Kāpēc vispār vairs kāds viņā ieklausās?
Kārlis Streips    10.03.2015

 

Tiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem, kuri seko Latvijas iekšpolītiskajiem notikumiem, Aivara Lemberga vārds droši vien nav svešs. Viņš ir bijis ostas pilsētas pirmā persona jau kopš padomju laika, tur ļaudis viņu pilsētas domē ievēlē atkal un atkal,  un par spīti tam, ka viņa darbības izmeklē ne vien Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs, un gandrīz ik  nedēļu viņam  jābūt tiesā.

 

Runa lielākoties ir par to, kā Ventspils un tās dažādie uzņēmumi pagājušā gadsimta pēdējā dekādē “kārtoja lietas” ar polītisko pasauli. Prokurātūras apsūdzība cita starpā ir par kukuļdošanu, lai dažādus jautājumus kārtotu atbilstoši minētajām interesēm, piemēram, domājot par tādu uzņēmumu, kā Ventspils nafta un Latvijas kuģniecība īpašumtiesībām un darbību. Par leģendu kļuvusi kratīšanā izņemtā klade, kuŗā bija atzīmētas personas ar radošiem segvārdiem (“Zvaigznīšu brīdis,” “Pleskavas šoseja” u.tml.), kuŗiem blakus glīti bija iegrāmatotas dažādas naudas summas. Neskaidrs ir  arī jautājums par to, kā Lembergs, kuŗš visus šos gadus ir bijis pašvaldības amatpersona, ir kļuvis stāvus bagāts. Pats Lembergs ir skaidrojis, ka viņam esot ļoti devīgi draugi. Bet  ir arī zināms, ka valsts un pašvaldību uzņēmumi un to valdes un padomes mūsu valsts polītikāņiem aizvien bijusi izdevīga barotava, kuŗā amatā esošs vai caurkritis polītikānis var pelnīt pat krietni vairāk nekā pamatdarbā. Tā, piemēram, 2011. gadā Lembergs deklarēja 595 917 latus ienākumos, no kuŗiem 12 218 (!) lati nākuši no darba Ventspils pašvaldībā. Tiesa, apmēram puse no minētās summas deklarēta kā dāvinājums no paša meitas Līgas (ļoti devīga meita!), bet vienalga pamatdarbs domē sastādīja vien divus procentus no kopējiem ienākumiem. Cits piemērs: 2012. gadā Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs no Rīgas domes saņēma 19 299, bet no darba Rīgas brīvostas pārvaldē – 35 021 latus.

 

Lembergam atšķirībā no vidējās krimināli apsūdzētās personas mūsu valstī ir viena liela priekšrocība, proti, viņam ir pašam sava „karsēju komanda” ironiski nosauktajā Neatkarīgajā Rīta Avīzē, kur divi līdzstrādnieki  vai ik katru dienu publicē  kādu rakstu, kuŗā  ņirgājas par tiesas procesu. Chrestomatisks piemērs bija raksts, kuŗā abi censoņi stāstīja par to, ka prokurori uz tiesu esot atnesuši tik daudz dokumentu, ka procesa dalībnieki vispār nevarot redzēt apkārt esošo, jo viņiem priekšā ir pārāk liela papīru kaudze. 

 

Taču pats svarīgākais - Lembergam ir arī polītiska aizmugure. Viņa vadītajai partijai Ventspilij un Latvijai ir “sadarbības” līgums ar Latvijas Zaļo un Zemnieku savienību, un tā vēsturiski ir darījusi visai daudz, lai glābtu savu ideoloģisko krusttēvu, tostarp  pirms pāris gadiem, ja varat tam ticēt, cenšoties mīkstināt likumu par naudas atmazgāšanu, piedevām ar atpakaļejošu spēku. Varat trīs reizes minēt, kuŗam tas būtu bijis izdevīgi! Līdzīgi ir ar centieniem labot likumu par valsts noslēpumu, lai piekļuvi tam atļautu jebkuŗai personai, par kuŗu galvo jebkuŗš Saeimas deputāts. Tā bija tā reize, kad toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ne vien attiecās likumu izsludināt, bet arī par to izsludināja referendumu, kuŗā vairākums vēlētāju minēto domu noraidīja pietiekami konkrēti (par grozījumu noraidīšanu 338 348 balsis jeb 96,5 procenti). Referendumā nebija pietiekams skaits vēlētāju, lai to uzskatītu par notikušu, bet acīmredzot toreiz “gudrās galvas” sakaunējās un attiecīgos grozījumus pašas atcēla. Tas tomēr nav traucējis ZZS Lembergu prezentēt kā savu kandidātu “premjērministra” amatam, arī pērn notikušajās vēlēšanās. Manuprāt, “zaļzemnieku” sadarbības līgums ar Lemberga partiju ir tikpat nosodāms kā Saskaņas līgums ar Putina Vienotās Krievijas partiju. Abos gadījumos runa  ir  par absolūti nepieņemamu “partneri.”

