Juris Lorencs 07.12.2021
Šajās dienās pasaules uzmanība pievērsta notikumiem uz Baltkrievijas robežas ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Tur joprojām turpinās Aleksandra Lukašenko un Vladimira Putina organizētais hibridais uzbrukums, nelegālo robežpārkāpēju mēģinājumi ielauzties Eiropas Savienības un NATO valstu territorijās. Bet tieši pirms trīsdesmit gadiem pasaule arī raudzījās uz Baltkrievijas un Polijas pierobežu. Jo 1991. gada 8. decembrī Belovežas gāršā, padomju nomenklatūras medību mājā, triju padomju republiku- Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas- vadītāji parakstīja vienošanos par Neatkarīgo Valstu Savienības izveidi. Pati Belovežas gārša ir dabas rezervāts, kas atrodas gan Polijā, gan Baltkrievijā. Viens no Eiropas pēdējiem pirmatnējiem mežiem, kur brīvā dabā vēl dzīvo sumbri. Tieši šeit trīs slāvu republikas, kas saturēja kopā bijušās Krievijas impērijas mantinieci- Padomju Savienību, negaidīti paziņoja, ka paiet malā. Lieciet mūs mierā! Dariet, ko gribat! Mēs aizejam un veidojam jaunu savienību. Nedēļu pirms šī notikuma, 1991. gada 1. decembrī, Ukrainā notika referendums, kurā 90 % balsotāju izteica atbalstu Ukrainas neatkarībai. Tas bija kārtējais kapu zvans Padomju Savienībai. Baltijas valstis šajā laikā jau bija atguvušas neatkarību. Tomēr izsķirošo triecienu impērijai deva Ukraina. Tieši pēc Ukrainas aiziešanas kļuva skaidrs, ka Padomju Savienības dienas ir skaitītas. 2. decembrī Polija kā pirmā valsts atzina Ukrainas neatkarību. PSRS prezidents Michails Gorbačovs, kuŗš tajā brīdī jau bija zaudējis reālo varu, gan vēl mēģināja aizkavēt nenovēršamo. Taču, kā šādos gadījumos mēdz teikt krievi, vilciens jau bija aizgājis. 1991. gada 12. decembrī Krievijas Federācijas Augstākā Padome ratificēja Belovežas vienošanos, vienlaikus izbeidzot 1922. gada 30. decembŗa līgumu par PSRS izveidi. Cik ironiski tajā brīdī skanēja PSRS himnas vārdi par brīvo republiku saimi, ko varenā Krievzeme saliedējusi uz mūžiem! Tas, kas bija celts uz mūžīgiem laikiem, pastāvēja vien 69 gadus. Un beigās sabruka kā kāršu namiņš.
Tajās dienās Vašingtonā, Londonā, Parīzē, Briselē, Tokijā un Pekinā polītiķus un ģenerāļus nodarbināja jautājums- kas notiek ar PSRS kodolieročiem, kas tos kontrolē? Savukārt bijušie padomju cilvēki, kuŗi nupat bija izrāvušies brīvībā, tik tālu neaizdomājās. Valdīja eiforiska illūzija, ka ātri vien sāksies jauna, skaista dzīve. Ka straujos soļos iesim priekšu. Cits ātrāk, cits varbūt lēnāk, bet centīsimies būvēt brīvas, demokratiskas, taisnīgas un turīgas sabiedrības. Ka bijušo padomju republiku starpā valdīs ja ne draudzība, tad vismaz lietišķas, savstarpējā cieņā balstītas attiecības. Diemžēl reālitāte izrādījās citādāka.
