Klusā nedēļa, svētā nedēļa
Kārlis Streips    07.04.2020

 

 

Pavasaŗa saulgrieži šogad bija 20. martā pulksten 5.49 no rīta pēc Latvijas laika. Fiziskā nozīmē pavasaŗa un rudens saulgrieži atzīmē brīdi, kad tieši virs ekvatora ir redzams saules viducis. Savulaik Romas imperators Jūlijs Cēzars izgudroja pirmo kalendāru, un viņš pavasaŗa saulgriežus noteica 25. martā. Laika gaitā izrādījās, ka Cēzara kalendārs ir neprecīzs, un 16. gadsimta laikā Romas pāvesta Gregorija XIII laikā notika darbs pie kalendāra pārkārtošanas. Romas katoļiem šajā kontekstā bija viens būtisks jautājums, proti, visnotaļ sarežģītā formula, uz kuŗas pamata katru gadu tiek noteikts Lieldienu datums, nozīmē, ka agrākais Lieldienu datums var būt 22. marts. Kalendāru katoļi sakārtoja tā, lai pavasaŗa saulgrieži allaž būtu pirms minētā datuma.

 

Cilvēkiem visā pasaulē pavasaŗa saulgrieži vienmēr saistījušies ar to brīdi, kad dienas atkal kļūst gaŗākas par naktīm. Tas nozīmē atdzimšanas brīdi. Kokos parādās lapas, sāk augt ziedi un labība. Visi zināja, ka pēc apmēram sešiem mēnešiem atkal naktis būs gaŗākas par dienu, un drīz vien iestāsies aukstā un bargā ziema. Tāpat kā citkārt, senie latvieši arī ap kluso nedēļu izveidoja dažādas tradicijas, tostarp, piemēram, ticējumu, ka pūpolu svētdienā mājā nedrīkst nest apaļus baļķus kurināšanai, jo citādu visu vasaru nāksies sastapties ar čūskām. 

 

Savukārt kristiešu baznīca par kluso nedēļu izvērsa veselu leģendu un kristīgā rituāla vajadzībām kristieši izstrādāja veselu plānu. Tas bija Nīcejas konsīlija laikā 4. gadsimtā mūsu ērā, kad Romas katoļu baznīca izdomāja minēto formulu Lieldienu aprēķināšanai. Tās pamatā ir mēness ritējums debesīs, un tas ir iemesls, kāpēc Lieldienas katru gadu ir citā datumā, laikā no 22. marta līdz 25. aprīlim. Rituāla satura vajadzībām, savukārt, baznīckungi izstrādāja konkrētu stāstu, kuŗš sākās svētdienā pirms Lieldienām. Tajā dienā Jēzus gatavojās ienākt Jeruzalemē. Mateja evaņģelijā lasām, ka, tam gatavojoties, Kristus divus mācekļus nosūtīja uz kādu vietējo fermu ar instrukcijām, tur piesieto ēzeli un kumeļu atraisīt un atvest viņam. Ja kāds pajautās, kāpēc tas tiek darīts, mācekļiem jāatbild, ka dzīvnieki ir vajadzīgi Tam Kungam. Tālāk evaņģēlijā lasām, ka mācekļi dzīvniekus atveda pie Jēzus, uz tiem uzklāja savas drānas un viņu uzsēdināja uz viena no tiem. Pa ceļam ļaudis pulcējās, uz ceļa klāja savas drānas un arī koku zarus, lai Jēzu godinātu, sauca, ka tuvojas Dieva dēls. Viens no galvenajiem kokiem mūsdienu Izraēlā ir palma, un tāpēc vairumā valstu un valodu svētdiena pirms Lieldienām saucas palmu svētdiena. Dievkalpojuma laikā palmu zari tiek izmantoti dažādām rituālām vajadzībām un tad tiek sadedzināti, pelnus rūpīgi glabājot līdz nākamā gada pelnu trešdienai. Evaņģelijā arī lasām, ka, iejājot Jeruzalemē, Jēzus devās uz templi un bija pagalam sašutis, ka tur atradās naudas mijēji un tirgotāji. Te prātā nāk kāds jaunlaiku stāsts. Proti, Rīgā atrodas Rīgas Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, kas ir galvenais pareizticīgo dievnams Latvijas galvaspilsētā. Aizvadītā gadsimta 90. gadu sākumā baznīcas pagrabā bija … valūtas maiņas kantoris! Tieši tas, ko Jēzus no sava tempļa izsvēpēja ar vislielāko niknumu.

