Levits: “Tā ir nolaidība no valsts puses”
Juris Lorencs    11.05.2021

 

 

Dažreiz ārzemnieki man jautā: kas padomju okupācijas laikos latviešiem bija pats smagākais slogs? Preču trūkums veikalos? Vārda brīvības ierobežojumi? Padomju armijas klātbūtne? Nē! Tas, kas visvairāk nomāca cilvēkus, bija cittautiešu ieplūšana no “brālīgajām republikām” un latviešu valodas pakāpeniska izspiešana no oficiālās aprites. Pagrieziena punkts bija Atmoda, konkrēti, -  1988. gada 6. oktobris, kad Augstākā Padome nobalsoja par papildinājumu Latvijas PSR Konstitūcijai. Tajā tika noteikts, ka: “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda”. Šodien Satversmes 4. pants skan šādi: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”. Savukārt 114. pants saka: “Personām, kuŗas pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību”. It kā viss ir sakārtots. Tomēr 2011. gadā prokrieviskā kustība ar šķietami patriotisku nosaukumu “Vienota Latvija” sāka vākt parakstus, lai krievu valodai tiktu piešķirts otras valsts valodas statuss. 2012. gadā notika referendums par grozījumiem Satversmē, kuŗā piedalījās 71 % no balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem. No tiem par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nobalsoja tikai 25 %, pret - 75 %. Līdz ar to referendums pārliecinoši apstiprināja latviešu valodu par vienīgo valsts valodu Latvijā. Savukārt 2018. gadā Saeima pieņēma grozījumus likumdošanā, saskaņā ar tiem mazākumtautību skolās vidusskolu klasēs tiek veikta pakāpeniska pāreja uz apmācību latviešu valodā. Tas nozīmē, ka turpmāk fiziku un matemātiku jaunieši apgūs latviski. Skolēniem tiek saglabāta iespēja dažus priekšmetus (piemēram, savas tautas literātūru) apgūt dzimtajā valodā.

 

Diskusijas par krievu valodas vietu Latvijā negaidīti atjaunojās šajā pavasarī, kad Veselības ministrija paziņoja par plāniem izdot un izsūtīt pa pastu visām Latvijas mājsaimniecībām tā saucamo “Vakcinācijas avīzi”, informātīvu materiālu latviešu un krievu valodās, kas iedrošinātu cilvēkus potēties pret Covid 19. Tomēr Valsts valodas centrs, kas seko Valodas likuma normu izpildei, atzina, ka avīzes izdošana krievu valodā un tās izsūtīšana (tas viss par valsts līdzekļiem!) īsti neatbilst likumam. Turklāt pastāv problēma - kā var zināt, kuŗā dzīvoklī dzīvo latviski, kurā krieviski runājošie? Vienlaikus ir skaidrs, ka daudzi tā saucamie “krievvalodīgie” (it īpaši Latgalē dzīvojošie) neuzticas Rietumos ražotām vakcīnām un gaida ierodamies Krievijas “Sputņik”. Jautājums ir, lūk, par ko - kā lai viņus pārliecina? It īpaši tos, kuŗi joprojām nepārvalda latviešu valodu. Komentējot notiekošo, valsts prezidents Egils Levits Latvijas Radio intervijā pauda savu viedokli: “Ir ļoti dīvaini, ka ir cilvēki, kas trīsdesmit gadus dzīvojuši valstī, kuŗas valodā viņi nerunā”. Viņš gan pieļāva iespēju, ka izņēmuma kārtā “Vakcinācijas avīzi” varētu izdot arī krievu valodā. Vienlaikus prezidents uzsvēra, ka “šāda getoizācija nav pieļaujama” un tā “ir nolaidība no valsts puses, ka Latvijā joprojām ir valsts valodu neprotoši iedzīvotāji”.

