Krievijas vēstures mācības
Juris Lorencs    18.10.2022

 

 

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pagājuši astoņi mēneši. Tikai tagad Rietumi pamazām sāk saprast Krievija rīcības motīvus un tālākos mērķus. Par laimi, Kremļa propagandisti to nemaz neslēpj. Patiesībā Krievija kaŗojot ar NATO, ar “kolektīvajiem Rietumiem” un “anglosakšiem”. Tas viss izklausās absurdi, neloģiski, pat neprātīgi. Šajās dienās mediji bieži citē krievu dzejnieka un diplomāta Fjodora Tjutčeva 1866. gadā uzrakstītās rindas “Krieviju ar prātu nesaprast”, kas tulkotas daudzās valodās. Arī angliski: “Russia cannot be understood with the mind alone. No ordinary yardstick can span her greatness. She stands alone, unique. In Russia, one can only believe.” Tātad Krievijai “var tikai ticēt”. Vai tiešām tā nepakļaujas racionālai analīzei?

 

Lai saprastu Krieviju, jāatskatās tās pagātnē. Viena no mācībām, ko sniedz vēsture- visos laikos radikālas pārmaiņas Krievijā izraisījuši zaudēti kaŗi. Sakāve Krievu- japāņu kaŗā (1904- 1905) bija viens no 1905. gada revolūcijas iemesliem. Sākoties Pirmajam pasaules kaŗam, avīžu puikas skraidīja pa Krievijas pilsētu ielām, saukdami: “Sācies kaŗš, lai slavēts Dievs!” Krievija kaŗu zaudēja, bet izdzīvojušie zaldāti ar ieročiem rokā atgriezās Petrogradā un 1917. gadā sarīkoja divas revolūcijas, kas beidzās ar Pilsoņu kaŗu. Septiņdesmit gadus vēlāk zaudējums “aukstajā kaŗā” un neveiksmīgais iebrukums Afganistānā veicināja Padomju Savienības sabrukumu. Vēl viena mācība, ko mums sniedz Krievijas vēsture – šai valstij raksturīga iepriekšējo valdnieku noliegšana, pat fiziska iznīcināšana. Nikolaju II un viņa ģimeni nogalināja boļševiki. Cara galvenais slepkava, Oktobra apvērsuma iedvesmotājs un vadonis Vladimirs Ļeņins dzīves pēdējos mēnešos tika izolēts, faktiski ieslodzīts valdības vasarnīcā netālu no Maskavas, kur sagaidīja nāvi. Ļeņinu malā nobīdīja nākamais tirāns – Josifs Staļins. Baumo, ka viens no Staļina nāves cēloņiem bijis laikus nesniegta medicīniskā palīdzība pēc smadzeņu insulta. Savukārt cilvēks, kurš pēc Staļina nāves mēģināja sagrābt varu, visvarenais Iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija, tika arestēts, tiesāts un nošauts. Sekoja “Staļina personības kulta” atmaskošana, no soda nometnēm un izsūtījumiem mājās atgriezās miljoniem cilvēku. 1964. gadā galveno “Atkušņa polītikas” virzītāju Ņikitu Chruščovu atbrīvoja no visiem amatiem, aizsūtīja pensijā un apsūdzēja “voluntārismā”. Viņa vietā nāca Leonīds Brežņevs, kuŗa valdīšanu Michails Gorbačovs raksturoja kā “stagnāciju”. Savukārt Gorbačovs pēc varas zaudēšanas tika padarīts par galveno Padomju Savienības sabrukuma vaininieku. Viņa pēctecis Boriss Jeļcins jau Putina valdīšanas laikos tika apsūdzēts alkoholismā, korupcijā un neizlēmībā. Saprotams, Putins nebūs nekāds izņēmums. Kādus noziegumus piedēvēs viņam? Iespējas ir divas. Ja Krievijā uzvarēs demokratiski spēki, Putins tiks tiesāts kā kaŗa noziedznieks. Bet pastāv arī cita iespēja – viņš tiks padarīts par galveno grēkāzi zaudētajā kaŗā pret Ukrainu.

