Lai sportistiem Sočos veicas!
   11.02.2014

Lai sportistiem Sočos veicas!

Kārlis Streips

Kuŗš gan nezina, ka ir sākušās 22. Ziemas olimpiskās spēles Krievijas kūrortpilsētā Soči. Divas nedēļas sportisti no visas pasaules sacentīsies dažādos ziemas sporta veidos. Ir visnotaļ labas izredzes, ka Latvijas komanda no Sočiem pārbrauks mājās ar medaļām. Piemēram, Martins Dukurs pagājušās sezonas laikā skeletona disciplīnā  daudz biežāk guva uzvaru nekā zaudēja un sezonas beigās bija pirmajā vietā pasaulē, saņemot arī lielu naudas balvu par to, ka  uzvarējis pēdējos trīs sacensību posmos. Ļoti iespējams, ka sezonas kronis būs zelta medaļa. (2010. gada spēlēs Kanadā Martins ieguva sudraba medaļu.) Ļoti labus rezultātus ir sasniedzis arī viņa brālis Tomass, un nav izslēgta iespēja, ka abi brāļi kāps uz pjedestala.

Kamaniņu sportā pirms četriem gadiem brāļi Juris un Andris Šici ieguva sudraba medaļu, un viņi piedalās arī šogad. (Kādu laiciņu pēc minētajām spēlēm brāļi piedalījās manā radio raidījumā un sudraba medaļas bija paņēmuši līdz. Ieteicos, ka  nekad neesmu rokā turējis Olimpisko medaļu, viņi pasmaidīja un sacīja: „Mēs arī ne.”) Varbūt izredzes ir arī viņiem. Tāpat Latvijai ir labas bobsleja komandas. Citur nekas īpaši nespīd. Mums ir spēcīga hokeja komanda, bet pret pasaules grandiem diez vai izdosies noturēties. Biatlonā Latvija kādreiz  bija spēcīga, pēdējos gados nekas īpašs nav sasniegts. Kalnu slēpošanā mūsu valsts nav un nevar būt lielvalsts, jo Gaiziņš kā nekā ir tikai 311,5 metrus augsts. Arī daiļslidošanā jau sen nevienam no Latvijas nekādu dižu panākumu nav bijis. Medaļas mājās pārvedīs, visticamāk, tie, kuŗi lielā ātrumā triecas lejā pa trasi uz skeletona, kamaniņās vai bobā.

Taču Olimpiskās spēles pašas par sevi pagaidām  nebūt nav tikai pozitīvi vērtējamas. Jāsāk jau ar to, ka ir pagalam grūti saprast, kāpēc Starptautiskā Olimpiskā komiteja pirms septiņiem gadiem nolēma ziemas spēļu rīkošanu uzticēt Krievijai, jo Soči tomēr ir kūrortpilsēta. Tā ir pilsēta, kuŗā zaļo palmas! Manā televīzijas raidījumā kollēģe smaidot sacīja, ka tikpat labi varēja Olimpiskās spēles rīkot kaut kur Afrikā. Es piebildu - žēl, ka Antarktidā dzīvo tikai maza  saujiņa ļaužu, jo citādi varbūt vasaras spēles varētu rīkot tur.

Protams, patiesībā nekāda  liela noslēpuma te nav. Krievija izdeva milzu naudu lobēšanas vajadzībām, pats Krievijas cars Putins apmeklēja komiteju tad, kad tika spriests par spēļu vietu, un sev pagalam neraksturīgi uzrunu teica angļu valodā. Turklāt  SOK nekad nav bijusi īpaši sakarīga institūcija.  Varbūt lasītāji atcerēsies lielo skandalu, kas izcēlās pēc Ziemas Olimpiskajām spēlēm Soltleiksitijā, kad izrādījās, ka krietni daudz komitejas locekļu  pieņēmuši kukuļus. Šā  vai tā,  šoreiz spēles piešķīra Sočiem.

