Juris Lorencs 28.03.2023
Laikā no 20. līdz 23. martam Lietuvu oficiālā vizītē apmeklēja Ekumēniskais jeb Konstantinopoles patriarchs Bortolomejs I. Svarīgs notikums mūsu kaimiņvalsts reliģiskajā un polītiskajā dzīvē.
Augsto viesi Viļņas lidostā sagaidīja Lietuvas amatpersonas, kā arī Grieķijas un Turcijas sūtņi. Bortolomejam I bija tikšanās ar Lietuvas prezidentu Gitanu Nausēdu, parlamenta priekšsēdētāju Viktoriju Nīlsenu, premjerministri Ingrīdu Šimonīti un Lietuvas katoļu baznīcas galvu, Viļņas archibīskapu, ASV dzimušo Gintaru Grušu. Patriarchs apmeklēja piemiņas vietu kritušajiem par Lietuvas brīvību, kur nolika vainagu. Uzrunājot Lietuvas parlamenta organizētas konferences dalībniekus, patriarchs Bortolomejs I teica: Lai arī Lietuva atrodas NATO aizsardzībā, tās bažas par iespējamo apdraudējumu ir pamatotas. Lietuvas vēsture bijusi traģiska, tāpēc tās pilsoņi ir īpaši piesardzīgi un gudri. Eiropa patlaban mostas no miega, no illūzijām, ka kaŗš Eiropā vairs nav iespējams. Lai gan Eiropa tam nebija gatava, pateicoties tādām valstīm kā Lietuva tā spēja ātri piemēroties jaunajai situācijai. Patriarchs arī norādīja, ka kopš cara laikiem Krievijas polītiskā vara ir centusies izmantot reliģiju saviem mērķiem. Tas tiek darīts arī tagad, kad Kremļa režīms veicina krievu pasaules ideoloģiju.
Tomēr vizītes centrālais notikums bija patriarcha tikšanās ar pieciem pareizticīgās baznīcas priesteriem. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šie priesteri liturģijas laikā atteicās pieminēt Krievu pareizticīgās baznīcas augstāko garīdznieku, patriarchu Kirilu. Sekoja sods- priesterības atņemšana. Lai gan vēlāk Krievu pareizticīgās baznīcas Viļņas archibīskaps Inokentijs pats nosodīja kaŗu un Lietuvas pareizticīgie pieprasīja lielāku pastāvību no Maskavas, tomēr uzliktais sods netika atcelts. Sekoja atbildes reakcija - nežēlastībā kritušie priesteri (spriežot pēc uzvārdiem, trīs no viņiem ir lietuvieši, divi - krievi) vērsās pie patriarcha Bortolomeja I ar lūgumu uzņemt viņus Ekumēniskā patriarchāta jurisdikcijā. Lūgums tika apmierināts šī gada februārī. Saskaņā ar baznīcas kanoniskajām tiesībām Ekumēniskajam patriacham, kuŗš ir augstākā autoritāte pareizticīgo pasaulē, pirmais starp līdzīgajiem, šādas tiesības ir.
Patriarchs arī paziņoja par plāniem Lietuvā izveidot Ekumeniskā patriarchāta eksarhātu, jaunu pareizticīgās baznīcas provinci, kas darbotos parallēli jau pastāvošajai Krievu pareizticīgās baznīcas Viļņas eparchijai. Apsveicot šo iniciatīvu, premjerministre I. Šimonīte sacīja, ka ir tikai dabiski, ka pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai un Maskavas patriarcha Kirila atbalsta kaŗam daļa Lietuvas pareizticīgo uzskata par neiespējamu atrasties jebkādā saistībā ar Maskavu. Ja šīm iecerēm būs lemts piepildīties, tad Lietuva kļūs par otro no Baltijas valstīm, kur darbojas no Maskavas neatkarīga pareizticīgā baznīca. Igaunijā jau 1996. gadā tika atjaunota Igaunijas Apustuliskā pareizticīgā baznīca Ekumēniskā patriachāta jurisdikcijā. Patlaban tā apvieno 60 draudzes, dievkalpojumi pārsvarā notiek igauņu valodā.
