Latvija – Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Cerības un iespējas
   13.01.2015

 

 

Kādas cerības mūsu valsts var lolot, sākoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē?

 

K.K.  Prezidentūra ilgst tikai  sešus mēnešus, un cerības, kas saistītas ar kādu lielu „kursa” maiņu, nevajadzētu lolot. Taču – noteikti var cerēt uz kādas noteiktas „nots” uzsvaru. Tēlaini izsakoties, partitūra jau ir uzrakstīta, bet diriģents var izcelt kādu balsi, mainīt ritmu... Ir dalībvalstis, kas līdz ar mums priecājas par prezidentūras doto iespēju, bet jārēķinās arī, ka ir citas, kas uz to noraugās ar bažām – vai šī Latvijas prezidentūra nebūs pārāk barga, vai necentīsies mācīt, kā darboties pēc mūsu valsts parauga, kas, pieņemot stingrus un noteiktus lēmumus, ļāva Latvijai veiksmīgi izkļūt no krizes. Kā zināms, ir dienvidu valstis, kas nevēlas ievērot tādu pašu stingro finanču režīmu, kādu ievēroja Latvija, kas bažījas, vai no tām neprasīs to pašu.

 

Ir skaidrs, ka tiks akcentēts Krievijas-Ukrainas jautājums, ka īpaša uzmanība tiks veltīta „Rīgas samitam”. 

 

Joprojām nav vienprātības par to, kā „pareizi” reaģēt attiecībās uz Krieviju: vai ievērot stingru nostāju, sodot Krieviju ar sankcijām un vienlaikus palīdzot Ukrainai, vai ievērot to valstu nostāju, kas ģeografiski atrodas tālāk no Krievijas un uzskata – runāsim, pārliecināsim,  gan jau būs labi. Kaŗot, protams, negrib neviens. Un tām valstīm, kas ģeografiski ir tuvāk Krievijai, ir sava rūgtā pieredze – šī valsts nav prognozējama. Skaidrs ir tas, ka Krievija grib apturēt ES un NATO nostiprināšanos savu robežu tuvumā, savukārt Eiropa vēlas, lai demokratiskās vērtības nostiprinātos pēc iespējas plašākās robežās. Eiropai arī grūti izvirzīt jelkādas prognozes šīs Krievijas neprognozējamības dēļ. Kremļa izpratne par demokratijas procesiem ir visai tālu no Rietumu izpratnes. Rietumu polītiķi nāk no aprindām, kur pieņemts, ka ne jau visi vienmēr domā vienādi. Krievijā atkal ir autokratiska valdība, un monarchijas  vienmēr baidīsies un cīnīsies pret sacelšanos pret varu. Ukrainā Krievija saskatīja tieši šīs briesmas – ja cīņā starp autokratiju un demokratiju uzvarētu otrā, Ukrainas tauta aizietu savu izvēlēto ceļu. To nevarēja pieļaut! Te gan uzsveru – nevis krievi un Krievija, bet Putina autokratiskā vara to nevarēja pieļaut. Vēl viena autokratiskās varas iezīme: pēc Krimas aneksijas Putina reitingi, kas līdz tam bija nokritušies līdz pat 60%, pieauga līdz 85%! Tas vienmēr ir aizdomīgi, ka tautas atbalsts varai daudzu gadu gaŗumā ir gandrīz simtprocentīgs, demokratijas valstīs tā nenotiek. Raugiet, kā jau pēc viena gada kritās Obamas reitingi ASV. Lielbritanijā, savukārt, Tonijs Blērs bija pie varas 10 gadus, un tad tauta viņu „palūdza” aiziet un atdot varu citam. Krievijas gadījumā mēs jau pat nevaram zināt objektīvo īstenību, jo nevaram zināt, kā top šie reitingi. Tai pašā laikā ir Krievijas pavalstnieki, kuri, necerot uz pozitīvām maiņām, pamet valsti. Brūk ekonomika, pārāk daudz finanču jāiegulda gan Krimas ekonomikā, gan militārajā potenciālā, līdzās tam, ka drāmatiski krītas rubļa kurss un valsts ekonomika ir strauji lejupslīdoša... Bet Krievijas valdība proponē uzskatu, ka viņu valstij uzbrūk.

Un Amerika ir tā, kas „inspirē”?!

 

Kremlis uzskata, ka ASV vēlas, piemēram, tirgot savu enerģiju, kurpretim Krievija pati grib šai tirgū dominēt. Jā, slānekļa gāzes technoloģijas Amerikā ir augsti attīstītas, tāpēc šīs enerģijas ASV ir lētas, līdz ar ko arī Amerikas smagā industrija ir pasaulē konkurētspējīga. Kāpēc gan Amerikai vajadzētu ielauzties pasaules enerģētikas tirgū, padārdzinot energoresursus saviem uzņēmējiem, līdz ar ko mazinot valstij nozīmīgo industriju konkurētspēju? 

 

Latvijas uzņēmēji tomēr cieš no sankcijām pret Krieviju.

 

Latvijas uzņēmējiem ir jāsaprot, ka ir tikai divas lielās iespējas: vai nu neatbalstīt Eiropas sankcijas, tādējādi riskējot ar savas valsts neatkarību, vai meklēt jaunus tirgus. Ir jāpārorientējas uz citiem tirgiem, atmetot mītus, ka, piemēram, Francija un Spānija var pateikt, kāpēc gan lai mēs iepirktu Latvijas produktus, ja paši varam saražot visu, kas mūsu valstij vajadzīgs. Starp citu, ES sniedz atbalstu Latvijas pienrūpniekiem! Īstenībā nav nevienas valsts Eiropā, kas iztiktu tikai ar savā zemē ražoto pārtiku. Un īstenībā arī Latvija var pati sevi „pabarot”. Bet vai var ar to nopelnīt?  Un arī Krievijā ir daudz iztikušu cilvēku, kas vēlas patērēt Francijas vīnu un sierus, un viņiem droši vien nepatīk, ka tas vairs nav iespējams. 

