Loģika vai cenzūra?
Kārlis Streips    17.04.2014

 

Latvijā televīzijas un radio jautājumus kontrolē Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) un pagājušajā nedēļā tā lēma, ka trīs mēnešu gaŗumā būtu aizliedzama Krievijas telekanāļa Rossija RTR retranslācija mūsu valstī. Padomes locekļi saskaitīja kādus desmit gadījumus, kad minētā kanāļa raidījumos it kā ticis musināts uz naidu, nesaticību, kaŗu vai konfliktu, tā pārkāpjot Latvijas likumā par elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem noteiktās prasības.

 

Padomes lemtais  aizliegums ir visnotaļ nosacīts. Latvijas lielākais kabeļtelevīzijas pakalpojumu sniedzējs Lattelecom nekavējoties Rossija RTR programmu izņēma no aprites, taču ir zināms, ka valstī  pietiek mazāka apjoma kabeļtelevīzijas uzņēmumu, kuŗi aizliegumu vai nu  ignorē, vai arī Rossija RTR vietā  sākuši retranslēt citu, tikpat propagandas piesātinātu kanāli. Savukārt satelīttelevīzijas uzņēmums Viasat paziņoja, ka aizliegumu  neuzskata par sev obligātu. Mūsdienās gluži vai visi televīzijas kanāļi savu saturu  izvieto arī tīmeklī, un to nu nav īsti iespējams cenzēt. Pirmajā dienā, kad aizliegums it kā stājās spēkā, es  aplūkoju Rossija RTR mājaslapu, un kanāļa  saturs tur bija brīvi pieejams. Man no tā  gan liela labuma nebija, jo krievu valodu es neprotu,  tomēr...

 

Latvijā Rossija RTR aizliegums uztverts  ar dalītām jūtām. Šur tur sabiedriskajā apritē ieskanējusies doma, ka tas tikai pierāda Latvijas vājumu, nevis spēku, jo aizliegums ir vienīgi daļēji efektīvs, turklāt Latvijas Satversme garantē vārda brīvību. Jāatceras arī, ka telekanālis  Rossija RTR ir reģistrēts nevis Krievijā, bet gan Zviedrijā, un tas aizliegumu teorētiski paceļ Eiropas līmenī. Pagaidām gan nav dzirdēts, ka no Skandinavijas   būtu nākušas kādas īpašas sūdzības, starp  citu, ievērojot faktu, ka telekanāļu retranslācija ir aizliegta arī Lietuvā.

 

Tur jautājums bija cits, proti, kanālis bija pārraidījis “dokumentālu filmu”,  kuŗā bija apgalvots, ka 1991. gadā, kad PSRS tā dēvētie OMON spēki uzbruka Lietuvas televīzijas tornim, visus bojā gājušos nogalinājuši nevis omonieši, bet gan lietuvieši paši. Kas sakāms par tiem, kuŗu mirstīgās atliekas bija redzamas tanku kāpurķēžu atstātās pēdas? Lietuvieši paši tās radījuši ar saviem žiguļiem (vieglā automašīna, kas ar tanku nu nekādi   nav salīdzināma). Saprotams, ka šāda satura filma nežēlīgi  ievainoja lietuviešu tautas dvēseli un vēstures piemiņu, tāpēc ir pilnīgi saprotams, ka šāda kanāļa retranslācija tika aizliegta. Sen ir zināms, ka vārda brīvībai arī ir savas robežas, šai gadījumā robežas bija pārkāptas. Jādomā, ka civīlizētajā Eiropā cilvēki to saprot.

