Laiks ir karsts
Kārlis Streips    15.07.2014

 

Nupat esmu atgriezies Latvijā no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur, tāpat kā katru gadu, divas nedēļas pavadīju, ciemojoties pie tur dzīvojošajām māsām un viņu ģimenēm. Viss bija,  kā nākas. Apmeklēju ASV Neatkarības dienas svinības un baudīju grandiozu salūtu, daudz ciemojos ar radiniekiem, labi atpūtos, izlasīju kādas piecpadsmit grāmatas (Latvijā nekad nav pietiekami daudz laika, lai lasītu tik, cik gribas), priecājos par to, ka māsa Žubīte, pie kuŗas paliku,  pārcēlusies uz dzīvesvietu tuvāk Čikāgas pilsētas centram un dažādā nozīmē krietni ir interesantāka nekā bijušais  miteklis, viesojos ar draugiem, daudz staigāju pa pilsētu u.tml.

 

Atgriezos Latvijā ar domu, ka vasara būs tāda pati kā parasti, – mēreni silta un ne vairāk. Biju priecīgi pārsteigts,  šodien (svētdien, 13. jūlijā) konstatējot, ka ārā ir tuvu  30 gradiem (pēc Fārenheita izpratnes ap 85 gradi) un sajūtams pastāv Latvijas hidrometeorologu bieži piesauktais “neliels, īslaicīgs lietus, brīžiem skaidrosies”. 

 

Protams, par karstiem laika apstākļiem var domāt ne vien tiešajā, bet arī pārnestajā nozīmē. Ai, kas tik viss mūsu pasaulē patlaban nedarās! Tepat mūsu „apcirkņos” turpinās nemieri Ukrainā, kuŗus joprojām krietni  atbalsta Krievijas Federācija. Nupat šodien ziņots, ka jau atkal Ukrainas robežu šķērsojuši kaut kādi Krievijas spēki un, lai arī nevar būt absulūtas  pārliecības, ka tā ir patiesa vēsts, fakts tomēr ir tāds fakts, ka Maskavas interesēs joprojām ir un paliek Ukrainas destabilizēšana, pirmkārt, tāpēc, ka, Kremlim par lielu nepatiku, minētās valsts pārvalde nepārprotami ir virzījusies Eiropas, nevis Krievijas virzienā, un, otrkārt, tāpēc ka joprojām paliek jautājums par Krievijas samērā  nesen anektēto Krimas pussalu un dzīves īstenību, ka starp Krieviju un okupēto territoriju nav zemesceļa, pa kuŗu piegādāt dažādas preces un pakalpojumus. Ja izdotos atsevišķos Ukrainas dienvidaustrumu rajonos izveidot separātistu paģērētās “neatkarīgās” republikas, tad abos gadījumos situācija mainītos. Eiropas Savienība nebūt nav gatava savās rindās uzņemt valsti, kuŗai ir territoriāls konflikts ar citu valsti, savukārt “neatkarīgo” valstu pārstāvji noteikti būtu gatavi ļaut  Krievijai  netraucēti šķērsot viņu  territoriju, lai apgādātu Krimā dzīvojošos. Protams, Ukraina arī  nav ar pliku roku ņemama, pēdējo nedēļu laikā Kijevas kaŗaspēkam vairākos gadījumos ir izdevies pret separātistiem gūt ievērojamu pārsvaru, tostarp “atbrīvojot” vairākas pilsētas, kuŗās separātistiem vēl nesen bija teikšana. Taču jautājums paliek neatbildēts  – vai Krievija atstās minētos nemiera cēlājus likteņa varā vai arī turpmāk Ukrainā iejauksies tieši vai netieši, kā tā  ir rīkojusies  jau daudzu gadu gaŗumā.

 

Šis arī ir jautājums, kas  aktuāls pašai Latvijai. Ja arī mūsu valsti - NATO dalībvalsti - klasisks militārs iebrukums neapdraud, Kremļa arsenālā ir ļoti  daudz citu resursu, ar kuŗiem nodarboties kaitnieciski. Plašsaziņas līdzekļos  šajās dienās ziņots, ka pēdējā mēneša laikā NATO kaŗaspēka lidmašīnas mūsu reģionā bijušas spiestas pacelties gaisā savas 50 reizes, lai reaģētu pret Krievijas lidmašīnām, kas gaužām bieži cenšas pārbaudīt mūsu gaisa robežas drošību. Nekur nav pazudusi Maskavas gatavība polītisku un stratēģisku iemeslu pēc izmantot ekonomiskas sviras. Neaizmirsīsim visnotaļ daudzos  gadījumus, kad Krievijas sanitārajām iestādēm piepeši ir radušies kaut kādi “iebildumi” pret mūsu valsts šprotēm, desām, cūkām u.c. precēm. Tāpat Kremļa arsenālā joprojām ir iespēja izmantot  elektroniskos plašsaziņas  līdzekļus  - Krievijā tie gandrīz bez izņēmuma ir zem Krievijas valdnieku tupeles, un tas  nozīmē, ka tos var, cik vien uziet,  izmantot propagandas vajadzībām.. Šajās dienās, piemēram, ir beidzies Latvijas Nacionālās elektronisko  plašsaziņas  līdzekļu padomes noteiktais trīs mēnešu aizliegums mūsu valstī pārraidīt  Krievijas pretīgā, tendenciozā Rossija RTR kanāļa saturu. Vai ir kaut mazākās cerības, ka minētā kanāļa vadība pēc  aizlieguma  pratīsies un pārtrauks nepārtraukto propagandas straumi par “fašistiem” Ukrainas valdībā un visu pārējo? Tikpat labi varam cerēt, ka mēs katrs šogad kādā loterijā laimēsim  lielu naudas summu. Protams, cits jautājums ir par to, kāpēc arī Latvijā diezgan daudz cilvēku ir gatavi ticēt Kremļa meliem. Te runa ir par izglītības sistēmu, kā arī par to, ka mūsu valstij pagaidām nav īpaši daudz ko likt tiem pretī. Ministru kabinets pirms kāda laiciņa apstiprināja krietni  lielu naudas summu, lai mūsu valsts sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi  varētu veidot   saturu krievu valodā, bet tas nav nekas tāds, ko var paveikt rīt uz brokastu laiku, turklāt ar visu MK apstiprināto naudu Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio budžets tomēr nav samērojams ar milzīgo summu, kādu par propagandu izdod kaimiņvalsts režīms.