 

Par to šonedēļ rakstu tāpēc, ka Aivars Lembergs kārtējo reizi ir pacenties izcelties ar daiļrunības pērlēm, kuŗu pamatā ir, piedodiet, pilnīgs kretīnisms. Pagājušajā nedēļā preses konferencē Ventspils mērs sprieda, ka Borisa Ņemcova slepkavība Maskavā esot bijusi “provokācija,” kuŗā cars Vladimirs nu nekādi nav varējis būt iesaistīts, jo viņam, lūk, ir 85 procentu populāritātes reitings, un tāpēc slepkavība neatbilstot viņa “interesēm.” Apmēram tieši tas pats, ko laikā pēc slepkavības ir gvelzusi oficiālā Maskava.

 

Zināms, ka pagājušajā nedēļas nogalē Krievijas varas iestādes paziņoja, ka tās esot atklājušas noziegumu - Borisu Ņemcovu noslepkavojis čečens, kuŗš tā ir rīkojies, jo Ņemcovs esot bijis islāma ienaidnieks, tajā skaitā kritizējot tos musulmaņus, kuŗi pirms pāris mēnešiem Francijas satiriskā žurnāla Charlie Hebdo redakcijā sarīkoja asinspirti. Čečens esot atzinies nodarītajā. Taču, manuprāt, ir  iemesls par to šaubīties. Pirmām kārtām mūsdienu Čečenija ir Kremļa pat ļoti stingri kontrolēta. Un vai „gadījuma rakstura” čečens, piemēram, varēja nodrošināt, ka nozieguma brīdī no kameras acs to aizsedza it kā ne no kuŗienes uzradusies  sniega tīrīšanas mašīna (turklāt uz tilta, uz kuŗa nekāda sniega nebija)? Vai „gadījuma rakstura” čečens, labi zinādams, ka Kremlis tomēr ir viena no Krievijas visstingrāk aizsargātajām iestādēm, tiešām nolēma Borisu Ņemcovu novākt tieši pie Kremļa vārtiem? Kaut kā tas nelīmējas kopā, vai ne?

 

Lembergam par to visu bija sakāms vēl kaut kas tāds, kas  lika aizrauties  elpai, proti: “Ja mēs salīdzinām, kā tiek vajāta opozicija, Putins ir daudz saudzīgāks nekā Latvijā pie varas esošie.” Šī “salīdzinājuma” ilustrācijai Ventspils boss izmantoja pats sevi un savu tiesāšanu.

 

Tas nu ir īpašs cinisms - salīdzināt kriminālapsūdzību ar slepkavību?! Piedevām, ne jau vienu slepkavību vien. Krievijas “kontā” ir žurnāliste Anna Poļitkovska, kuŗu nošāva, disidents Aleksandrs Litviņenko, kuŗu noindēja, jurists Sergejs Magņitskis, kuŗš pēc tam, kad atklāja nebūšanas kādā Kremļa galmam tuvu stāvoša uzņēmuma financēm, nonāca cietumā, kur viņš tika nomocīts līdz nāvei, popgrupas Pussy Riot meitenes, kuŗas nonāca lēģerī pēc tam, kad viņas pret Putinu protestēja kādā baznīcā. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.

 

Protams, šī nav pirmā un droši vien arī nav pēdējā reize, kad Aivars Lembergs nāk ar nudien apbrīnojamām “pārdomām.” Citreiz viņš ir bildis, ka NATO, kas tomēr ir un paliek Latvijas drošības galvenais garants, esot “okupācijas spēks.” Kad brīvajā laikā atsevišķi NATO zaldāti Ventspilī uzvedās nesmuki, Lembergs atrada par vajadzīgu pasūdzēties NATO ģenerālsekretāram un  lūgt (!)  ģenerālsekretāru atvainoties Ventspilij un Latvijai. Cita starpā toreiz Lembergam nebija nekā sakāma par vairākiem NATO zaldātiem, kuŗi viņa pārvaldītajā pilsētā tika piekauti, vienā gadījumā līdz nesamaņai un gandrīz nāvei. Nē, viņam bija iemesls apšaubīt  NATO klātbūtni Latvijā: "Ņemot vērā militārpersonu uzvedību un to, ka Ventspils ostā pietauvotie kuģi ir militāra technika ar attiecīgu bruņojumu, nav iespējams prognozēt, kādus draudus iedzīvotājiem var radīt militārpersonas, kuŗu rīcībā ir šāds bruņojums, ja viņi ir tādā alkohola reibuma pakāpē, ka nespēj kontrolēt savu rīcību." 

 

Īsti nesaprotu, kāpēc ventspilnieki šo cilvēku turpina ievēlēt, nē, īstenībā saprotu gan – Ventspilī aktuāls ir chrestomatiskais jēdziens “varbūt zaglis, bet tomēr dalās ar citiem.” Nožēlojami!