Kas īsti te slēpjams?
Kārlis Streips    05.12.2017

 

 

Latvijas Republikas Satversmē teikts: "Valsts Prezidentu ievēlē, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu." (Te gan jākonstatē, ka teksts ir gramatiski nekorrekts – pareizi jābūt 51 Saeimas locekļa, ne locekļu vairākumu).

 

Par noslēpumainību šonedēļ rakstu tāpēc, ka pagājušajā nedēļā mūsu valsts parlamentā nonāca iesniegums no portāla manabalss.lv par Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātās vēlēšanās. Par to portālā bija parakstījušies vairāk nekā 11 tūkstoši Latvijas pilsoņu, un likumā noteikts, ka jebkuŗa iniciātīva, kuŗas atbalstam savākti vairāk nekā 10 tūkstoši parakstu,  automātiski iesniedzama Saeimā un oficiāli apspriežama. 17 gadījumos attiecīgā iniciātīva Saeimā apstiprināta, daudzos gadījumos pat pirms minēto 10 tūkstošu parakstu savākšanas, un „gudrās galvas” vienkārši sapratušas, ka doma laba. Vēl 11 gadījumos priekšlikums noraidīts.

 

Valsts prezidenta ievēlēšanas jautājums nonāca Saeimas Juridiskajā komisijā, un, jāatzīst, man tomēr par pārsteigumu, komisija ar balsu vairākumu to apstiprināja. Par balsoja deputāti no Nacionālās apvienības, Saskaņas un Vienotības, pret bija Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) un No sirds Latvijai (NSL) deputāti. Tika nolemts darba grupu, kuŗa jautājumu pētīs sīkāk, tajā būs viens pārstāvis no katras parlamentā pārstāvētās partijas, pēc tam jautājumu virzīs tālākskatīšanai.

 

Visticamāk –nekas nesanāks. Valsts prezidenta vēlēšanu kārtības grozīšanai būs nepieciešams grozīt Satversmi, un tam vajadzīgas divas trešdaļas deputātu balsu. Zaļie zemnieki un NSL bija atšķirīgi iemesli, kāpēc priekšlikumu noraidīt, piemēram,  partija No sirds Latvijai uzskata, ka prezidents vispār būtu jāvēlē visai tautai, ne tikai tās pārstāvjiem Jēkaba ielā. ZZS frakcija savukārt allaž bijusi noskaņota pret atklātību. Viens no viņu galvenajiem argumentiem ir tas, ka aizklātā balsojumā deputāts var balsot pēc savas sirdsapziņas un nevis pēc frakcijas vai kāda cita pavēles pamata.

 

Manuprāt, tās ir pilnīgas muļķības. Pirmkārt, vai no tā izriet, ka, piemēram, balsojot par valsts budžetu, deputāti nebalso atbilstoši savai sirdsapziņai? Vēl vairāk – savulaik Saeimā aizklāti balsojumi notika par visvisādām amatpersonām, tostarp par Valsts ģenerālprokuroru, tiesībsargu, kā arī  Saeimas prezidiju, prezidija sekretāra biedru ieskaitot, kas nu gan nebūtu uzskatāms par kādu īpašu amatu. No slepenības visos gadījumos, izņemot Valsts prezidenta vēlēšanas „gudrās galvas” atteicās pēc Valža Zatlera lēmuma par Saeimas atlaišanu. Tad šķita, ka deputāti nokaunējušies un tāpēc bija gatavi strādāt atklātības virzienā arī tad, ja patiesībā viņi tā nemaz negribēja darīt. Aizklāto balsojumu gadījumā viskliedzošākais gadījums bija 2010. gada aprīlī, kad deputāti balsoja par toreizējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša apstiprināšanu trešajam termiņam amatā. Kad tika saskaitītas balsis, izrādījās, ka vairākums nobalsojis pret viņu, un tas bija liels pārsteigums, ņemot vērā to, ka pirms balsojuma vairākums Saeimas deputātu žurnālistiem bija teikuši, ka viņi balsos par J. Maizīti, arī pēc balsojuma vairākums apgalvoja to pašu. Taču balsojums bija negātīvs, un tas nozīmē, ka viena daļa deputātu meloja. acīs skatoties.