 

Viens no visvairāk locītajiem vārdiem pēdējo mēnešu laikā ir “rusofobija”. Parasti ar šo vārdu saprot nepatiku pret Krieviju, krieviem, krievu valodu un krievu kultūru. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā rusofobiski noskaņojumi pasaulē ir pieauguši. Bet, kas ir interesanti – joprojām nav izskanējis tāds vārds kā “belarusofobija”, nepatika pret Baltkrieviju un baltkrieviem. Tikmēr Baltkrievijas diktators Lukašenko izrāda pilnīgu solidāritāti ar Putinu, no Baltkrievijas territorijas krievi apšauda Ukrainas pilsētas. Tātad pasaules sabiedrība baltkrievu tautu vismaz pagaidām nodala no Baltkrievijā valdošā režīma. Par iemeslu šādai labvēlībai ir notikumi pirms diviem gadiem, kad Baltkrievijas pilsētu ielās pret valdošo režīmu demonstrēja simtiem tūkstošiem cilvēku. Protesti tika brutāli apspiesti, represijas pret opozicionāriem turpinās vēl šodien. Cena, ko samaksāja baltkrievu patrioti, bija augsta. Tagad redzam, ka tā devusi milzīgu uzticības kredītu, no kuŗa baltkrievi dzīvo vēl šodien. Ne velti šī gada Nobela Miera prēmija piešķirta baltkrievu cilvēktiesību aizstāvim, polītieslodzītajam Aļesam Beļackim. Kopā ar viņu prēmiju saņēma Krievijā aizliegtā organizācija “Memoriāls”, kas dokumentē staļinisma noziegumus, un Ukrainas pilsonisko brīvību centrs.

 

Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Reinsalu intervijā portālam delfi.ee 14. oktobrī brīdinājis, ka Krievija cenšas iebiedēt Ukrainu un Rietumus, šim nolūkam izmantojot Baltkrieviju. Par to liecinot Lukašenko izteikumi, ka “dažas kaimiņu valstis gatavojoties sagrābt daļu Baltkrievijas territorijas”. Reinsalu uzskata, ka no Baltkrievijas režīma var sagaidīt hibrīdos uzbrukumus – diversijas pret infrastruktūras objektiem, cilvēku nolaupīšanu, nelegālās migrācijas organizēšanu, kiberterrorismu. Īpaši apdraudētas esot valstis, kuŗām ir robeža ar Baltkrieviju. Tātad arī Latvija. Jā tā tiešām notiks un baltkrievu tauta nepretosies Lukašenko polītikai, līdzšinējā labvēlība pret baltkrieviem ātri var pāraugt “belarusofobijā”.

 

Bet pagaidām mēs dzīvojam nenoteiktības laikā. Laikrakstā The Washington Post 13. oktobrī parādījās Katrīnas Beltonas (Catherine Belton) komentārs “Putinam saasinot kaŗu, daži Krievijas biznesa elites pārstāvji krīt izmisumā” (“As Putin escalates war, some in Russia’s business elite despair”). Tajā autore citē kādu augstu Krievijas amatpersonu (kas gan vēlējusies palikt anonīma): “Mēs esam nonākuši revolucionārā situācijā. Visi kaut ko gaida – citu valdību, citu karŗu. “Vanagi” vēlas stingrāku rīcību, savukārt “baloži” nemaz nevēlas kaŗu. Briest polītiskās sistēmas maiņa. Bet kā tieši tas notiks, es nezinu”. Interesanti, ka Ļeņins savos rakstos bieži uzsvēra, ka “revolucionārā situācija” iestājoties brīdī, kad “apakšas vairs negrib, bet augšas vairs nevar” dzīvot pa vecam. Tieši tas, ko vērojam šodien. Tātad Latvijai jāgatavojas iespējamām radikālām pārmaiņām Krievijā un Baltkrievijā. Ko no vēstures varam mācīties šoreiz? Latvija ieguva brīvību divas reizes. Pirmo reizi – 1918. gadā, pēc Krievijas imperijas sairuma. Otro reizi – 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība. Savukārt Putina Krievijas sakāve mums sola lielāku drošību. Kas tā pati brīvība vien ir.