Karstā vasara
Sallija Benfelde    17.07.2018

 

 

Nedēļa, kuŗā tapa šis komentārs, jau nosaukta par kastāko nedēļu Latvijā pēdējo gadu laikā, jo termometra stabiņš jau ticis līdz plus trīsdesmit gradiem un acīmredzot kāps vēl augstāk. Turklāt svelmi sola vismaz līdz jūlija beigām. Arī naktis jau sāk līdzināties tropu naktīm, jo nedod atelpu pēc karstajām un sutīgajām dienām. Toties Latvijas polītikā iestājies zināms „klusums pirms vētras”, kaut gan partijas pamazām rosās un sākušas savas priekšvēlēšanu kampaņas, un to piedāvājums jau tīri labi pamanāms tiem, kuŗi seko polītiskajām norisēm. Izlasot Facebook Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča iekšzemes „polītiskās ēdienkartes” ironisko vērtējumu, ilgi smējos, kaut patiesībā jautrība bija ar nelielu skumju pieskaņu. Tomēr, manuprāt, ministra vērtējums bija visai precīzs: „Tikai nesakiet, ka nav par ko balsot! Šīs polītiskās sezonas piedāvājums krāšņi mirdz visās varavīksnes krāsās. Tajā ir gan sīvais Moskovskaja, gan adaptētā eiropeiskā versija Stoļičnaja. Varam piemeklēt bekonu ar zaļiem lociņiem, gan pelēkos zirņus tautiskā gaumē, gan jaunākās Briseles receptes, gan vairākkārt uzsildītu zupu, kas, kā zināms, garšo vislabāk. Īpaši smalkiem gardēžiem pieejamas kanapē maizītes, bet visēdāji kārtējo reizi baudīs marinētus gurķus šokolādē un pēc tam atkal brīnīsies par vēdera darbības traucējumiem. Kā vienmēr asortimentā ir diētiskās kotletes un nepieciešamās brūnās tabletes gremošanas veicināšanai. 

 

Pēc politgastronomijas apskata pievērsīsimies varietē programmai. Arī šeit nebūs jāviļas. Mums ir viss –šķīsta tikumība un piedauzīga apgrēcība, sumo ringā godīgi ļaudis cīnās ar vēl godīgākiem. Neatvairāmi un šarmanti blēži piedāvā atjautības uzdevumus un ruletes. Ir arī faķīri, ugunsrijēji, žonglieri un klauni. Viss ir sagatavots, lai ballīte varētu sākties un būtu neatkārtojama. Tas viss nākamības vārdā. Vienīgi jābrīdina, ka it visā vajadzētu ievērot mērenību, lai 7. oktobrī tradicionāli nelielās morālpolītiskās paģiras nepārvērstos pamatīgā ģeopolītiskā intoksikācijā!”.

 

Notikumi starptautiskā arēnā jautrību gan neraisa. ASV centieni „uzvarēt” (sabojāt attiecības) Eiropas Savienību (ES), mēģinājums izmantot Apvienoto Karalisti „kaŗā” pret Eiropas Savienību (draudot Lielbritanijas premjērei Terēzei Mejai neslēgt nekādus tirdzniecības līgumus, ja britiem pēc izstāšanās no ES joprojām būs kādas attiecības ar ES), tirdzniecības karš ar Ķīnu un visbeidzot ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanās Helsinkos, liek uzdot nu jau banālo jautājumu Quo vadis? jeb uz kurieni ejam? Jautājums nav, cik pamatoti ir ASV pārmetumi Ķīnai par negodīgu tirdzniecības praksi un par to, vai ārējās tirdzniecības deficītu, kas pašlaik sasniedz 375 miljardus ASV dolāru, var samazināt, apliekot Ķīnas preces ar ievērojamiem tarifiem. Atbildes uz šiem jautājumiem lai paliek dažādu ekspertu un ekonomikas analītiķu ziņā. Rezultāts, ko nav grūti ieraudzīt katram, kurš to vēlas, jau tagad ir redzams – zaudējumi, kas mērāmi daudzos miljardos ne tikai Ķīnai. Teorētiski var saprast arī ASV prezidenta vēlmi neļaut Eiropas Savienībai kļūt par vadošo polītisko un ekonomisko spēku pasaulē, bet metodes, ar kādām tas tiek mēģināts sasniegt, maigi sakot, ir apšaubāmas. Protams, jebkuras valsts vadītājs var paust savu attieksmi pret kādas citas valsts polītiku, bet uzdoties par personu, kuŗa vislabāk zina, ko citas valsts pilsoņi ir domājuši, balsojot referendumā, ir vismaz dīvaini.