 

Tomēr ir vēl kāds liels jautājums, proti, par tiem, kuŗi skatās Rossija RTR un tamlīdzīgus kanāļus. Nav noslēpums, ka šo kanāļu saturu lielā mērā kontrolē Kremlis, tāpat kā  nav noslēpums, ka par notikumiem Ukrainā minētie kanāļi ir raidījuši tādu melu gūzmu, ka trakāk vairs nav iespējams. Nepārtraukti tiek apgalvots, ka Kijevā varu  sagrābuši “fašisti,” Maskava  Krimā iejaukusies tikai tāpēc, ka tur briesmīgi apspiesti krievi  u.tml. Daudzviet Krievijā ļaudis skaļi priecājoties par to, ka “Krima tagad ir mūsu”. Ja vienīgais informācijas avots ir Kremļa kontrolētie propagandas kanāļi, tad  jau laikam tā sanāk. Bet vai tiešām cilvēkiem nekad prātā neienāk kaut vismazākā domiņa, ka varbūt tomēr tur kāds nekrietni melo?

 

Kopš Vladimirs Putins trešo reizi iesēdās Krievijas prezidenta krēslā, Krievijas plašsaziņas līdzekļos  jebkādas neatkarības izpausmes  ir krietni piežmiegtas. Pavisam nesen Kremlis likvidēja visnotaļ cienījamo ziņu aģentūru Novosti un izveidoja jaunu aģentūru Rossija segodņja (Krievija šodien). Par tās vadītāju iecelts Dmitrijs Kiseļevs, viens no V. Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem. Tieši viņa vadītajos raidījumos mūsu NEPLP saskatīja  musinājumu uz konfliktu un naidu.

 

Kisiļevs nodrošina propagandu ļoti  nozīmīgākās jomās. Par Ukrainu tiek stāstīti neiedomājami meli. Kāds ir bijis to efekts, varēja pārliecināties kādā Latvijas  TV5 ziņu pārraidē. Šā kanāļa ziņu dienesta  vadītājs, reaģējot uz  RTR aizliegumu, iepriekš bija bildis, ka viņa kanālī objektīvitāte un neitrālitāte esot svētums. Sižetā par notikumiem Austrumukrainas pilsētā Doņeckā kāda sieviete visā nopietnībā apgalvoja, ka ir nepieciešama Krievijas iejaukšanās, jo Kijevā varu pārņēmusi “fašistu banda”. Pēc tam, cik varēju saprast, tika intervēts Doņeckas pašvaldības pārstāvis, tātad ar ziņu dienesta vadītāja minēto abu pušu atspoguļošanu acīmredzot viss bija kārtībā. Bet sižetā redzētā sieviete par “fašismu” Ukrainas galvaspilsētā acīmredzot bija pilnīgi pārliecināta.

 

Savukārt Latvijā nule bija publicēta aptauja, kuŗā konstatēts, ka vairākums mūsu valsts tā dēvēto krievvalodīgo atbalsta Krievijas lēmumu anektēt Krimas pussalu. Vairākums latviešu, protams, to neatbalsta. Acīmredzot arī Latvijā ir cilvēki, kuŗi labprāt pieņem Krievijas propagandu. Pašā Krievijā bieži vien lielas izvēles šajā ziņā nav. Arī tie telekanāļi, kuŗi patiesībā nepriecājas par Kremļa pieaugošo agresīvitāti, pašcenzūras apstākļos par to iebilstas tikai klusiņām.

 

Taču Latvija nav Krievija, un Latvijā  pietiek alternātīvu informācijas avotu. Tā, piemēram, Rossija RTR droši vien nepieminēja to, ko Latvijā brīvi vēstīja plašsaziņas līdzekļi, proti, ka Chaŗkovā visi, kas vēlas ieņemt vietējās administrācijas ēku un pasludināt “neatkarīgu republiku”, kuŗai steidzami  vajadzīga Putina protekcija, tik “labi” pazina šo pilsētu, ka, gribēdami  iebrukt  administrācijas ēkā, patiesībā iebruka pilsētas operas namā. Tikai  nonākuši  lielajā skatītāju zālē, viņi apjēguši savu alošanos.

