus te varētu minēt, tā darīja atkārtoti un visbiežāk tādējādi lika citiem pacelt uzacis, saskatīties, un padomāt - par ko gan viņš tagad runā?
To pašu nevarētu teikt par prezidenta Baidena impromptu. Viņš uzrunu sāka, atgādinot, ka 1979. gadā Varšavā ieradās poļu izcelsmes Romas pāvests Jānis Pāvils Otrais - pirmoreiz kopš kļūšanas par Romas katoļu baznīcas galveno personu. Prezidents minēja, ka pirmais vārds no pāvesta mutes bija: Nebaidieties!
Tā bija vēsts par spēku, turpināja Amerikas prezidents. Par ticības spēku, par izturības spēku, par tautas spēku. Ļauna un brutāla režīma priekšā tā bija vēsts, kas pirms 30 gadiem palīdzēja pārtraukt Krievijas represijas Austrumeiropas centrālajā valstī.
Baidena kungs pieminēja īsi pirms viņa vizītes Polijā Mūžībā aizgājušo Madelēnu Olbraitu, kuŗa ir dzimusi Čechoslovakijā. Viņas ģimene bija spiesta bēgt 1938. gadā, kad Ādolfs Hitlers un viņa nacisti pārņēma Čechoslovakiju. Madelēnas vecāki bija ebreji, bet drīz pēc aizbraukšanas no Čechijas tie pieņēma katoļticību un bērnus audzināja šīs ticības garā. Daudzus gadus vēlāk Madelēna Olbraita teica, ka vecāki nekad viņu nebija informējuši, ka patiesībā viņa ir ebrejiete.
Taču tas nebija galvenais iemesls, kāpēc Amerikas prezidents viņu minēja savā uzrunā. Madelēna Olbraita bija ASV vēstniece Apvienoto Nāciju organizācijā, sākot no 1993. gada tātad salīdzinoši drīz pēc PSRS sabrukuma. Prezidenta Bila Klintona amatā otrajā termiņā viņa kļuva par Amerikas pirmo sievieti ārlietu ministri.
Visu mūžu viņa cīnījās par centrāliem demokratijas principiem, prezidents Baidens pateica. Un tagad, mūžsenajā cīņā par demokratiju un brīvību, Ukraina un tās tauta ir frontes līnijā.
Prezidents pieminēja humanitāro, militāro un cita veida palīdzību, kādu Amerika ir sūtījusi uz Ukrainu jau kopš Krimas nelikumīgās aneksijas 2014. gadā. Viņš minēja sankcijas, kādas ieviestas pret Krieviju: Rublis gandrīz tūdaļ tapa samazināts līdz gruvešiem. Vajadzīgi 200 rubļi, lai saņemtu vienu dolaru. Paredzams, ka nākamo gadu laikā Krievijas tautsaimniecība saruks uz pusi. Krievijas ekonomika bija 11. lielākā tautsaimniecība pasaulē pirms šīs invāzijas. Drīz tā pat nebūs pirmajā divdesmitniekā.
Prezidents Baidens arī atgādināja, ka kaŗot Ukrainā nedosies ne Amerika, nedz arī NATO, taču viņš solīja tālāku militāru atbalstu, lai ukraiņi var aizstāvēt paši savu zemi, un arīdzan nāca ar skarbu brīdinājumu, ja nu fašistam, kuŗš patlaban saimnieko Kremlī, ienāktu prātā pabikstīt NATO alianci. Nemaz nedomā doties vienu collu NATO territorijā! Baidena kungs noskaldīja. Mums ir svēts pienākums. Svēts pienākums saskaņā ar NATO dibināšanas līguma 5. pantu - aizsargāt ikkatru NATO teritorijas collu ar mūsu kopīgā spēka pilnām spējām.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pagājušajā nedēļā atkārtoti un dažādu auditoriju priekšā uzturēja prasību Rietumiem nodrošināt Ukrainas gaisa telpas slēgšanu, vai vismaz PSRS laikmeta MIG kaŗa lidmašīnu nogādāšanu Ukrainā. Abos gadījumos gan Amerika, gan NATO ir teikušas, ka tas varētu provocēt plašāku kaŗu starp Krieviju un ārpasauli, un to negribētu piedzīvot neviens.
Tiesa, pēdējo nedēļu laikā bijusi viena joma, kuŗā saruna ir bijusi par iespēju, ka tomēr būs jākaro. Tas būtu tādā gadījumā, ja Kremļa fīrers sadomātu Ukrainā lietot starptautiski aizliegtus ķīmiskus vai bioloģiskus, vai arī (Dievs pasargi!) taktiskus kodolieročus. Jau tagad Krievijas spēku veikto kaŗa noziegumu skaits ar katru stundu un katru dienu kļūst gaŗāks un gaŗāks. Masu iznīcināšanas ieroču izmantošana varētu būt solis par tālu pat salīdzinoši piesardzīgajai NATO aliancei.
Vairāk nekā mēnesis pagājis kopš dienas, kad Vladimirs Putins agri no rīta pateica liktenīgos vārdus - esmu pieņēmis lēmumu par militāru operāciju. Visu laiku kopš tā brīža Krievija ir baisi bombardējusi Ukrainas pilsētas, nešķirojot starp militāru bāzi un slimnīcu, nedz arī starp ieroču noliktavu un bērnudārzu. Krievijā ir likvidēti visi mediji, kuŗi tautu varētu informēt par to, ko režīms dara kaimiņvalstī. Ja skatās tikai Krievijas televīziju, tad joprojām rodas iespaids, ka Krievija vien cenšas uzturēt mieru Ukrainā un atbrīvot to no nacistu un narkomānu varas. Nožēlojami.
Bet vienu vēl gribu pieminēt sakarā ar Džo Baidena uzrunu Polijā. Īsi pirms uzrunas beigām viņš runāja par tautu centieniem pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad sāka brukt PSRS impērija. Viņš atcerējās brīdi, kad Austrija un Ungārija atvēra savu savstarpējo robežu. Prezidents pieminēja Berlīnes mūra krišanu. Un viņš teica vārdus: Cilvēki sadevās rokās Baltijas ceļā. Tas bija pacilājoši.
*Impromts no franču impromtu iepriekš nesagatavots, improvizēts
Atpakaļ
.jpg)