Vienlaikus rodas pamatots jautājums- kāpēc katoliskajā Lietuvā cilvēkiem ir interese par pareizticību? No kurienes uzradušies šie gados jaunie lietuviešu tautības priesteri? Un kāpēc dažās baznīcās liturģija jau notiek lietuviešu valodā? Atbilde uz šo jautājumu meklējama mūsdienu kristietības garīgajā situācijā. Jau vairākus gadu desmitus Eiropas kristiešu vidū pieaug interese par Austrumu baznīcām, tai skaitā par pareizticību. Pa daļai tas skaidrojams ar pretreakciju modernās pasaules racionālismam, moderno technoloģiju diktētajam dzīves veidam, pieaugošajai sabiedrības atomizācijai un vientulības sajūtai. Cilvēki sākuši ilgoties pēc mistiskas pieredzes, greznas liturģijas, svētceļojumiem, klosteriem utt. Šī kustība atstājusi ietekmi arī uz Latvijas evaņģeliski luterisko baznīcu. Dažu draudžu dievnamos parādījušās pareizticīgo tradicijā gleznotas ikonas, deg sveces, dievkalpojumu laikā kūp vīraks utt. Sieksātē netālu no Skrundas patlaban tiek būvēts luterāņu baznīcas klosteris, turklāt pats klostera dievnams celts Bizantijas stilā un ārēji atgādina pareizticīgo baznīcu. Problēma ir tā, ka šos garīgos meklējumus savā labā cenšas izmantot Kremlis, kā ēsmu izliekot Krievu pareizticīgo baznīcu.
Lūk, kā to 2018. gada aprīlī intervijā Latvijas Avīzei komentēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore Dace Balode (tagad viņa ir arī LELBP mācītāja Rīgas Evaņģeliskajā draudzē): Aizvadītajos pārdesmit gados Latvijas sabiedrība piedzīvojusi ļoti straujas pārmaiņas. Padomju okupācijas laikus esam pavadījuši aiz dzelzs aizkara, atrauti no pārējās pasaules. Tagad mūris ir zudis un apkārtējā pasaule pēkšņi atvērusies visā savā krāšņumā un raibumā. Tas, no kā jāmēģina izvairīties - lai bailes no nezināmā un nesaprotamā nepārvēršas spēkā, kas ar mums sāk manipulēt, tai skaitā arī polītiski. Šajā manipulācijas spēlē lieliski iederas mīts par pagrimušo, izvirtušo Eiropu. Par Krieviju, kas it kā pieturoties pie daudz augstākiem morāles standartiem nekā sapuvušie Rietumi. Bet šo apgalvojumu patiesais mērķis ir izolēt Latviju no mūsu sabiedrotajiem, no vienotās Eiropas.
Lietuvā šiem Austrumu garīguma meklētājiem tagad būs iespēja izvēlēties alternatīvu, no Maskavas neatkarīgu baznīcu Ekumēniskā patriarchāta paspārnē. Bet kas notiek pie mums Latvijā? Pirms pusgada Latvijas Saeima pieņēma likumu, saskaņā ar kuŗu Latvijas pareizticīgā baznīca ir autokefāla jeb neatkarīga. Drīz pēc tam sanāca šīs baznīcas koncils, kas vērsās pie patriarcha Kirila ar lūgumu piešķirt Latvijas baznīcai neatkarīgu statusu. Pagaidām atbilde nav saņemta. Maz ticams, ka pašreizējos apstākļos tāda vispār tiks sagaidīta... Tātad atslēga Latvijas pareizticīgās baznīcas neatkarībai meklējama nevis Rīgā un vēl jo mazāk Maskavā, bet gan Stambulā, kur atrodas Ekumēniskā patriarcha sēdeklis.
Atpakaļ
.jpg)
