Kā nezaudēt valstspiederīgos bērnus?
Sallija Benfelde    16.02.2016

 

Aizvien biežāk plašsaziņas līdzekļos parādās ziņas par Latvijas pavalstnieku bērniem, kuŗi izņemti no ģimenēm Apvienotajā Karalistē, Īrijā, arī Norvēģijā. Latvijas vēstniecība Lielbritanijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē informē, ka 2013. gadā no Latvijas pavalstnieku ģimenēm izņemti 40 bērni, 2014. gadā – 89, bet pagājušajā gadā vēstniecībai ir informācija par 61 bērnu. Savukārt Latvijas vēstniecībai Īrijā ir zināms, ka šobrīd ārpusģimenes aprūpē ir vairāk nekā simt Latvijas valstspiederīgie bērni. Jāteic, ka sabiedrībā un arī plašsaziņas līdzekļos bieži vien skan nolemtības nots – sak, viņiem ārzemēs pavisam citi likumi, birokrātija ir nepārvarama un vispār jau viņi par to vien sapņo, kā citu valstu pilsoņiem atņemt bērnus.

Vai viss ir tik vienkārši?

 

Bērni no ģimenēm tiek izņemti gadījumos, kad skolotājiem, kaimiņiem vai paziņām rodas aizdomas, ka ģimenē netiek ievērotas bērna tiesības, ka viņš ir pamests novārtā vai arī viņš ir cietis no vardarbības. Inguna Mieze, Īrijas latviešu ziņu portāla Baltic – Ireland žurnāliste, kuŗa Īrijā dzīvo jau desmit gadus, skaidro: „Par ģimenēm, ku’rām atņem bērnus,– situācijas ir ļoti dažādas un nevar apgalvot, ka vienīgā problēma ir vietējo likumu un tradiciju nezināšana, kaut gan šī nezināšana dažkārt var problēmas izraisīt. Tāpat kā Latvijā, arī šeit dzīvo dažādi cilvēki un, protams, ir gan tādi, kuŗi nespēj tikt galā ar atkarībām, gan tādi, kuŗiem bērni vienkārši nerūp. Situāciju bieži vien pasliktina grūtībās nonākušo vecāku uzskats, ka sociālie darbinieki ir viņu ienaidnieki, un nevēlēšanās ar tiem sadarboties.” 

 

Pagājušā gada novembrī intervijā I.Miezei Latvijas vēstniecības Īrijā Konsulārās daļas vadītāja Vija Buša sacīja, ka nepilnu piecu gadu laikā vēstniecībā sniegta palīdzība 220 bērniem un lielākā daļa gadījumu bijuši saistīti ar ārpusģimenes aprūpi: „Pieaugusi izpratne par to, ka informācijas apmaiņas process starp valstīm ir jāuzlabo, jāapkopo arī statistika, un gadījumi, ku’ros iesaistīti citu nacionalitāšu un citas pilsonības bērni, ir jāizskata nedaudz citādāk. Tiesa parasti šos gadījumus izvērtē tikai pēc viena galvenā kritērija – bērna labākās intereses. Pret to iebildumu nevar būt nevienam, arī vēstniecībai ne mirkli nav radušās šaubas par to, ka tiesa šīs intereses nebūtu ņēmusi vērā. Arī mūsu pieredze un prakse liecina, ka šie bērnu izņemšanas gadījumi parasti ir pamatoti.” Intervijā V. Buša gan arī atzīst, ka diemžēl Īrijas sociālie darbinieki bieži vien neizprot kultūras un tradiciju atšķirības un pieņem vienkāršotus lēmumus: „ Tiek saņemta informācija pat par tādiem gadījumiem, kad vecākiem tikšanās reizēs ar no ģimenes izņemtiem bērniem tiek aizliegts sarunāties dzimtajā valodā, pieprasot lietot angļu valodu.” 