 

Latvijā palmas neaug. Tā vietā mūsu senči ķērās pie pūpoliem. Nekur nevarēju atrast skaidrojumu par procesa vēsturiskajiem pirmsākumiem, taču visi latviešu bērni visā pasaulē droši vien atceras to svētdienas rītus, kad vecāki ielavījās guļamistabā ar pūpolu zariem un sāka bērnus pērt, sakot: "apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!" 

 

Arī manā bērnībā tā bija. Tālāk - svētā pirmdiena, kuŗā notiek minētā tempļa iztīrīšana. Te arī stāsts par Jēzu un vīģes koku, kuŗam viņš liek nokalst, jo augļu tam nav. Svētajā otrdienā atzīmēts fakts, ka Svētajos rakstos Jēzus vairākkārt pareģo pats savu bojāeju, lai gan viņa mācekļi par to negrib dzirdēt neko. Šajā kontekstā man personīgi allaž tuvs ir bijis svētais Pēteris, kuŗš vairāk par jebkuŗu citu cilvēku šajā sāgā uzrāda cilvēcisko, vienkārši cilvēcisko elementu. Tas ir Pēteris, kuŗam Jēzus pasaka, ka trīsreiz viņš Kristu noliegs, Pēteris to noliedz, nē, nē, nekad … un tad nudien, pašam īsti to neapzinoties, izdara tieši to, ko Jēzus ir paredzējis. Un tas ir Pēteris, kuŗš visskaļāk iebilst, kad Jēzus runā par savu gaidāmo nāvi. Jēzus Pēterim ir draugs, labs draugs. Nedrīkst viņš mirt! Bet Jēzus viņam nosaka klusēt. Trešdiena atsevišķās kristiešu tradicijās ir spiegu trešdiena, jo tieši trešdienā Jūdass sāka savu sazvērestību ar priesteriem - es jums pateikšu, kur viņš atrodams, un jūs man dosit 30 sudraba gabalu. Lieki teikt, Jūdam stāsts labi nebeidzās.

 

Zaļā ceturtdiena. Iespējams, latviešu valodā to tā sauc vienkārši tāpēc, ka pavasarī pasaule kļūst arvien zaļāka un līdz ar to nes līdz cerību. Angļu valodā Maundy Thursday atsaucas uz latīņu vārdu mandatus, jeb mandāts, jo tieši pie vakariņu galda Jēzus saviem mācekļiem deva mandātu viņa mācību plest tālāk pa visu pasauli. Tajās vakariņās arī iedibināts viens no kristiešu dievkalpojumu galvenajiem rituāliem, proti, svētais vakarēdiens ar vīnu un maizi. Seko lielā piektdiena, kad notiek Jēzus krustā sišana un apglabāšana. Kad pēc pāris dienām divas sievietes iet kapu aplūkot, liels ir viņu pārsteigums, redzot, ka akmens ir novelts un kapličā sēž eņģelis, kuŗš saka - nebīstieties, viņa šeit vairs nav. 

 

Kā ik gadu, arī šaogad svinēsim šo Augšāmcelšanos stāstu, lai gan Covid-19 sakarā dievnami lielākoties ir slēgti. Manā Rīgas Anglikāņu baznīcā, mēs tiksimies virtuāli gan Lielajā piektdienā, gan arī Lieldienās. 

 

Priecīgas Lieldienas visiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem!