Kārlis Streips 14.04.2015
Piektdien, 2015. gada 10. aprīlī, Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš paziņoja, ka viņš nekandidēs šogad gaidāmajās Valsts prezidenta vēlēšanās. Paziņojumā žurnālistiem viņš rakstīja šādus vārdus:
Daru zināmu, ka nebūšu viens no kandidātiem nākamajam Valsts prezidenta termiņam. Pateicos visiem par sadarbību, atbalstu, konstruktīvu kritiku un godprātību it visā, ko esam šajos četros gados kopīgi paveikuši Latvijas labā. Prezidents A. Bērziņš arī norādīja, kādi pienākumi jāveic viņa pēctecim vai pēctecei: Turpmākajos desmit gados Latvijai ir jāsasniedz vismaz Eiropas Savienības vidējais iekšzemes kopprodukta līmenis uz vienu iedzīvotāju. Ekonomika un sociālā drošība nav dalāmi jēdzieni, tie ir cieši saistīti. Un vēl: Diemžēl ģeopolītiskā situācija Eiropā ir mainījusies, izraisot pamatotu satraukumu par mieru un liekot ikvienai valstij rīkoties, lai stiprinātu savas aizsardzības spējas un pastiprināti rūpētos par savu iedzīvotāju drošību. Tā ir jaunā reālitāte, kuŗā dzīvojam un kuŗa nākamo četru gadu laikā būs arī Valsts prezidenta darba kārtības viena no prioritātēm.
Pēc manas pārliecības A. Bērziņš pieņēmis pareizo lēmumu, tādējādi kļūstot par pirmo prezidentu atjaunotās Latvijas vēsturē, kuŗš nav kandidējis uz otro termiņu. Lasītājiem atgādināšu, ka divreiz prezidenta amatā bija Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga, savukārt Valdis Zatlers kandidēja, bet netika ievēlēts. Tas bija saprotams, jo tikai dažas dienas pirms vēlēšanām 2011. gadā Valsts prezidents publicēja nu jau leģendāro Rīkojumu nr. 2 par Saeimas atlaišanu, ko tauta apstiprināja referendumā dažus mēnešus vēlāk. Līdz ar to bija skaidrs, ka otrs termiņš amatā Zatleram nespīd. Vēl jo vairāk - polītikāņi viņam atriebās tad, kad bija nākamās Saeimas vēlēšanas un Zatlers tajās startēja ar savu Reformu partiju. Arī viņa kandidātūru Saeimas priekšsēža amatā gudrās galvas noraidīja.
Savukārt veids, kā Andris Bērziņš kļuva par Valsts prezidentu, bija dīvains. Pirmajā piegājienā viņš saņēma 50 balsis, ar kuŗām nepietika, lai ievēlētu, bet otrā kārtā jau bija 53 balsis, un Andris Bērziņš kļuva par Latvijas Republikas astoto prezidentu.
Joprojām uzskatu, ka viens no Andŗa Bērziņā kā prezidenta lielākajiem trūkumiem ir tas, ka bieži vien viņš nācis klajā ar visai dīvainiem spriedumiem. Piemēram, apgalvojot, ka viņam nav skaidrs, kāpēc Latvijai būtu jāuzņemas Eiropas Savienības prezidējošās valsts funkcijas. It kā nebūtu skaidrs, ka ES dalībvalstīm rotācijas kārtībā attiecīgie pienākumi jāuzņemas automatiski. Citreiz Valsts prezidents bilda, ka viņš neticot valsts nabadzības indikātoriem. Laikā, kad radikāli noskaņoti nelatvieši sarīkoja referendumu par valsts valodas statusu krievu valodai, A. Bērziņš vispirms teica, ka latviešiem tajā nevajadzētu balsot vispār, lai arī vēlāk domas mainīja. Citkārt Valsts prezidents apgalvoja, ka Satversmes Aizsardzības biroja vadībā jābūt Latvijā dzimušam un augušam cilvēkam, lai arī savu mūžu lielākoties Lielbritanijā pavadījušais Jānis Kažociņš amata pienākumus veica nevainojami. Vēl prezidenta kontā ir apgalvojums, ka Latvijas tiesu sistēmā strādā pārāk daudz sieviešu, kā arī pārliecība, ka Valsts prezidents būtu jāvēlē tautai, lai arī brīdī, kad polītiķi Saeimā iesniedza attiecīgu likumprojektu, Andris Bērziņš paziņoja, ka viņš to neatbalsta.
Taču par visu vairāk prezidenta aiziešana no amata ir pat vēlama tāpēc, ka viņš Latvijas valsts valsts intereses ir vērsis Austrumu, ne Rietumu virzienā. Viņš devās valsts vizītēs uz tādām valstīm kā Uzbekistāna un Turkmenistāna un pēc tam apgalvoja, ka tur ar cilvēktiesībām lielu problēmu neesot, lai arī starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ir apgalvojušas tieši pretējo. Savulaik Bērziņš arī paziņoja, ka viņa priekšteča paustais ielūgums Krievijas diktātoram Putinam viesoties Latvijā joprojām esot spēkā! Un tas brīdī, kad visa pasaule izmisīgi meklē veidu, kā ierobežot Kremļa patvaļu. Var jau saprast, ka Latvijai attiecīgajās valstīs ir ekonomiskas intereses, taču tas nav aizbildinājums ne apgalvojumiem par cilvēktiesībām, nedz arī A. Bērziņa lēmumam piedalīties Ziemas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Sočos, lai arī vairākums Eiropas līdeŗu to boikotēja. (Taisnības labad gan jāatzīst, ka tikpat lieli iebildumi attiecināmi uz Valža Zatlera piedalīšanos Vasaras Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Pekinā uzreiz pēc tam, kad spēļu aizsegā Krievija iebruka Gruzijā, un V. Zatlers nolēma palikt Ķīnā, lai noskatītos Latvijas basketbola komandas spēli.)
Šobrīd galvenais jautājums ir - kas kļūs par nākamo Latvijas Valsts prezidentu. Par spīti tam, ka 80 procenti Latvijas iedzīvotāju atbalsta atklātas prezidenta vēlēšanas, Saeimas deputāti spītīgi to ir ignorējuši, un arī šoreiz prezidents tiks vēlēts aizklāti. Patlaban zināms, ka Latvijas Reģionu apvienība amatam ir izvirzījusi kādreizējo Valsts prezidentes Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāju Mārtiņu Bondaru, savukārt Nacionālā Apvienība amatā vēlas redzēt Eiropas tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Ziņots, ka daži polītiķi par amatu runājuši ar Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu. Tāpat minēts kādreizējā Latvijas ārlietu ministra Māŗa Riekstiņa vārds. Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete ir izteikusi gatavību startēt vēlēšanās, bet Vaira Vīķe-Freiberga ir teikusi, ka lielas vēlmes atgriezties amatā 77 gadus vecajai bijušajai prezidentei nav, bet ja prezidenta vēlēšanās profilētos cilvēks, kas apdraud Latvijas intereses, es kaut ar galvu padusē ietu kaut ko darīt.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
