Korupcija un tās uztvere
Kārlis Streips    31.01.2017

 

Nesen starptautiskā pretkorupcijas un atklātības organizācija Transparency International laida klajā jaunāko tā dēvēto Korupcijas uztveres indeksu. Tā kontekstā organizācija aicina uzņēmējus un citus cilvēkus dažādās valstīs runāt par to, kā viņi uztver korupcijas klātbūtni vai tās neesamību savā valstī. Saskaņā ar minēto indeksu 100 punkti nozīmē, ka attiecīgajā valstī neviens neuztver kaut mazāko korupcijas elementu, savukārt 0 nozīmē, ka korupcija ir prātam neaptveramā līmenī. Perfektu atzīmi nekad nav dabūjusi neviena valsts. Šogad pirmajā vietā ir Dānija un Jaunzēlande ar 90 punktiem, savukārt pēdējā vietā ir chaotiskā Somālija ar  10 punktiem.

 

Amerika, kur mīt daudzi Laika lasītāji, dabūja 74 punktus, savukārt Lielbritanija, kur savukārt dzīvo Brīvās Latvijas lasītāji, ieguva  81 punktu. Latvijā šogad atzīme ir 57 punkti, tā ir augstākā atzīme kopš pirmās reizes, kad mūsu valsts tika vērtēta, taču valstu rangā mēs noslīdējām pa četrām vietām zemāk, no 40. vietas 176 vērtēto valstu skaitā pērn uz 44. vietu šogad. Transparency International un tās filiāle Latvijā, nevalsts organizācija Delna, uzskata, ka tas liecina par stagnāciju korupcijas apkaŗošanā. Mūsu kaimiņvalstu kontekstā Igaunija vienmēr Latvijai šajā ziņā bijusi priekšā, šogad 70 punkti un 22. vieta, arī Lietuva šogad mūs ir apsteigusi – 59 punkti un 38. vieta. Nevienam nebūs pārsteigums, ka Krievijai ir tikai 29 punkti un 131., bet Baltkrievijai – 40 punkti un 70. vieta.

 

Jāteic gan, ka Korupcijas uztveres indekss neatspoguļo patieso situāciju ar korupciju katrā valstī. To arī ir atzīmējis mūsu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB): “KNAB vērš uzmanību, ka nevalsts organizācijas Transparency International indekss atspoguļo korupcijas uztveri, nevis faktisko situāciju, ko ir teju neiespējami precīzi izmērīt, jo korupcija ir latents noziegums. Tāpēc KNAB aicina ikvienu būt neiecietīgam pret korupciju, neiesaistīties pretlikumīgās darbībās un par sev zināmiem gadījumiem ziņot KNAB.”

 

KNAB uzskata, ka lielāks punktu skaits šogad nozīmē, ka cilvēki Latvijā kļuvuši neiecietīgāki pret korupciju. To apliecina arī 2016. gada oktobŗa pētījumu centra SKDS dati, proti, salīdzinot ar 2015. gadu, 2016. gadā par 18% ir samazinājies to respondentu skaits, kuŗi atzinuši, ka pēdējo divu gadu laikā, kārtojot kādas lietas, jautājumus vai problēmas,  ir veikuši neoficiālus maksājumus, devuši dāvanas vai izmantojuši privātos sakarus. Tāpat par 10% ir palielinājies to respondentu skaits, kuŗi, saskaroties ar korupcijas gadījumiem, būtu gatavi ziņot par tiem. Līdz ar to arī par 2% ir palielinājusies respondentu gatavība ziņot KNAB par viņiem zināmajiem pārkāpumiem, piemēram, kad tiek pieprasīts kukulis vai amatpersona pārkāpj savas pilnvaras.”

 

Latvijā esmu dzīvojis nu jau 25 gadus un atceros brīdi, kad ievācos dzīvoklī, kuŗā dzīvoju joprojām. Tas bija maiņas process, proti,  man bija divistabu dzīvoklis Maskavas ielā (kuŗu es arī nenopirku, tas bija maiņas process tādā nozīmē, ka es kundzei, kuŗai dzīvoklis piederēja, “uzdāvināju” 6000 ASV dolaru, savukārt viņa man “uzdāvināja” dzīvokli. Tas bija pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad man vēl nebija Latvijas pilsonības, un ārzemnieki nekustamo īpašumu „pa tiešo” nedrīkstēja pirkt), man bija draugs, kuŗam bija divistabu dzīvoklis Vecrīgā. Pašreizējais bija komūnāls dzīvoklis, te dzīvoja divas atsevišķas ģimenes, kopā 11 cilvēki četrās istabās. Viena ģimene aizvācās uz manu dzīvokli Maskavas ielā, otra – uz drauga dzīvokli Vecrīgā. Bija māklere, kuŗa to visu kārtoja, viņa visai atklātā tekstā pateica, ka 10 procenti no summas, kādu viņai maksāju, būs domāti dokumentu kārtošanas veicināšanai, ar ko būtu jāsaprot kukuļa došana, lai dokuments tiktu parakstīts dažu dienu, ne dažu mēnešu laikā.