 

Tātad ne jau vietējie iedzīvotāji jūtas apspiesti un nesaprasti. Nē, neapmierināti ir “mazie zaļie vīriņi” (tā tika iesaukti tie, kuŗi Krimā  uzbruka attiecīgajām iestādēm, jo  bija tērpušies zaļās uniformās bez pazīšanas zīmēm, tā ļaujot Kremlim liekulīgi apgalvot, ka Krievijas zaldāti tie nu nekādā ziņā nav bijuši. Šie “mazie zaļie vīriņi”  acīm redzami bija  iesūtīti no ārpuses par provokātoriem. Vai Latvijas krievvalodīgajiem tas paslīdējis secsn?

 

Arī mūsu pašmāju Pirmais Baltijas kanālis nav bez grēka, ja runa ir par propagandu, taču atšķirībā no Krievijas mūsu valstī ir brīvi pieejams tīmeklis  (un ne tikai), kuŗā nu nekādi nav tikai vienpusīga informācija. Gribas domāt, ka gan Latvijā, gan arī Krievijā tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuŗi saprot, ka viņiem tiek melots. Jautājums ir tikai par to - kur viņi paliek? Daži  drosmīgi opozicionāri Krievijā bieži ir ierunājušies par to, ka Putina Krievijā karalis ir kails, taču šie cilvēki ir izņēmums. Kremļa valdošās partijas lielie draugi Saskaņas centrā klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši, lai arī  noteikti zina, ka Rossija RTR un tamlīdzīgi plašsaziņas līdzekļi bliež neiespējamas  muļķības un melus, un varbūt kauns par to. Nevienam informāciju ar karoti neiebaro. Arī  manā dzimtenē Amerikā, kur Fox News kanālis visnotaļ ir Rossija RTR analogs un tāpēc Amerikā netrūkst ļaužu, kuŗi ir svēti pārlecināti, ka ASV prezidents Baraks Obama ir sociālists un/vai fašists, diktātors un/vai mīkstmiesis, droši vien pat nav Amerikā  dzimis un tāpēc ir neleģitims u.tml.

 

Taču Amerikā ir daudzreiz nopietnāki plašsaziņas līdzekļi, un cilvēkiem nav par visu vari jābūt zombētiem. Latvijā lielākoties ir jāraugās izglītības virzienā. Nedomāju, ka būtu par daudz prasīts Izglītības un zinātnes ministrijā izveidot referentu grupu, kas viesotos visās Latvijas “krievvalodīgo” skolās, referējot par to, kas patiešām notiek Ukrainā un ko tas nozīmē Latvijai. Kaut vai līdzi sūtot kādu Krimas aneksijas atbalstītāju, lai veidotos debates, jo tas ir sevišķi būtiski patlaban, kad kārtējo reizi ir izskanējusi ziņa, ka kāda “nevalsts” organizācija Latvijā ir sākusi skolās  izplatīt “mācību vielu”,  kuŗā  rakstīts, ka nekāda okupācija Latvijā nav bijusi, Latvija Padomju Savienībā iestājusies  brīvprātīgi u.tml.

 

Skolai tomēr jāmāca cilvēkiem domāt, nevis akli ticēt tam, kas  tiek stāstīts un borēts. Arī Latvijas krievu tautības cilvēkiem ir jāsaprot, ka Kremļa valdnieku pašreizējā  apetīte šķiet visai nekontrolēta un, ja notikumi  arī turpmāk attīstīties pašreizējā gaitā, ļoti iespējams, ka cars Vladimirs kāras acis metīs arī mūsu virzienā. Varbūt kādam tā šķiet laba doma? Lai tas cilvēks paskatās Piedņestras un Dienvidosetijas virzienā. Tur “glābtie” krievvalodīgie dzīvo nožēlojamā  nabadzībā, jo viņu “valstis” spēj eksistēt tikai ar Krievijas finanču injekcijām.  Vai kāds to gribētu arī pie mums? Propaganda ir spēcīgs ierocis, to pasaule ir zinājusi kopš laika gala. Taču tai ir arī  robežas, un demokratiskā valstī  nav ne mazākā iemesla ļaut tai gūt uzvaru.