Liktenīgais augusts
Juris Lorencs    20.07.2021

 

 

Divas apaļas un nozīmīgas jubilejas Krievijas (patiesībā arī Latvijas) vēsturē pieminam  šajā gadā. Pirmā pa pusei izmirsta un jau pagājusi - 140 gadi kopš cara Aleksandra II nogalināšanas 1881. gada 1. martā Pēterburgā. Otrā vēl tikai priekšā. 1991. gada 19. augustā paiet 30 gadi kopš tā saucamā Augusta puča Maskavā. Pa vidu - 110 gadi Krievijas impērijas, Padomju Savienības un modernās Krievijas vēstures. Arī neilgie Latvijas "pirmās neatkarības" gadi (1918-1940), kas mūsu tautu vismaz uz laiku paglāba no Staļina režīma šausmām. Krievijas vēstures pazinēji uzskata, ka kreiso terroristu sarīkotais atentāts pret Aleksandru II iezvanījis Krievijas impērijas sabrukumu, ko noslēdzis Augusta pučs un impērijas mantinieces, Padomju Savienības sabrukums. Un esot tikai loģiski, ka tas noticis tieši augustā, kas Krievijai esot "liktenīgais mēnesis". Krieviem pat ir tāds teiciens- "pārdzīvosim augustu, visu pārdzīvosim".

 

Lūk, daži piemēri. 1914. gada 1. augusts - Vācija piesaka kaŗu Krievijai. Eiropā sācies Pirmais pasaules kaŗš. Manu vectēvu Augustu Dambrovu iesauc cara armijā, viņš piedalās Augustovas kaujās tagadējās Polijas territorijā un krīt vācu gūstā. Tikmēr milzīgā impērija pamazām virzās uz katastrofu. Pēdējais izmisīgais mēģinājums apturēt chaosu un draudošo boļševiku apvērsumu- ģenerāļa Lavra Korņilova neveiksmīgais dumpis 1917. gada augustā. Un tagad daži datumi no jaunāko laiku vēstures. 1986. gada 31. augusts- pasažieru kuģa "Admirālis Nahimovs" katastrofa Melnajā jūrā. Toreiz bojā gāja 423 cilvēki. 1991. gada 19. augusts. Jau pieminētais Augusta pučs, kad grupa kompartijas funkcionāru, armijas un čekas ģenerāļu mēģināja sagrābt varu Padomju Savienībā. Iznākumu mēs zinām- PSRS sairums un pilnīga Latvijas neatkarības atgūšana.

 

1996. gada 31. augusts. Pēc pazemojošās Krievijas armijas sakāves Čečenijas kaŗā prezidenta Borisa Jeļcina valdība paraksta tā saucamo Hasavjurtas vienošanos, būtībā atzīstot Čečenijas republikas neatkarību de facto. Krieviem tas bija milzīgs nacionāls pazemojums, kas veicināja Vladimira Putina nākšanu pie varas. 1998. gada 17. augusts. Procentu maksājumi par starptautiskajām parādzīmēm pārsniedz Krievijas budžeta iespējas, un valsts pasludina maksātnespēju. Krievijā sākas saimnieciskā krize, daudzi cilvēki zaudē savu ietaupījumus un kļūst par nabagiem. 1999. gada 7. augusts. Čečenu kaujinieki iebrūk kaimiņu republikā Dagestānā. 2000. gada 8. augusts. Terrora akts Puškina metro stacijā Maskavā, bumbas sprādzienā tiek nogalināti 13 cilvēki. 2000. gada 12. augusts. Barenca jūrā Krievijas ziemeļos nogrimst atomzemūdene "Kursk", bojā iet 118 matroži un virsnieki. 2000. gada 27. augusts. Aizdegas viens no Maskavas simboliem, 540 metrus augstais Ostankino televīzijas tornis. Ugunsgrēkā dzīvību zaudē trīs cilvēki, Krievijas galvaspilsētā uz laiku tiek pārtraukta televīzijas pārraide. Un pavisam nesens notikums- prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā (ko daudzi krievi uzskata Krievijas daļu) 2000. gada 9. augustā. Tajā visai apšaubāmā veidā (tika saņemtas neskaitāmas liecības par vēlēšanu viltošanu) uzvarēja diktators Aleksandrs Lukašenko. Baltkrievijā sākās masu protesti, kas atstāja milzu ietekmi uz sabiedrisko domu Krievijā.

 

Es neesmu pieminējis vēl kādu atceres dienu augusta mēnesī, ap kuŗu kā centrālo asi griežas 20. gadsimta Eiropas vēsture. Tas ir 1939. gada 23. augusts, Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas brīdis Maskavā. Fotografijas to dienu laikrakstos rāda Molotovu, Ribentropu un smaidošo Staļinu. Tagad mēs zinām - tobrīd uz kartes tika vilkta trekna līnija, kas sadalīja Eiropu ietekmes sfērās. Ka tieši šeit meklējams sākums Otrajam pasaules kaŗam, naktij no 31. augusta uz 1. septembri, ka nacistu armija pārgāja Polijas robežu. Sekoja Polijas okupācija un sadalīšana starp Vāciju un Padomju Savienību. Notikums, ko atzīmēja ar kopīgu vērmachta un sarkanarmijas parādi 1939. gada 22. septembrī Brestā. Latvijā tobrīd vēl ritēja mierlaika dzīve, bet čekas un gestapo moku kambaros mira poļu patrioti. Nacistu okupētajā Polijas daļā ebrēji jau nēsāja dzeltenas zvaigznes, viņu nosūtīšana uz nāves nometnēm bija tikai laika jautājums. Līdz Latvijas okupācijai un aneksijai bija atlicis nepilns gads. 1939. gada 23. augusts ir diena, ko nelabprāt atceras šodienas Krievijas polītiķi. Vēl vairāk - viņi cenšas to noliegt. Šī gada 1. jūlijā prezidents Putins parakstīja likumu, kas aizliedz vilkt vēsturiskas parallēles, salīdzināt Vācijas un PSRS mērķus un darbību Otrā pasaules kaŗa laikā. Katram, kuŗš publiski paudīs uzskatu, ka arī PSRS vainojama Otrā pasaules kaŗa izraisīšanā, draud kriminālatbildība.

 

Tajās liktenīgajās 1991. gada augusta dienās es atrados Vācijā, Minsterē, kur darbojos PBLA informācijas birojā. Puča pirmajā dienā likās, ka starp mani un Latviju varētu nolaisties jauns "dzelzs aizkars". Ka es, iespējams, nekad vairs nevarētu atgriezties dzimtenē un satikt tuviniekus. Augusta pučs ilga tieši trīs dienas. Šajā laikā es jutos kā bēglis, kā trimdinieks. Beidzot tā pa īstam sapratu, kā jutās latvieši, kuŗi 1945. gada pavasarī sēdās laivās Kurzemes krastā un cēlās pāri jūrai uz Zviedriju. Paldies Dievam, mana trimda ilga tikai trīs dienas. Bet bija cilvēki, kuŗi tajā pavadīja visu atlikušo mūžu.