 

Eiropas tirgus vēlas būt liberāls, un visiem ir izdevīgi, ja tiek noārdīti šķēršļi, kas to kavē – slēptie un atklātie, administrātīvie un birokratiskie. Arī šis ir viens no mūsu valsts prezidentūras dienaskārtības jautājamiem.

 

Cik tālu ir aizritējis darbs pie Amerikas un Eiropas tirdzniecības līguma? Vai varbūt Latvijas prezidentūras laikā tas varētu būt pieņemts?

 

Šā gada laikā ir paredzēts skaidri formulēt līguma mērķus. Ja līgums tiks noslēgts, tas būs lielākais tirdzniecības bloks pasaulē, un līdz ar to šim līgumam ir kā atbalstītāji, tā pretinieki. Viens ir skaidrs – līdz ar to labklājība tiktu vairota. Bet dažās dalībvalstīs ir bažas – vai kaut kur neslēpjas arī „ļauno” uzņēmēju  savtīga vēlme, piemēram, ieplūdināt Eiropā neveselīgo, ģenētiski modificēto Amerikas pārtiku? Zinātnieku domas dalās, savukārt polītiķiem ir jādomā par stratēģiju, lai sasniegtu mērķi. Skaidrs ir arī tas, ka Latvijai līdz ar šo līgumu atvērsies lielais ASV tirgus. Taču – šābrīža problēma ir tā, ka polītiķi ir slikti informēti, jo ierēdniecība liedz informācijas iegūšanu. Arī es, būdams šā līguma piekritējs, nevaru saviem vēlētājiem detalizēti pastāstīt, kas, piemēram, ir iekļauts šā līguma sadaļā par lauksaimniecību. Aktuālākais ir panākt dialogu ar ierēdņiem, kuŗu rīcībā ir sīka informācija. Tas ir procedūras jautājums. Eiropas Savienībā, kā zināms, ir 28 valstis, resp., 28 viedokļi, katru no tiem veido vēl vismaz seši viedokļi – grūti nonākt pie kopīga. Bet mani, resp., manu vēlētāju interesē, piemēram, vai Latvijas kāpostus varēs tirgot Viskonsinas tirgū un vai airBaltic varēs nosēsties Ņujorkas Kenedija lidostā...

 

Vēlētāju interesē vēl arī tas, vai mūsu Valdis Dombrovskis, būdams augstajā Eirokomisāra amatā, var dot konkrētu labumu Latvijai? 

 

Vispirms – Valdis Dombrovskis, būdams Eirokomisārs, ir ciešāk polītikā nekā, piemēram, Andris Piebalgs, kuŗš iepriekšējā karjēras posmā bija diplomāts. Proti, Dombrovskis kā polītiķis un valdības vadītājs labāk zina „virtuvi” – kas notiek valstu valdībās. Tātad – ātrāk un precīzāk izpratīs institūciju iekšējo darbību. Dombrovskis Eiropā strādā izpildinstitūcijā. Bet likumus lemj Eiroparlaments, kas aizvadīto 10 gadu laikā, kopš Latvija ir ES, ir izcīnījis lielākas tiesības. Ne tikai attiecībā uz likumdošanu, bet arī uz budžetu. Lai ES pieņemtu jebkuŗu likumu, ir vajadzīgs Eiroparlamenta vairākuma atbalsts. Un, lai to panāktu, deputātiem ir īpaši jāstrādā. 

 

Īstenībā ne francūzis, ne vācietis, ne latvietis nevar tieši ietekmēt lēmumu – piešķirt vairāk naudas vai ne. Ikviens cits domātu, ka viņš velk „deķīti” uz savu pusi, un mēģinātu  darīt to pašu. Ikvienam ir jāpārliecina citus ar lēmumiem, kas nāk par labu visiem. Piemēram, ieguldīsim naudu Baltijas elektroenerģijas tirgus apvienošanā, kas nozīmē, ka šis Baltijas tirgus taps stiprāks un turīgāks, līdz ar ko palielināsies darbavietu skaits, samazināsies emigrācija no Latvijas, bet notiks imigrācija Eiropas ietvaros, kas savukārt samazinās bezdarba problēmas Grieķijā, Portugalē u. c. Ir jāvirza lēmumi, kuŗos ir ieinteresētas pēc iespējas visas dalībvalstis. Lēmumu pieņēmējs, kā jau minēju, ir Eiroparlaments, bet izpildvara, kuŗā darbojas Dombrovskis, ir lēmumu ierosinātāja. Pazīstot Valdi Dombrovski, varu apgalvot, ka viņš noteikti ierosinās lietas, kas nāk par labu Latvijai. Bet ir jāatceras, ka vienīgie lēmumi, kas „iziet cauri”, ir tie, kas nāk par labu visām valstīm. Un vēl – Dombrovska atrašanās šai amatā spilgtina Latvijas tēlu. Tam ir ne tikai liela nozīme valsts prestiža celšanā, bet arī gluži prāgmatiski – investoru piesaistē. Ikviens Eiroparlamenta deputāts ir aicināts veidot šo savas valsts fonu – būdami sūtņi, mēs arī veidojam savas valsts tēlu.