 

Īsi sakot, citās valstīs dzīvojošie Latvijas pavalstnieki pret saviem bērniem izturas tikpat dažādi, kā Latvijā dzīvojošie, un ne vienmēr laikus lūdz palīdzību savas valsts vēstniecībā.

 

Likumi un deklarācijas

 

Šī gada janvārī Saeima pieņēma deklarāciju par nepilngadīgo Latvijas valstspiederīgo aizsardzību ārvalstīs. Deklarācija aicina tās ārvalstu institūcijas, kas nodarbojas ar bērnu jautājumiem, respektēt Latvijas valsts pienākumu aizsargāt savas valsts valstspiederīgo tiesības ārzemēs un bez kavēšanās informēt Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību par ikvienu gadījumu, kad bērna interesēs būtu aizbildņa iecelšana. Kā zināms, 1963.gada Vīnes konvencija par konsulārajiem sakariem 36. un 37.pantā nosaka, ka diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ir tiesības brīvi sazināties ar saviem valstspiederīgajiem un tikt informētām par ikvienu gadījumu, kad aizbildņa iecelšana ir nepilngadīga valstspiederīgā interesēs. Protams, šī Konvencija attiecas arī uz Latvijas valsti. Ja šī Konvencija netiek ievērota, tas var novest pie Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1989.gada 20. novembra Bērnu tiesību konvencijas pārkāpuma – šīs Konvencijas 8. un 20. pants paredz, ka ikvienam bērnam ir tiesības saglabāt savu identitāti, citastarp vārdu, pilsonību, ģimenes saites, dzimto valodu, un ir jāņem vērā bērna audzināšanā vēlamā pēctecība, viņa etniskā izcelsme, reliģiskā un kultūras piederība. 

 

Saeimā pieņemtā Deklarācija uzdod arī par pienākumu Ministru kabinetam (MK) informēt par šo deklarāciju Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstis un citas valstis, kuŗās konstatēti attiecīgie Vīnes konvencijas pārkāpumi, tāpat arī MK jāsagatavo informācija par ārvalstu juridiskajām normām, prasībām un tradicijām bērnu tiesību jomā un jānodrošina tās izplatīšana ārvalstīs dzīvojošajām Latvijas valstspiederīgo ģimenēm. 

 

Jau izskanējis viedoklis, ka Deklarācija ir saistoša Latvijas, bet ne ārvalstu institūcijām, tāpēc tai esot vien tāds dekorātīvs raksturs. Patiesībā tā tas nav, jo Deklarācija liek dažādām Latvijas institūcijām sekot tam, lai mūsu valsts jautājumā par ārvalstīs dzīvojošajiem bērniem īstenotu tās tiesības, ko paredz Vīnes un ANO Bērnu konvencija. Savukārt citām valstīm beidzot ir jāatgādina par Latvijas un tās valstspiederīgo tiesībām, ko paredz abas minētās konvencijas. Tāpat pozitīvi ir arī tas, ka tiks sagatavoti informatīvie materiāli par citu valstu likumiem un tradicijām ārvalstīs dzīvojošajām ģimenēm no Latvijas. Piemēram, Īrijā dzīvojošie jau var iepazīties ar informatīvo materiālu “Kas jāzina vecākiem un bērniem, dzīvojot Īrijā”, ko sagatavojusi vēstniecība sadarbībā ar Īrijas bērnu un ģimenes lietu aģentūru.

 

Risinājums – audžuģimenes

 

Lai Latvija nezaudētu savus valstpiederīgos bērnus, kuŗus no ģimenēm tiešām ir jāizņem, risinājums ir latviešu audžuģimenes. Latvijas vēstniecība Apvienotajā Karalistē savā mājaslapā ir ievietojusi aicinājumu Latvijas pilsoņiem pieteikties par audžuvecākiem Lielbritanijā, lai bērni nebūtu zuduši sabiedrībai un Latvijas valstij, lai viņi nezaudētu iespēju drošā un latviskā vidē sazināties latviešu valodā. Savukārt vēstniecība Īrijā pagājušajā mēnesī bija sarīkojusi informātīvu semināru par audžuģimenēm Īrijā. Tajā tika pārrunāti audžuģimeņu atlases kritēriji, vērtēšanas un izveides nosacījumi, kā arī iespējas latviešu audžuģimenēs audzināt nepilngadīgos Latvijas valstspiederīgos, kas šajā valstī palikuši bez vecāku aprūpes.