 

Vairākus gadus vēlāk gadījās iespēja pārņemt bēniņus, jo man dzīvoklis ir pēdējā stāvā. Kad pienāca laiks ierīkot kāpnes no pirmā uz otru stāvu, es meistaram jautāju, vai tas viss notiks atbilstoši noteikumiem. Viņš pasmaidīja un teica: “Vai gribat, lai kāpnes būtu gatavas nedēļas vai sešu mēnešu laikā?” Izvēlējos nedēļu. Kad pienāca laiks dzīvokli privātizēt, man ar atpakaļejošu spēku bija “jālegālizē” tas, ka man tagad ir arī bēniņi. Visticamāk tā bija korupcija, bet citādi es ar korupciju Latvijā neesmu nodarbojies, vismaz apzināti ne. Man Latvijā nav mašīnas, līdz ar to nav arī bijusi vajadzība maksāt leģendāro vai bēdīgi slaveno “piecīti” ceļu policistam, lai izvairītos no soda.

 

Taču no mana personīgā piemēra neizriet, ka Latvijā ar korupciju nebūtu problēmu. Pirmkārt, korupcija laikam ritot,  kļūst rafinētāka, nav vairs tās dienas, kad cilvēks pie kādas amatpersonas ieradās ar koferīti, sauktu diplomātu, kas piestūķēts ar naudu. Tas, savukārt, prasa sarežģītākas izmeklēšanas prasmes, un tā mūsu knābī bijusi problēma. Kā zināms, tur pēdējo gadu laikā ir notikušas lielas batālijas, nu jau bijušajam KNAB direktoram Jaroslavam Streļčenokam nepārtraukti kašķējoties un strīdoties ar biroja darbiniekiem. Tā rezultātā no KNAB ir aizgājuši pietiekami daudz pieredzējušu pretkorupcijas speciālistu. Patlaban Ministru kabinets domā par noteikumiem, kuŗu ietvaros tiks meklēts nākamais biroja direktors. Lasītāji zinās, ka pirmajā reizē pieteicās pulciņš cilvēku, tajā skaitā pats J. Streļčenoks, bet vērtēšanas komisija izbrāķēja visus pēc kārtas. Tas, protams, rada jautājumu par to, kāpēc, ja reiz amatam nederīgs, J. Streļčenoks vispār kļuva par KNAB direktoru?

 

Iepriekšējais direktors Normunds Vilnītis bija īsta katastrofa, viņa mērķis šķita esam biroja iznīcināšana. J. Streļčenoks bija KNAB darbinieks, savējais, bet arī viņš izrādījās gluži nepiemērots. Turēsim īkšķus, ka nākamajās nedēļās un mēnešos valdībai izdosies atrast nudien piemērotu cilvēku! Skaidrs gan ir arī tas, ka Latvijas polītiskā šķira daudz labprātāk redzētu pretkorupcijas organizāciju aizejam, nevis atnākam. Starp citu,  KNAB ir atbildīgs par polītisko partiju financēšanas pārkāpumu novēršanu, bet pēc katrām vēlēšanām izrādās, partijas tomēr ir „pārtērējušās”. Pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām valsts financējumu tāpēc zaudēja kādreiz varenā Vienotība, savukārt nesenais skandals Jūrmalā bija lielā mērā par financēšanas noteikumu pārkāpšanu aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās 2013. gadā. Tas liecina, ka polītikāņi nemācās no savām kļūdām, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc Latvijai ir vajadzīgs nudien spēcīgs un spējīgs knābis.

 

Protams, KNAB nav vienīgais posms šajā ķēdītē, tam nav represīvu tiesību, un tāpēc biroja izmeklēšanas rezultātus vispirms saņem Ģenerālprokuratūra, kuŗa tad lemj, vai izvirzīt kriminālapsūdzības vai tomēr tā nedarīt. Ja jā, tad lieta nonāk tiesā. Temīdas dzirnas mūsu valstī mēdz malt ļoti lēnām. Visredzamākā korupcijas lieta saistāma ar Ventspils  mēru (kuram gan tiesāšanas dēļ vismaz formāli ir liegts darboties šai amatā) Aivaru Lembergu, kuru par dažādiem noziegumiem un nedarbiem tiesā jau daudzu gadu gaŗumā, un patlaban procesam vēl gals nav īsti redzams. Lemberga aizstāvji, šķiet, dara visu iespējamo, lai procesu vilktu garumā, iespējams, lai nonāktu līdz brīdim, kad attiecībā uz noziegumiem iestājies noilgums. Īsti lielas zivis tomēr nav notiesātas nekad, un šajā nozīmē Lembergs ir īsts valis.

 

Latvieši, gluži tāpat kā visi pasaules iedzīvotāji, tomēr nav pelnījuši dzīvot koruptīvā vidē, jo tā kaitē tautsaimniecībai, tiesiskumam un dzīves kvalitātei. Ja nudien mūsu valstī iecietība pret korupciju ir samazinājusies, tas ir jauki. Bet daudz jaukāk būs tad, kad būs samazinājusies arī korupcija kā tāda.