 

Kāpēc krievu valoda Latvijā joprojām saglabā savas pozīcijas? Iemesli ir vairāki. Pirmkārt, tā saucamo “krievvalodīgo” vienkārši ir daudz, ap 30 % no Latvijas iedzīvotājiem. Valoda ir attieksmes jautājums pret Latvijas valsti. Ja cilvēks joprojām sēro pēc PSRS, tad motīvācija runāt latviski viņam ir niecīga. Otrkārt, dažās vietās (īpaši Latgalē) krievi veido pašpietiekamu vidi, kuŗas iekšienē komunikācija notiek krievu valodā. Treškārt, krievvalodīgo mediju iespaids. Tā nav tikai  “Kremļa propagandas” televīzija. Ne tikai krievi, arī daudzi latvieši šodien skatās krievvalodīgos filmu, izklaides, sporta, medību, makšķerēšanas u.c. kanālus.

 

Protams, latviešu valodas prasme krievvalodīgo kopienā aug. Šodien nav iespējams beigt skolu un nezināt latviešu valodu. Notiek lēna asimilācija, jaukto ģimeņu bērni parasti izaug par latviešiem. Pietiek ielūkoties skolēnu sarakstos, tik daudzi ir krieviskiem uzvārdiem, bet latviskiem vārdiem. Jānis Ivanovs un Daina Petrova nav nekāds retums. Pat Rīgā dažkārt var dzirdēt, kā lielveikala kasiere ar pircēju sarunājās latviski, bet ar krievisku akcentu. Vienlaikus radušās jaunas problēmas. Latviešu jaunieši no laukiem, kuŗiem ikdienā nav bijusi saskare ar krievvalodīgu vidi un kuŗi skolā apguvuši latviešu, angļu un vācu valodas, Rīgā pēkšņi apzinās - darba tirgū pieprasīta ir arī krievu valoda. Tā nu iznāk, ka krievu jauniešiem, kuŗi runā krieviski, latviski un angliski, ir labākas izredzes atrast darbu. Vienlaikus Baltijas valstis un jo īpaši Latvija ir viens no “daudzvalodīgākajiem” Eiropas  reģioniem. Starp maniem paziņām teju visi bez latviešu valodas pārvalda arī krievu un angļu, daži prot arī vāciski. Latvijā nereti var novērot kompānijas, kuŗās runātāji vienlaicīgi lieto trīs, pat četras valodas, brīvi pārejot no vienas uz citu. Piemēram, latviešu, latgaliešu un krievu; latviešu, latgaliešu, poļu un krievu; čigānu, latviešu un krievu. Atceros, vēl padomju laikos reiz satiku čigānu no Kurzemes, kurš prata piecas (!) valodas (čigānu, latviešu, krievu, lietuviešu un igauņu), bet nevienā no tām nemācēja rakstīt. Tie ir kuriozi piemēri, kas tomēr visai labi illustrē Latvijas situāciju. Esam tautu, laikmetu un polītisko ietekmju krustcelēs.

 

Ko mums darīt šodien? Trīs lietas, kas stiprina latviešu valodu - likumi, mūsu pašu attieksme pret to un Latvijas kā valsts prestižs. Likumi ir sakārtoti. Tas, kas tiek prasīts no mums katra, ir iestāties par valodu, būt modriem. Šī gada martā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ieteikusi Latvijai atjaunot valsts izglītībā divvalodību. Ieteikumam ir rekomendējošs raksturs. Tomēr žēl, ka šīs organizācijas ierēdņi nav iedziļinājušies problēmas būtībā, nav painteresējušies par Latvijas neseno vēsturi. Labi, ka vismaz nacionāli domājošies polītiķi jau paspējuši kategoriski noraidīt šos “ieteikumus”. Vienlaikus jāapzinās, ka pats lielākais valodas balsts ir mūsu valsts spēks, tās autoritāte Latvijā un pasaulē. Kāpēc pirms kaŗa šeit dzīvojošie krievi bija lojāli Latvijai? Viens no iemesliem - viņiem nebija illūziju par to, kas notiek uz austrumiem no Zilupes, robežas otrā pusē. Pāri “dzelzs priekškaram” atklīda ziņas par represijām, nāves nometnēm, kolektivizāciju, badu un trūkumu, par baznīcu apgānīšanu. Līdzīgi ir arī šodien. Ja atbildīgās iestādes Latvijā būtu laikus pasūtījušas vakcīnas un sakārtojušas pašu potēšanās procesu, Latvijā nerastos ne mazākās ilgas pēc Krievijas “Sputņik”.