 

Īrijas Audžuģimeņu asociācijas Atbalsta dienesta pārstāvis Pīters O’Tūls (Peter O‘Toole) iepazīstināja klātesošos ar bērnu aprūpes sistēmu, pamatprasībām audžuģimenēm un iespējamām problēmām audžuģimenes veidošanā. P. O’Tūls uzsvēra, ka tieši šobrīd Īrijā notiek plaša informatīvā kampaņa, lai iespējami vairāk ģimenes un arī individuālas personas piesaistītu bērnu audzināšanai ārpusģimenes aprūpē. Savukārt Īrijas Audžuģimeņu asociācija tika iepazīstināta ar informāciju par latviešu kopienu Īrijā, tās organizācijām, nedēļas nogales skolām un bērniem pieejamo izglītību latviešu valodā. Asociācijas pārstāvji vērtēja iegūto informāciju kā īpaši noderīgu savā darbā, sniedzot konsultācijas un atbalstu potenciālajām audžuģimenēm, un Bērnu un ģimenes lietu aģentūrai Īrijā. 

 

Vaicāta par semināra norisi, Inguna Mieze pastāstīja, ka bija pieteikušies 12 cilvēki, bet pieci dažādu iemeslu dēļ nevarēja ierasties, tātad praktiski piedalījās septiņi. “Šī bija pirmā reize, kad tika organizēts skaidrojošs seminārs par audžuģimeņu sistēmu Īrijā un var uzskatīt, ka atsaucība bija pat necerēti laba. Audžuģimeņu sistēma Īrijā ir ļoti specifiska un stingrā atlase ļoti bieži atbaida cilvēkus. Pastāv arī pavisam praktiski iemesli, kas liedz daudzām ģimenēm, kas to vēlētos, pieņemt audzināšanā bērnus, piemēram, audžubērnam ir jānodrošina atsevišķa guļamistaba. Seminārs palīdzēja klātesošajiem gan sagraut kādus mītus, gan saprast, cik nopietnai atlasei nākas iet cauri potenciālajām audžuģimenēm. Pieredzē dalījās latviešu ģimene, kuŗa Īrijā kļuva par audžuģimeni radu bērniem, un arī īru sieviete, kura jau astoņus gadus nodrošina aprūpi bērniem, kas tiek izņemti no ģimenēm”, vērtēja Mieze.

 

Kad iejaucas polītiskās intereses

 

Pagājušajā vasarā, kad Cēsīs notika Pasaules latviešu diasporas konference „Latvieši pasaulē – piederīgi Latvijai un savam novadam”, par bērnu izņemšanu no Latvijas pilsoņu ģimenēm runāju ar Elitu Cakuli, kuŗa pēc apprecēšanās Norvēģijā dzīvo kopš 1996. gada. Elita strādā Norvēģijas Pašvaldību asociācijā un vada nodaļu, kas strādā ar starptautiskiem projektiem, viņa darbojas „Norvēģijas – Latvijas” kultūras biedrībā, arī „Latvijas – Norvēģijas” biedrībā. Vaicāta, vai Norvēģijas valsts iestādes tiešām pret iebraucējiem izturas stingrāk, nekā pret saviem tautiešiem, Elita sacīja, ka viņasprāt tas esot informatīvais kaŗš ar nolūku parādīt Norvēģiju sliktā gaismā. „Ir nācies pat dzirdēt, ka Norvēģija ir maza valsts, cilvēki savā starpā cieši saradojušies un ir vajadzīgas jaunas asinis, lai varētu dzimt bērni, tādēļ bērni no citām valstīm labprāt tiekot adoptēti. Tā nav taisnība! Jā, protams, Norvēģijā bērnus nedrīkst pērt, nedrīkst uz viņiem kliegt un ir gadījumi, kad iejaucas varas iestādes. Tomēr apgalvot, ka tā notiek masveidā un ka latvieši nevar būt droši par saviem bērniem, ir melīgi.