Jau ļoti drīz par šo tematu sākās divu veidu runas. Maskava pati  apgalvoja, ka Olimpiskās spēles būs pašas grandiozākās, kādas jebkad pasaule ir pieredzējusi. Cars Vladimirs lielījās:  tās pierādīšot, ka Krievija ir atgriezusies pasaules valstu topā. Ko tur teikt, Kremlī ir pietiekami daudz ļaužu, kuŗi atceras vienīgo citu reizi, kad Olimpiskās spēles notika mūsdienu Krievijas territorijā, un tās bija bēdīgi slavenās spēles 1980. gadā, kad PSRS lēmums iebrukt Afgānistānā beidzās tā, ka liels skaits valstu, tostarp Amerikas Savienotās Valstis, spēles boikotēja. Šoreiz Krievija ļoti centās, lai pārliecinātos, ka nekas tamlīdzīgs neatkārtosies, kaut gan, protams, „tikumi” kopš PSRS laikiem nebūt  nav tur mainījušies, Krievija joprojām  okupē labu daļu Gruzijas, tāpat kā PSRS kādreiz okupēja Latviju. Krievija nekautrējas visvisādi  iejaukties kaimiņvalstu lietās, pēdējā laikā runa it īpaši  ir bijusi par Ukrainu.

Tomēr Sočos ir pulcējušās visas valstis, kuŗas piedalās ziemas sporta veidos,  kārtējo reizi arī visai  smieklīgā bobsleja komanda no Jamaikas, kur ļaudis  nebūt nav pazīstami  ne ar sniegu, ne ar aukstumu. Nu, un Sočos, arī tur pagaidām  temperātūra ir krietni virs nulles (un tas ir maigi teikts), slēpošana notiek ārpus pašiem Sočiem kalnos, un Krievija ir savākusi milzīgu daudzumu sniega noliktavās, ja nu pēkšņi dabā tā pietrūktu.

Ārpus Krievijas runas par Olimpiskajām spēlēm nebūt nav bijušas īpaši pozitīvas. Jau sen ir bijis skaidrs, ka Olimpiskā ciemata celtniecībai Maskava naudu nežēlos, Sočos norisējusi plaša celtniecība, starp citu, iznīcinot lielu meža nasīvu, lai izbūvētu jaunu dzelzceļu. Šā  dzelzceļa būvniecības izmaksas vien pārsniedza visu  summu, ko Vankuvera izdeva, lai spēles rīkotu savās mājās. Taču ne jau tikai dzelzceļš, arī citi izdevumi bijuši pat grandiozi, un nav nekāds noslēpums, ka tas lielākoties  bijis tāpēc, ka ievērojama daļa milzīgās naudas itin vienkārši „pazudusi.” Korupcija mūsu valstī sit mēreni augstu vilni, bet  Krievijā saceltais vilnis ir salīdzināms ar cunami. Ir arī  zināms, ka celtniecībā iesaistītie strādnieki Sočos dzīvojuši visnotaļ grūtos  apstākļos, pat pēdējās dienās pirms spēļu atklāšanas bija zināms, ka daudziem nav  pat samaksāta solītā alga. Vēl nenoliedzams fakts, tas, ka Soču Olimpiskās spēles lielā mērā ir financējuši Krievijas oligarchi, tiesa, ar banku aizdevumu palīdzību ... Tie ir cara Vladimira draugi, citiem uz  šādiem pasūtinājumiem ījumiem nebija ko cerēt.

Beigu beigās kopējā par Soču spēlēm izdotā nauda ir trīs reizes lielāka par summu, kādu vasaras spēļu rīkošanai izdevusi Londona, un pat lielāka nekā nauda, kādu valstis un pilsētas izdevušas par visu iepriekšējo ziemas spēļu rīkošanu kopā! Te nu mēs kārtējo reizi redzam Krievijas lielummaniju. Ja reiz kaut ko rīkot, tad ar pilnu krūti. Tas bija redzams arī atklāšanas ceremonijā, kur  grandiozi tika prezentēta Krievijas vēsture, protams, ignorējot tās diezgan daudzos tumšos posmus. (Krievijas vēstures tumšos posmus no Spēļu atklāšanas ceremonijas izņēmusi ārā Starptautiskā Olimpiskā komiteja. – Red.).  

Vēl, protams, ir jautājums par Krievijas attieksmi pret cilvēktiesībām. It īpaši saistībā ar  pēdējā gada laikā pieņemtajiem likumiem par geju „propagandu. Atklāšanas ceremonijā piedalījās krietni mazāks skaits pasaules dižvīru, nekā ir ierasts. Ka uz Šočiem  nebrauks, to jau iepriekš paziņoja Amerikas, Francijas un Vācijas prezidenti, Vācijas kanclere, Lielbritanijas premjērministrs, kā arī Lietuvas un Igaunijas prezidenti. Mūsu Valsts prezidents pavēstīja,  ka  dosies turp, lai atbalstītu mūsu sportistus, un tāpēc kārtējo reizi mūsu kaimiņvalstis Baltijā dara vienu, bet mūsu prezidents - ko citu.

Dievs ar Andri Bērziņu, taču  ir ļoti skaidrs, ka Krievija tomēr ir pelnījusi nosodījumu par  attieksmi pret cilvēka pamattiesībām. Pat spēļu pirmajās dienās milicija skarbi uzbruka cilvēkiem, kuŗi protestēja pret minētajiem likumiem. Dažu valstu sportisti pret to visu ir demonstrējuši savu attieksmi, piemēram, Grieķijas atlēti stadionā iesoļoja ar cimdiem, uz kuŗiem bija geju un lesbiešu sabiedrībā populārās varavīksnes krāsas.

Vēl ir jautājums par drošību. Daudz  ir runāts par terrorisma iespējamību, nedod Dievs!  Krievija ap Sočiem ir izvietojusi bruņotos spēkus, kas šķiet vairāk piemēroti kaŗam nekā sporta spēlēm. Taču ir arī cita veida drošība. ASV telesabiedrība NBC korespondents Sočos veica eksperimentu. Viņš iegādājās pilnīgi jaunu datoru un pilnīgi jaunu viedtelefonu, sadarbībā ar datoru drošības speciālistu tos pieslēdza tīmeklim, un jau minūtes laikā gan datorā, gan telefonā ielauzās hakeŗi. Neviens, kas atrodas Sočos, par savām elektroniskajām ierīcēm nevar justies drošībā. Tāda nu tā Krievija ir.

Diezgan daudz negātīvu, pat  absurdu gadījumu Soču Olimpiskajās spēlēs jau ir pieredzēts. Kopš paša spēļu sākuma starptautiskie žurnālisti  tviterī un citur rakstīja  par apstākļiem, kādos viņi nonākuši Soču viesnīcās. Vienam  istabas durvīm nebija roktuŗa, citai vannas istabā tecēja netīrs ūdens un viesnīcas administrācija ieteica šai ūdenī  nemazgāties, jo tas varot būt bīstami (reportiere pati  tviterī paziņojusi, ka viņa ir mazgājusies Evian markas minerālūdenī un sajutusies kā pasakaini bagātās Kardšianu ģimenes locekle). Savukārt CNN korespondents darīja zināmu, ka viņa telesabiedrības 11 viesnīcas istabas rezervējusi jau pirms pieciem mēnešiem, bet, kad viņi ieradušies Sočos, izrādījies, ka pieejama ir … viena istabiņa. Kaut kas tāds mūsu kaimiņvalstī diemžēl ir ļoti raksturīgs, un tas vēl jo vairāk uzsveŗ, cik ļoti lielā mērā pasakainā nauda, kas izdota par spēļu rīkošanu, ir vieglu roku palaista vējā.

Taču, tāpat, kā komentāru sāku, to arī pabeigšu ar pozitīvu skatījumu. Lai kur  Olimpiskās spēles tiek rīkotas un lai kādos apstākļos tās notiek, spēles pašas ir sadraudzības un draudzīgas konkurences sarīkojums. Tāpēc vēlreiz – lai mūsu sportistiem veicas, turēsim visi īkšķus, lai tas tā būtu!