 

Vienādi vai otrādi, no visiem pārējiem slepeniem balsojumiem Saeima atteicās, un nevarētu teikt, ka kopš tā laika kādam būtu gabals nokritis. Izskanēja gan arguments –prokurors varētu atriebties deputātiem, kuŗi viņu nav atbalstījuši. Tas gan liecina krietnu izpratnes trūkumu par tiesiskumu un godaprātu, vēl jo vairāk tāpēc, ka deputāts, kuŗš no tā baidās, acīmredzot sajūtas par kaut ko vainīgs esam. Ir labi, ka tagad šīs amatpersonas tiek vēlētas atklāti. Un vispār nav neviena iemesla, kāpēc ievēlētai parlamenta amatpersonai no vēlētājiem būtu jāslēpj savas domas un savs balsojums.

 

Tieši tas pats sakāms arī attiecībā uz Valsts prezidenta vēlēšanām. Valsts prezidents ir mūsu valsts augstākā amatpersona, un it īpaši gadījums ar Valdi Zatleru norādīja, kas notiek, ja kandidāts tiek ievēlēts slepus. V. Zatlers gan galu galā izrādījās gluži lietpratīgs prezidents, ar savu stingru stāju, kas izpaudās Saeimas atlaišanas kontekstā, jo tajā Saeimā patvaļa sita vienkārši prātam neaptveramu vilni. Viņa ievēlēšana kā tāda tomēr radīja jautājumu par polītikas atklātību, vai, pareizāk sakot, tās absolūtu trūkumu. Būtu bijis labi zināt, kāpēc deputāti balsoja par Andri Bērziņu un nevis vēlreiz par Valdi Zatleru, kāpēc balsoja par Raimondu Vējoni, nevis par Eiropas tiesas tiesnesi un nepārprotami erudīto Egilu Levitu?

 

Ļoti ceru, ka ar laiku „gudrās galvas” sasparosies un arī Valsts prezidenta vēlēšanas padarīs par atklātām. Neredzu pilnīgi neviena nopietna iemesla, kāpēc lai tā nebūtu.

 

Toties par tautas vēlēta prezidenta iespēju iesaku būt piesardzīgiem, un tas ir viena vienkārša iemesla dēļ. Šogad janvārī,  polītiķu populāritāti vai tās trūkumu pētot, sabiedrisko pētījumu firma SKDS konstatēja, ka populārākais polītiķis tobrīd bija Raimonds Vējonis.  Laikam jau loģiski, ja reiz prezidents, viņam sekoja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Latvijas tiesībsargs Juris Jansons. Bet nākamie divi bija ... Aivars Lembergs un Nils Ušakovs. Doma, ka mūsu valstī pirmā persona varētu būt cilvēks, kuŗam daudz laika jāpavada tiesas zālē, vai arī cilvēks, kuŗš joprojām ir chroniski nespējīgs atzīt, ka Latvija savulaik bija okupēta, turklāt, kuŗš arī patlaban Rīgas skolās izmisīgi cenšas saglabāt krievu valodas, tātad svešvalodas klātbūtni, ir atbaidoša. Jā, droši vien nav īpaši smuki par savas tautas spriestspēju domāt negātīvi, taču reālitātē Ventspils boss ir ievēlēts atkal, un atkal par spīti nopietnām apsūdzībām. Grūti iedomāties īsti demokratisku valsti, kuŗā tāds cilvēks tiktu ievēlēts atkārtoti. Protams, arī tautas vēlēta prezidenta gadījumā var kļūdīties. Lietuvā savulaik pirmās personas amatā tika ievēlēts žuļiks vārdā Rolands Pakss, no kuŗa kaimiņi atbrīvojās impīčmenta procesā. Un tāpēc, rezumējot – atklātu balsojumu Saeimā, bet tautas balsojumu pagaidām ne.