 

Nesen ar paziņām pārrunājām to, ka pašlaik tāda veida informācija par latviešiem, kuŗiem atņem bērnus, pieaug lavīnveidīgi. Pirms tam tādas ziņas izskanēja Lietuvā par lietuviešu ģimenēm, tagad kārta Latvijai. Interesanti, ka Norvēģijā, piemēram, poļu ir daudz vairāk, nekā latviešu, tātad tādiem gadījumiem poļu ģimenēs vajadzētu būt proporcionāli vairāk, bet tā tas nav. Domāju, ka tā ir apzināta dezinformācijas kampaņa, lai iebaidītu latviešus un iestāstītu, ka Norvēģija ir bīstama valsts ģimenēm no citām valstīm,” sacīja Elita. Jāpiebilst, ka dažādi video „šausmu stāsti” par Norvēģiju interneta vietnēs bija skatāmi jau pirms vairākiem gadiem – tur dzīvojošās krievietes stāstīja, kā viņām grib atņemt bērnus, ka Norvēģijā likumi pret citu valstu pilsoņiem netiek ievēroti un tml. 

 

Jā, birokratijas Lielbritanijā, tāpat arī Īrijā un citviet netrūkst, izpratne par to, ka citu valstu bērni nāk no citas likumu un tradiciju vides, vēl tikai veidojas, bet stāsti par to, ka „ļaunie” Rietumi to vien kāro, kā sagraut viesstrādnieku ģimenes, neapšaubāmi ir daļa no Krievijas informatīvā kaŗa, kuŗa t.s. „tikumības cīnītāji” aktīvi darbojas arī Latvijā. Tādēļ grūti saprast, kāpēc Nacionālā apvienība (NA), kas sakās esam vienīgā ģimeņu un bērnu tiesību sargātāja Latvijā, neiesaistās šī jautājuma risināšanā. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA), Londonā tiekoties ar tautiešiem, jau ir paudis savu nostāju – paši vainīgi, vajag ievērot tās valsts likumus, kuŗā dzīvo. Vēl nesen Labklājības ministrija pēc NA lūguma ir apturējusi Eiropas Padomes Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Kā zināms, pētījumi liecina, ka Latvijā pieaug vardarbība ģimenēs, tostarp pret bērniem. Konvencijai šobrīd ir pievienojušās visas Eiropas Savienības valstis, izņemot Latviju, Čehiju un Bulgāriju.

 

Konvencija esot jāizpēta Tieslietu ministrijā – laikam NA uzskata, ka “izvirtušie” Rietumi var piedāvāt kaut ko tādu, kas tikumīgajai un īpašajai Latvijai varētu būt nepieņemams! Patiesībā arī iepriekš minētās Saeimas pieņemtās Deklarācijas likumprojektu sākotnēji iesniedza lielā tikumības sludinātāja Jūlija Stepaņenko un daži viņas biedri no frakcijas Saskaņa un domubiedri no NA frakcijas, kā arī pāris No sirds Latvijai deputāti. Tiesa gan, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija šo projektu noraidīja un iesniedza alternatīvo likumprojektu, kas tad Saeimā arī tika pieņemts. Par spīti „tikumības cīnītājiem”, viņu izplatītajiem meliem un šķēršļiem, Latvija ir atgādinājusi sev un citiem par Vīnes un Bērnu tiesību konvenciju, un tagad arī ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem pienācis laiks apzināties, ka ir jāsadarbojas ar vēstniecībām, tautiešu nevalstiskajām organizācijām un jāmeklē ceļš, kā nepazaudēt savas Latvijas bērnus.