Aizvadīto trīsdesmit gadu bilance ir sekojoša: no piecpadsmit kādreizējām PSRS republikām tikai piecām izdevies izvairīties no kaŗiem, apvērsumiem un plašiem nemieriem. Tās ir trīs Baltijas valstis, Latvija, Lietuva un Igaunija, un - ironiskā kārtā - divi autoritāri režīmi Centrālāzijā- Kazachstana un Turkmenistana. Latvijas kaimiņos Baltkrievijā 2020. gada vasarā un rudenī notika plaši protesti, kas tika brutāli apspiesti. Krievija piedzīvojusi gan iekšēju konfliktu Čečenijā, gan paspējusi kaŗot ar Gruziju un Ukrainu. Savukārt Ukraina ne tikai zaudējusi savas territorijas, bet piedzīvojusi vairākas krāsu revolūcijas. Moldova tikusi ierauta Krievijas uzkurinātā bruņotā konfliktā Piedņestrā. Armēnija un Azerbaidžāna vairākas reizes karojusi par Kalnu Karabachas territoriju. Ar Krievijas atbalstu divi reģioni, Abhāzija un Dienvidosetija, ir atdalījušies no Gruzijas, valstī vairākas reizes notikuši iekšēji bruņoti koflikti. Pilsoņu kaŗu piedzīvojusi Tadžikistana, plašus nemierus - Uzbekistana, savukārt Kirgizstana ik pa laikam tiek ierauta polītiskā chaosā.
Vēl uzskatāmākas ir bijušo padomju republiku ekonomiskās atšķirības. Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda novērtējumu, iekšzemes kopprodukts 2021. gadā, rēķināts uz vienu cilvēku pēc pirktspējas paritātes (Purchasing Power Parity), Lietuvā ir 41 000 ASV dolaru, Igaunijā- 40 000, Latvijā- 33 000, Krievijā- 29 000, Kazachstanā- 28 000, Baltkrievijā- 21 000, Turkmenistanā- 17 000, Gruzijā- 16 000, Azerbaidžānā- 15 000, Armēnijā- 14 000, Moldovā- 14 000, Ukrainā- 14 000, Kirgizstanā- 5000, Tadžikistanā- 4000. Starpība ir milzīga. Lietuvas ekonomika, rēķinot uz vienu cilvēku, ir desmit (!) reizes lielāka nekā Tadžikistanai. Atklāti sakot, man gan šie skaitļi izraisa nelielu izbrīnu. Pirms dažiem gadiem šo rindu autors veselu mēnesi ceļoja pa Centrālāzijas valsti Kirgizstanu. Skaista, interesanta, viesmīlīga zeme. Cilvēki gan dzīvo visai pieticīgi. Bet ne jau sešas reizes sliktāk kā pie mums Latvijā. Secinājums var būt tikai viens- šajā valstī ir milzīgs ēnu ekonomikas īpatsvars.
Brīdī, kad izjuka padomju impērija, pēkšņi atklājās, ka daži karaļi patiesībā ir pliki- gluži kā Andersena pasakā. Piemēram, Gruzija, Josifa Staļina dzimtā republika, kas padomju laikos baudīja īpašu Kremļa labvēlību. Uzskata, ka tieši Gruzijā bija augstākais dzīves standarts visā Padomju Savienībā. 1990. gadu sākumā šī valsts iegrima postā un nabadzībā. Un tomēr tā spēja saņemties, veikt reformas, un tagad ir pati veiksmīgākā no trim Kaukāza valstīm. Savukārt Kazachstanai, Turkmenistanai un Azerbaidžānai 1991. gadā neatkarība nebija ne prātā. Tikai vēlāk tās saprata, ka patiesībā sēž uz milzīgiem naftas un gāzes laukiem. Un tomēr jaunās valstis neprata izmantot no gaisa nokritušo bagātību. Iemesls- demokratijas trūkums un korupcija. Sekas- milzīga nevienlīdzība, neliels bagāto slānis un pārējie.
2020. gada nogalē vienā no Turkmenistanas galvaspilsētas Ašhabadas centrālajiem laukumiem atklāja grandiozu izmēru pieminekli alabaju šķirnes sunim, gatavotu no tīra zelta. Šos suņus esot īpaši iemīļojis vietējais diktators Gurbanguli Berdimuhamedovs. Turkmenistanā atrodas vieni no lielākajiem dabasgāzes krājumiem pasaulē. Tikmēr vienkāršie turkmēņi pacietīgi stāv gaŗās rindās, lai varētu nopirkt valsts subsidēto lēto maizi. Trīsdesmit neatkarības gadi, zelta suns un rindas pēc maizes. Lūk, vienkārša un uzskatāma atbilde uz jautājumu, kāpēc sabruka Padomju Savienība.
Atpakaļ
.jpg)