 

Diemžēl ASV prezidents, viesojoties Apvienotajā Karalistē, pavisam tieši paziņoja, ka maigais Brexit jeb tirdzniecības attiecību uzturēšana ar ES pēc izstāšanās no Eiropas Savienības esot britu gribas neievērošana un tādā gadījumā ASV nekādus līgumus ar Lielbritaniju neslēgšot. Var piekrist, ka situācija Lielbritanijā nav ne viegla, ne vienkārša. Šķiet, īsi un skaidri to ir pateikusi bijusī Lielbritanijas izglītības ministre Džastina Grīninga, kuŗa valdību pameta šogad janvārī. Grīninga saka, ka Mejas stratēģija neapmierina nedz tos, kas vēlas saraut saites ar ES, nedz tos, kas iestājas pret Brexit. Tie briti, kas balsoja pret izstāšanos, tiek spiesti aiziet no ES tādas vienošanās vārdā, kas liks Lielbritanijai joprojām pakļauties daudzām bloka tiesību normām, nespējot tās vairs nekādi ietekmēt. Savukārt tiem britiem, kas balsoja par Brexit, Meja nepiedāvā nepārprotamu norobežošanos no ES, ko tie vēlējās. Grīninga uzskata, ka jārīko vēl viens referendums, lai briti izvēlas, kādu Brexit jeb izstāšanos viņi grib, un jāpiebilst, ka par tādu risinājumu jau diezgan drīz pēc referenduma eksperti izteicās daudzviet, arī Latvijā. Kampaņā pirms referenduma Lielbritanijā valdīja emocijas un daudz melīgu solījumu. Tagad daudzi, ieskaitot lielas starptautiskas kompānijas, brīdina par smagajām ekonomiskajām sekām, aizejot no ES tirdzniecības telpas. Taču jebkurā gadījumā tas ir jautājums, kas jāizlemj britiem, ASV prezidents viņus nevar „komandēt”. Tas, ka jau nākamajā dienā prezidents Tramps apgalvoja kaut ko citu un pat izskanēja, ka tās esot viltus ziņas un nekas tāds neesot sacīts, nemaina lietas būtību. Vēl vairāk, Trampa pretrunīgie paziņojumi vairs nav nekas jauns un ASV prestižu neceļ. 

 

Abu valstu prezidentu tikšanās Helsinkos tika gaidīta gan ar cerībām, gan ar bažām, jo arī konflikti Ukrainā un Sīrijā joprojām vieš bažas, tāpat kā iespējamā Krievijas ietekme ASV prezidenta vēlēšanās.

 

Pēc samita vieni teic, ka tam nav bijis nekādas īpašas nozīmes, otri apgalvo, ka tas viešot bažas un ka Putins no šīs tikšanās patiesībā iznācis kā uzvarētājs. Abās valstīs izskanējuši vispretrunīgākie samita vērtējumi. ASV polītiķi apvaino Trampu savas valsts pazemošanā, pieļaujot pat nodevību un liekot polītiķiem izmantot tik spilgtus epitetus kā „vidējā pirksta” parādīšanu savai valstij, bet Krievijas oficiālie plašsaziņas līdzekļi secina, ka Vašingtonas un Maskavas starpā attiecības uzlabojas un ir sācies atsalums. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sarunas komentējis ar izteicienu „labāk nekā super”. Demokratu senātors Kriss Mērfijs savos spriedumos bija ļoti skarbs: „Visa vizīte [uz Eiropu, Somiju] bija viens liels prezidenta Trampa vidējais pirksts savai valstij. Vienkārši žoklis atkaras.” ASV Senāta loceklis Čaks Šumers pārmeta Trampam nostāšanos kopā ar Putinu pret savas valsts izlūkdienestiem. Vēl viens demokratu pārstāvis Džimijs Gomess pauda, ka Tramps turpina “izpārdot” savu valsti Krievijai. “Visiem amerikāņiem ir jābūt noraizējušamies,” pauda Gomess, norādot, ka Trampa polītika balansē uz nodevības robežas. 

 

Tiesa gan, tikšanās notika divatā, tikai tulku klātbūtnē, tādēļ neviens tā īsti nezina, par ko abi prezidenti runāja.

 

Abas puses, protams, citē Trampa izteikumus preses konferencē. 

 

Par iespējamo Krievijas ietekmi ASV prezidenta vēlēšanās Tramps sacīja: „Prezidents Putins tikko teica, ka tā nebija Krievija, un es nezinu iemeslu, kādēļ tai būtu jābūt Krievijai. Es uzticos abām pusēm. Domāju, ka šis jautājums vēl kādu laiku būs aktuāls.” Savukārt Putins piebilda: „Ļaujiet man pateikt pāris vārdu. Es arī esmu strādājis izlūkdienestā un zinu, kā šīs lietas veidojas. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, Krievija ir demokratiska valsts un es ceru, ka ASV arī ir. Ir tā taču, vai ne? Un, ja tā, tad slēdzienu šādā gadījumā var dot nevis operatīvi dienesti, bet tikai un vienīgi tiesa.” Kad žurnālisti jautāja Krievijas prezidentam, vai viņš ir vēlējies, lai Donalds Tramps uzvar ASV prezidenta vēlēšanās, Putins atbildēja, ar „jā”, jo Tramps esot apsolījis uzlabot attiecības ar Krieviju. 

 

Jāpiebilst, ka attiecības ar Krieviju vajadzētu uzlabot lielākajai pasaules daļai, bet šobrīd tas diemžēl iespējams, tikai spēlējot pēc Krievijas noteikumiem, kuŗi būtiski atšķiras no demokratisko un civīlizēto valstu izpratnes par demokrātiju.

 

Lai kā tur arī būtu, ASV prezidenta darbus, tāpat kā britu premjēres un Latvijas polītiķu darīto un nepadarīto, vērtēs vēlētāji. Un Latvijā tas notiks jau pavisam drīz.