 

Savukārt Amerikā veidojas  smaga situācija ar bēgļiem un imigrantiem. Pēdējo nedēļu laikā robežu starp Meksiku un ASV ir šķērsojuši  daudzi bērni no Gvatemalas, Hondurasas un Salvadoras, kur cilvēki tādējādi cer bērnus  pasargāt no vardarbības un noziedzības. Nelaime Amerikā ir tā, ka ASV Kongress un it īpaši Republikāņu partijas kontrolētā apakšpalāta nav gatavs darīt neko, lai pilnveidotu Amerikas likumus par imigrāciju.

 

Šis Kongress ir “izcēlies” tādējādi, ka tā sesijas laikā  pieņemts mazāks (un tas ir maigi teikts) skaits likumu nekā jebkad visā Amerikas vēsturē. Tieši tāpēc jautājums par imigrāciju ir kļuvis par ķīlnieku, lai arī vairākums ASV iedzīvotāju, tostarp arī Republikāņu partijas piekritēji, domā, ka situācijai  vajadzīgs steidzams risinājums. 

 

Miermīlīgāka, bet tāpat ļoti nopietna situācija patlaban veidojas Apvienotajā Karalistē, kur pēc pāris mēnešiem Skotijā ir gaidāms referendums par šīs territorijas neatkarību. Ja skoti nobalsos par neatkarību, radīsies vesela strīpa ļoti nozīmīgu jautājumu, kādu naudu Skotija izmantotu, vai tai automatiski rastos iespēja atsevišķi pievienoties Eiropas Savienībai un NATO (attiecīgās  instances vismaz pagaidām šādu iespēju noliedz), arī jautājums  par Lielbritanijas kaŗaspēku, kam Skotijā ir ievērojamas jūras bazes, u.tml. Pieredze rāda, ka šāda sadalīšanās var būt krietni sarežģīta, piemēram, Čechu Republika un Slovakija jautājumu par bijušās Čechoslovakijas zelta rezervēm atrisināja tikai  astoņus gadus pēc tam, kad minētās valstis bija atdalījušās. Tāpat var paskatīties uz PSRS sabrukumu. Arī Latvijai pēc tam bija jāatrisina milzīgi daudz dažādu fiskālu, polītisku, stratēģisku un citu jautājumu. Protams, Skotijas jautājums ar Padomju Savienības pazušanu no pasaules kartes nav tieši salīdzināms,- un tomēr.

 

Visos minētajos gadījumos patiesībā mazāk  jārunā  par “karstu laiku” valstu kontekstā, bet vairāk par karstgalvīgiem cilvēkiem. Tuvajos Austrumos netrūkst  cilvēku, kuŗi ir pārliecināti, ka viņiem vienīgajiem  ir patiesa izpratne par islāmu vai par Izraēlas nākotni, un visi pārējie var  ieskrieties. Krievijā runa ir par atsevišķiem cilvēkiem ar Krievijas caru Vladimiru priekšgalā, kuŗi nespēj atbrīvoties no pārliecības, ka viņiem joprojām ir visas tiesības noteikt bijušās PSRS kādreizējo dalībvalstu nākotni, tāpēc “vajadzības” gadījumā  izmantojot arī militāru spēku. Kā minēju, Amerikā jautājums ir par atsevišķiem polītikāņiem un nebūt ne par tautas gribu. Arī Skotijā runa ir par atsevišķiem aktīvistiem,  nevis par to, kas Skotijai  būtu vislabākais variants.

 

Tāda nu reiz ir cilvēka daba. Mēs katrs esam pārliecināts, ka zinām, kas mums ir vajadzīgs, un ne vienmēr esam gatavi to samērot ar citu cilvēku vajadzībām vai pārliecību. Taču lielākoties mēs neesam atbildīgi par veselu sabiedrību vai valstu nākotni. Tieši pretēji, mēs esam minēto karstgalvju upuŗi, vai tas būtu jautājumā par šprotu aizliegšanu polītisku iemeslu pēc, par bombardēšanu vai par nespēju atrisināt pilnīgi humānitāru jautājumu Amerikas pierobežā. Tāpēc jau ir jārunā par minēto karsto laiku. Kaut nu daudzviet pasaulē izdodos to atvēsināt!